Bērnu piespiedu kārtā ievieto psihiatriskajā slimnīcā, jo viņš… iesitis mātei, pieprasot mašīnīti
Kristīne Bormane11.07.2017.
Komentāri (75)
Iesaki rakstu: 
Četrgadīgs bērns piespiedu kārtā ievietots psihoneiroloģiskajā klīnikā ar formālo pamatojumu – viņš, pieprasot nopirkt sporta mašīnīti, iesitis savai mātei. Patiesie iemesli bērna ieslodzīšana “psihenē” gan varētu būt citi – mātes nevēlēšanās pildīt tiesas spriedumu par bērna atgriešanu mītnes zemē Lielbritānijā pie tēva – Latvijas pilsoņa, kurš devies uz šo valsti strādāt.
Veselības inspekcijā iesniegta sūdzība par inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vadītājas Ilzes Bukas lēmumu, ar kuru atzīts, ka četrgadīgais zēns saņēmis atbilstošu ārstēšanu un veselības aprūpes pārkāpumi nav konstatēti. Bērna tēvs ir citās domās un ir pārliecināts, ka mediķi tiek izmantoti, lai nepildītu tiesas spriedumu, kas ir stājies likumīgā spēkā un ar kuru nolemts bērnu nogādāt mītnes zemē Anglijā pie tēva.
Bērna tēvs uzskata, ka Veselības inspekcijas ierēdnes lēmums ir nelikumīgs un mazgadīgā tiesības aizskarošs. “Ir skaidrs, ka Veselības inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vadītājas Ilzes Bukas un šī lēmuma sagatavotājas Jeļenas Smotrovas rīcībā klaji izpaužas tiesiskais nihilisms. Ir skaidrs arī tas, ka ne persona, kas lēmumu sagatavoja, ne arī tā, kas parakstīja, nav izpratušas, kas ir uzrakstīts un parakstīts,” iesniegumā raksta bērna tēvs.
Viņš ir pārliecināts, ka šīs Veselības inspekcijas amatpersonas nezina ne tikai Ārstniecības likuma un Pacientu tiesību likuma nosacījumus, bet arī Latvijas Republikas Satversmē, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā noteikto, kā arī faktiski atbalsta bērna nolaupīšanu un tiesas nolēmuma nepildīšanu.
Bērns ir dzimis 2012. gadā Lielbritānijā un dzīvoja tur vēl līdz pērnā gada 23.jūlijam, kad māte viņu prettiesiski izveda no šīs valsts, tikai 2016.gada augustā deklarējot viņa dzīvesvietu Latvijā, iesniegumā norāda tēvs. Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2016.gada 9.decembra lēmumu tika nolemts bērnu nogādāt atpakaļ viņa mītnes zemē – Apvienotajā Karalistē, un lēmums stājās likumīgā spēkā 2017.gada 2.februārī.
“Pēc augstākminētā lēmuma pieņemšanas bērns “sāka pastāvīgi slimot” ar mērķi pierādīt, ka Latvijai nav saistoša ne Hāgas 1980.gada 25.oktobra konvencija “Par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem”, ne arī Eiropas Savienības 2003.gada 27.novembra Regula Nr.2210/2003 un Bērnu tiesību deklarācija. Faktiski augstāk minētās veselības inspekcijas amatpersonas ir atbalstījušas četrus gadus veca bērna turēšanu apcietinājumā, jo saskaņā ar Kriