„Bēgļa statusa pieteicējs sniedza ziņas, ka dzīve bija slikta un viņam radās problēmas ar dzīvokli…”

Spriedums Latvijas tautas vārdā Rīgā, 2017.gada 8.maijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese Marina Romanova,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/, /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/pieteikuma par labvēlīga administratīva akta izdošanu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Aprakstošā daļa

[1] 2017.gada 21.janvārī Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldē saņemti pieteicēju Libānas Republikas (turpmāk - Libāna) pilsoņu /pers. A/ un viņa sievas /pers. B/ iesniegumi par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā viņiem un viņu nepilngadīgajiem bērniem - /pers. C/ un /pers. D/.

2017.gada 21.janvāra iesniegumā pieteicējs norādīja, ka lūdz patvērumu Sīrijā notiekošā kara un nemieru dēļ. Iesniegumā pieteicējs ir norādījis, ka ir no Sīrijas. Pieteicēja 2017.gada 21.janvāra iesniegumā patvērumu Latvijā lūdz kara un nemieru dēļ. Kā savas valstspiederības valstis pieteicēja ir norādījusi Sīriju un Libānu.

2017.gada 24.janvāra sākotnējās aptaujas anketās gan pieteicējs, gan pieteicēja ir norādījuši, ka ir Libānas pilsoņi.

2017.gada 8.februāra personiskajā intervijā pieteicējs sniedza ziņas, ka Libānu pametis, jo dzīve tur bija slikta un viņam radās problēmas ar dzīvokli. Dzīvoklis, kurā pieteicējs ar savu sievu un bērniem ilgstoši bija dzīvojis, piederēja pieteicējam un viņa brālim. Dzīvokli pieteicējam un viņa brālim pārdeva viņu māte, bet visi dokumenti atradās pie brāļa. Dokumentos esot bijis norādīts, ka brālis var pieteicēja dzīvokļa daļu pārdot bez viņa ziņas. Brālis nomira, jo viņam bija audzējs. Laikā, kad pieteicēja brālis atradās reanimācijā, dzīvoklis tika pārrakstīts brāļa sievai. Pieteicējs par to uzzināja tikai tad, kad saņēma tiesas nolēmumu, kurā bija norādīts, ka pieteicējam un viņa ģimenei jāizvācas no dzīvokļa. Pēc tam, kad pieteicēja brālis nomira, pieteicējs algoja juristu un vērsās tiesā. Sākās tiesvedība, kuras rezultātā dzīvoklis palika mirušā brāļa sievas īpašumā, bet pieteicējam izmaksāja nelielu kompensāciju. Pieteicēju ģimenei Libānā klājās grūti, katru mēnesi tika sūtīti rēķini par komunālajiem pakalpojumiem. Pieteicēji strādāja, taču naudas viņiem nepietika. Kad pieteicēji atstāja dzīvokli, viņi dzīvoja pie pieteicējas mātes, taču ilgstoši tas nebija iespējams, jo viņai pašai bija daudz bērnu, tāpēc pieteicējiem nācās gulēt uz grīdas gaitenī. Pieteicēji arī nevarēja atļauties īrēt vai iegādāties savu dzīvokli. Aptuveni vienu, divus mēnešus pēc tam, kad tika zaudēts dzīvoklis, pieteicēji pameta Libānu. Mērķis bija doties uz Vāciju. Ceļojumu plānoja citas personas Libānā. Gruzijā pieteicēju pavadītājs paņēma viņu pases un brīdināja, ja kāds ko jautā, lai pieteicēji stāsta, ka ir no Sīrijas.

Pieteicējs papildus norādīja, ka izvēlējās doties uz Eiropu, jo tur netiek diskriminēti cilvēki. Libānā pieteicējam nav ienākumu, jo pēc tam, kad viņš lielveikalā, kurā strādāja, lūdza palielināt algu, viņu palūdza uzrakstīt atlūgumu. Pieteicējam nav naudas, lai viņa bērni varētu iegūt izglītību vai arī nopirktu zāles, ja gadījumā kaut kas notiek.

Pieteicēja 2017.gada 8.februāra intervijā norādīja, ka viņu dzīves apstākļi Libānā pasliktinājās pēc tam, kad viņi zaudēja savu dzīvokli un vīru atlaida no darba. Kompensācija, ko tiesa piesprieda par dzīvokli, nebija tik liela, lai pieteicēji varētu turpināt dzīvot Libānā. Dzīvokļa vērtība bija 60 000 vai 70 000 ASV dolāru, bet kā kompensāciju pieteicēji saņēma 10 000 ASV dolārus. Pieteicēji devās prom, lai nodrošinātu saviem bērniem izglītību un nākotni. Pieteicēju bērni Libānā gāja skolā, taču mēnesi pirms aizbraukšanas skolu pameta, jo pieteicēji vairs nevarēja par skolu samaksāt, tā kā bija nepieciešams samaksāt pārvadātājam. Par skolu abiem bērniem pieteicēji maksāja 2500 ASV dolāru gadā. Valsts skolās, kas ir bezmaksas, nav vērts mācīties, jo tajās ir daudz skolēnu. Izbraukšanas dokumentus pieteicēja noformēja legāli. No Libānas pieteicēji lidoja uz Turciju, tad uz Gruziju. Pieteicēji pāris dienas pavadīja Gruzijā un tad devās uz lidmašīnu, lai no Gruzijas caur Rīgu lidotu uz BerMu Pieteicēja uzskatīja, ka viņiem ir vīza iebraukšanai Eiropā, jo aģents tā bija apgalvojis.

[2] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk - pārvalde) Patvēruma lietu nodaļas 2017.gada 8.marta lēmumu Nr.102/BD2100-2103 (turpmāk - pārsūdzētais lēmums) pieteicējiem atteikts piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu Latvijas Republikā. Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pieteicēji lūdz patvērumu, jo mītnes valstī ir saskārušies ar materiālām grūtībām. Lai gan sākotnēji pieteicēji apgalvoja, ka bēg no kara un nemieriem Sīrijā, vēlāk šis arguments netika uzturēts. Pieteicēji nav snieguši informāciju par to, ka savā valstī būtu saskārušies ar kādām problēmām vai vajāšanu, kas saistītas ar viņu rasi, tautību, reliģiju, piederību pie kādas noteiktas sociālas grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem.

[2.2] Nav pamata piešķirt pieteicējiem alternatīvo statusu. Pieteicēju sniegtā informācija neliecina par smaga kaitējuma nodarījumu no varas iestāžu

puses Patvēruma likuma 41.panta izpratnē. Nav arī pamata uzskatīt, ka pieteicējiem viņu izcelsmes valstī pastāvētu nāvessoda vai necilvēcīgas spīdzināšanas draudi.

[2.3] Lai gan Libānā ir augsts teroraktu risks un drošības situācija ir nestabila, turklāt daļa no riskiem ir saistīta ar konfliktu Sīrijā, tomēr Libānas teritorijā nenorisinās iekšējs vai starptautisks militārs konflikts. Turklāt pieteicējiem pastāv iespēja izvēlēties dzīvošanai kādu no Libānas reģioniem, kurā nav vērā ņemamu terorisma draudu.

[3] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēji 2017.gada 23.martā vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. 2017.gada 21.aprīlī tiesā saņemti pieteicēju pieteikuma papildinājumi, kuros norādīts turpmāk minētais.

[3.1] Pieteicēji vēlas palikt Latvijā, ir sākuši mācīties latviešu valodu, bet bērni Latvijā apmeklē skolu.

[3.2] Pieteicēji baidās atgriezties Libānā, jo pret personu, kas pieteicējus nogādāja Latvijā, Latvijā ir uzsākts kriminālprocess. Savukārt pieteicējs Libānā ir vērsies pret personu, kas vada visus aģentus, nodarbojoties ar krāpšanu un cilvēku mānīšanu, kas vērsta tieši uz bēgļiem. Pieteicējam un viņa ģimenei ir izteikti draudi, jo, vēršoties policijā, viņi ir iestājušies pret ļoti nopietnu noziedzīgu veidojumu gan Libānā, gan Latvijā.

[3.3] Pieteicēja pieteikuma papildinājumos norāda, ka rajonā, kur pieteicēji dzīvoja, bija ļoti lieli etniski konflikti, tādēļ nebija iespējama mierīga dzīve. Visa ģimene, tostarp bērni, dzīvojot Tripolē, bija pakļauti stresam. Sakarā ar to, ka pieteicēji ir vērsušies pret personām, kas nodarbojas ar personu pārvadāšanu uz Eiropu, Libānā dzīvojošajiem pieteicēju radiniekiem ir izteikti draudi, ka, ja pieteicēji atgriezīsies Libānā, viņi tiks nogalināti. Kriminālās autoritātes Libānā ir informētas par to, ka viņu pārvadātājs Latvijā ir aizturēts un ka pieteicēji sadarbojas ar Latvijas iestādēm, lai šo personu notiesātu.

[4] Pieteicēju juridiskās palīdzības sniedzēja tiesai iesniedza pieteikuma papildinājumus un paskaidrojumus, kuros papildus norādīts turpmāk minētais.

[4.1] Pieteicējiem Libānā draud briesmas, jo viņi ir vērsušies pret bēgļu plūsmas organizētājiem starp Libānu un Eiropas Savienības valstīm. Pārvalde nav izvērtējusi, vai pieteicēju izcelsmes valsts iestādes pie šādiem apstākļiem spēs nodrošināt viņu aizsardzību.

[4.2] Lēmumā nav pienācīgi izvērtēta drošības situācija Libānā, nav ņemts vērā, ka virkne valstu saviem pilsoņiem neiesaka doties uz Libānu, Tripoli, no kurienes ir pieteicēji. Turklāt informācija par drošības situāciju Libānā ir ierobežota, līdz ar to var secināt, ka pieteicējiem Libānā pastāv reāli draudi dzīvībai.

[4.3] Pārvalde arī nav ņēmusi vērā nepilngadīgo bērnu viedokli, kas Latvijā apmeklē skolu, viņiem ir drošības sajūta par nākotni Latvijā, viņi tiek integrēti sabiedrībā.

[4.4] Latvijā pieteicējiem ir liecinieka statuss kriminālprocesā, kas ierosināts pret Sīrijas pilsoni, kas viņus pavadīja uz Rīgu. Libānā pieteicēju advokāts ir iesniedzis prasību tiesā pret bēgļu pārvadāšanas organizatoru par naudas izkrāpšanu un nāves draudiem. Tādējādi ir jāņem vērā, ka pieteicējiem Libānā pastāv nāves draudi. Pieteicēji nevarēs izvairīties no organizēto noziedzīgo grupējumu atriebības, kā arī atriebības no radinieku puses, jo, tā kā draudi Libānā tiek izteikti pieteicēju radiniekiem, viņiem, lai pasargātu savas dzīvības, būs jāatriebjas pieteicējiem

[5] 2017.gada 27.aprīī Administratīvajā rajona tiesā saņemtajos rakstveida paskaidrojumos pārvalde pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem, papildus norādot, ka Libānā personas par noziegumiem, cilvēku tirdzniecību un citiem pārkāpumiem ir saucamas pie kriminālatbildības. Libāna kā valsts neatbalsta kriminālos grupējumus, kas nodarbojas ar cilvēku nelegālu pārvietošanu pāri robežām. Libānas valdība savu iespēju robežās nodrošina iedzīvotāju aizsardzību Pieteicējiem ir arī iekšējās pārvietošanās iespēja.

[6] Saskaņā ar Patvēruma likuma 49.panta otro daļu tiesa izskata administratīvo lietu rakstveida procesā. Lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu par lēmumu atteikt bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, ja šis lēmums pieņemts saīsinātā kārtībā, vai par lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, tiesa var izskatīt rakstveida procesā, ja tā atzīst, ka lietā esošie pierādījumi ir pietiekami, lai šo lietu izspriestu.

Pārbaudījusi lietas materiālus, kā arī ņemot vērā to, ka tiesa pēc savas iniciatīvas ieguva un iepazinās ar informāciju no pārvaldes, Valsts robežsardzes un Rīgas rajona prokuratūras par pieteicēju nozīmi kriminālprocesā, kas ierosināts par pieteicēju nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai, tiesa atzīst, ka lietā esošie materiāli un pierādījumi ir pietiekoši, lai lietu izskatītu rakstveida procesā. Ievērojot minēto, tiesa izskata lietu rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, izvērtējot procesa dalībnieku lietā sniegtos paskaidrojumus kopsakarā ar lietas apstākļiem un lietā esošajiem pierādījumiem, atzīst, ka pieteikums ir apmierināms.

[8] Izskatāmajā lietā pieteikums ir par labvēlīga administratīvā akta izdošanu - par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv priekšnoteikumi labvēlīga administratīvā akta izdošanai.

[9] Patvēruma likuma 37.panta pirmā daļa noteic, ka uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kurš, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas šā likuma nosacījumi.

Tātad, lai atzītu, ka personai ir tiesības uz bēgļa statusu, tiesai ir jākonstatē, ka:

1) persona ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir,

2) persona baidās no vajāšanas,

3) vajāšana ir saistīta ar personas rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņas politiskajiem uzskatiem,

4) personas bailes no vajāšanas ir pamatotas,

5) persona nespēj vai baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību,

6) uz personu neattiecas Patvēruma likuma 45.panta nosacījumi.

[10] Lietā nav strīda, ka pieteicēji ir Libānas pilsoņi, kas atrodas ārpus valsts, kuras valsts piederīgie viņi ir. Pieteicēju uzrādītās pases atbilst noteiktai formai un ir izgatavotas uzņēmumā, kas nodarbojas ar Libānas pilsoņu pasu izgatavošanu.

[11] Patvēruma likuma 38.pants pants nosaka, ka par vajāšanu atzīstamas:

1) darbības, kas sava rakstura vai biežuma dēļ ir pietiekami smagas, lai radītu smagu cilvēka pamattiesību pārkāpumu;

2) vairākas darbības, arī cilvēktiesību pārkāpumu kopums, kas ir pietiekami smags, lai ietekmētu indivīdu šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajam veidam līdzīgā veidā.

[12] Tiesa no lietā esošajiem materiāliem konstatē, ka pieteicēji nav norādījuši uz viņu vajāšanu sakarā ar pieteicēju rasi, reliģiju, tautību un politiskajiem uzskatiem Pieteikuma papildinājumos pieteicēja norādīja, ka rajonā, kur viņi Libānā dzīvoja, bija ļoti lieli etniski konflikti, kuru dēļ nebija iespējama mierīga dzīve.

No publiski pieejamās informācijas konstatējams, ka Libānu un tās ekonomiku nesenā pagātnē ir īpaši ietekmējis konflikts Sīrijā. Ietekmi rada gan bēgļu plūsmas no Sīrijas, gan arī iekšējie reliģiskie konflikti. Īpaši šīs sekas ir novērojamas Tripolē, kur sunrfitu musulmaņi konfliktē ar akvītu musulmaņiem, ir pieaudzis reliģiskais ekstrēmisms un vardarbības līmenis. Konfliktus izraisa arī sociālā nevienlīdzība un noslāņošanās iedzīvotāju vidū (skatīt R.Lefevre. The roots of crisis in Nothern Lebanon, pieejams: http://carnegieendowment.org/files/crisis_northernJebanon.pdf). Līdz ar to tiesa neapšauba, ka dzīvošana Tripolē pieteicējiem varēja radīt stresu, jo tā nenoliedzami ir viena no nemierīgākajām vietām valstī. Tomēr pieteicēji nav norādījuši, ka viņi jebkādā veidā būtu šajos konfliktos iesaistīti vai no tiem cietuši.

[13] No pieteicēju sniegtās informācijas secināms, ka pieteicēji Libānu pameta ekonomisku apsvērumu dēļ, proti, viņi zaudēja savu dzīvokli, bet ar piešķirto kompensāciju jauna dzīvokļa iegādei nepietika. Ar pieteicēju ienākumiem arī nepietika, lai nopirktu vai īrētu citu mājokli. Pieteicēji devās uz Eiropu, lai nodrošinātu saviem bērniem labāku nākotni

Tiesa nekonstatē, ka pieteicēji dzīvokli vai iztikas līdzekļus būtu zaudējuši tādēļ, ka pret viņiem būtu vērsta vajāšana Patvēruma likuma izpratnē. Pieteicēju dzīvoklis nonāca pieteicēja brāļa sievas rīcībā, turklāt pieteicējiem netika liegta iespēja aizsargāt savas intereses tiesā, ko pieteicēji arī darīja un viņiem tika piespriesta kompensācija, līdz ar to nav konstatējama acīmredzama pieteicēju tiesību ierobežošana no valsts iestāžu puses.

Ar diskrimināciju rases dēļ Libānā pārsvarā nākas saskarties personām ar afnkārrisku izcelsmi Dažādos veidos tiek diskriminēti arī no Sīrijas ieradušies bēgļi, savukārt studentiem no citām arābu valstīm, Āfrikas vai Āzijas valstīm var nākties saskarties ar to, ka tiem tiek liegta piekļuve dažādām publiskām vietām (skatīt United States Department of State, 2016 Country Reports on Human Rights Practices - Lebanon, 3 March 2017, pieejams: http://www.refworld.org/docid/58ec8a10a.html).

Savukārt pieteicēji ir Libānas pilsoņi, kam nav afrikāniskas izcelsmes, līdz ar to arī tiesa nekonstatē, ka pieteicēji tiktu vai var tikt vajāti viņu rases, tautības vai politisko uzskatu dēļ.

[14] Vienlaikus pieteicēji ir norādījuši, ka gadījumā, ja viņi atgriezīsies Libānā, viņu dzīvībai draud briesmas, jo viņi, atrodoties Latvijā, ir vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs Libānā pret personām, kas viņus piekrāpa saistībā ar nogādāšanu Eiropā. Pieteicēji arī sadarbojas ar Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm

Libāna kā cilvēku pārvadāšanas plūsmas rašanās un mērķa valsts iegulda resursus, lai pret to cīnītos (skatīt United States Department of State, 2016 Trafficking in Persons Report - Lebanon, 30 June 2016, pieejams: http://www.refworld.org/docid/577f95e5c.html). Lai gan šie pasākumi vairāk realizēti saistībā ar cilvēktirdzniecību un tās upuriem, kas nākuši no citām valstīm Libānā, tiesai nav pamata apšaubīt, ka personas, pret kurām ir vērsušies pieteicēji, ir daļa no kāda ietekmīga organizēta kriminālā grupējuma.

Tāpat tiesai nav pamata arī apšaubīt, ka vispārīgi ir iespējama vēršanās pret pārkāpējiem un valsts var nodrošināt pieteicējiem zināmu aizsardzību. Tomēr, ņemot vērā informāciju par izcelsmes valsti, pastāv bažas par to, ka valsts nodrošinās pieteicējiem aizsardzību visos gadījumos. Šīs bažas pastāv, jo ir novērojami gadījumi, kad tiek izmantota politiskā vara, lai panāktu noteiktām personām labvēlīgāku rezultātu (skatīt United States Department of State, 2016 Country Reports on Human Rights Practices - Lebanon, 3 March 2017, pieejams: http://www.refworld.org/docid/58ec8a10a.html), kā arī korupcijas risku līmenis tiesās un tiesībsargājošajās iestādēs valstī ir augsts (skatīt http://www.business-anti-corruption.com/country-profiles/lebanon, August 2016; The Lebanese Transparency Association, http://www.transparency-lebanon.org/En/Corruption/52).

Secīgi tiesa piešķir ticamību apstāklim, ka pieteicējus var apdraudēt noziedzīgs grupējums, kas nodarbojas ar cilvēku nelegālu pārvešanu uz Eiropas Savienību sakarā ar pieteicēju vēršanos pret šī grupējuma pārstāvjiem tiesībsargājošajās iestādēs gan Latvijā, gan Libānā.

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka pieteicēji baidās no vajāšanas, kas ir saistīta ar viņu piederību pie noteiktās sociālās grupas, proti, personām, kas ir vērsušās tiesībsargājošajās iestādēs Latvijā un Libānā un aktīvi piedalās kriminālprocesā pret noziedzīgu grupējumu, kas nelegāli pārvadā cilvēkus uz Eiropas Savienību no trešajām valstīm

[15] Papildus minētajam tiesa norāda, ka no lietas materiāliem neizriet, ka uz pieteicējiem attiektos Patvēruma likuma 45.panta nosacījumi.

[16] Saskaņā ar Patvēruma likuma 47.pantu patvēruma meklētājam nepiešķir bēgļa vai alternatīvo statusu, ja kādā viņa izcelsmes valsts daļā bailes no vajāšanas nav pamatotas vai nepastāv smaga kaitējuma risks, vai ir pieejama šā likuma 43.pantā minētā aizsardzība pret vajāšanu vai smagu kaitējumu un patvēruma meklētājs var droši un likumīgi ceļot uz šo valsts daļu, tikt tajā uzņemts un, kā var pamatoti pieņemt, tajā arī uzturēties.

Līdz ar to tiesa vērtēs iekšējās bēgšanas iespējas, proti, vai pieteicēji var droši ceļot uz kādu citu Libānas daļu un apmesties tur uz dzīvi.

Situāciju Tripolē ir ietekmējis gan konflikts Sīrijā un ar to saistītā patvēruma meklētāju izmitināšana, gan konflikti vietējo iedzīvotāju starpā. Situācija šajā pilsētā nav uzskatāma par mierīgu. To apliecina arī brīdinājumi ceļotājiem. Piemēram, Lielbritānijas valsts departaments neiesaka saviem pilsoņiem ceļot Libānas pierobežas teritorijās, Tripolē, kā arī Beirutas dienvidu priekšpilsētās (skatīt https://www.gov.uk/foreign-travel-advice/lebanon). Arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija ir norādījusi, ka valstī ir augsts terorisma risks un aicina neapmeklēt iepriekšminētās teritorijas (http://www.mfa.gov.lv/konsulara-informacija/celotajiem/celojumu-bridinajumi/bridinajumi/28364).

Ņemot vērā minēto, Libānā, ārpus Tripoles, pierobežas teritorijām un Beirutas dienvidu priekšpilsētām ir iespējams droši dzīvot.

Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka pieteicēji ar diviem nepilngadīgajiem bērniem, kas apmeklēs izglītības iestādes, varētu brīvi, ņemot vērā, ka Libāna ir salīdzinoši maza valsts, izvēlēties sev citu drošāko un atbilstošāko dzīvesvietu savā pilsonības valstī ārpus Tripoles vai nepieciešamības gadījumā ātri un droši šo jauno dzīvesvietu mainīt. No lietas materiāliem neizriet, ka pieteicējiem citos reģionos vai pilsētās ir personas, kas viņus atbalstītu un palīdzētu iekārtoties uz dzīvi, ja viņus apdraudēs minētais noziedzīgais grupējums.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīva procesa likuma 251.panta sesto daļu un Patvēruma likuma 49.panta sesto daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda:

apmierināt /pers. A/, /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/ pieteikumu.

Uzdot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas pieņemt lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu /pers. A/, /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/.

Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Novērtē šo rakstu: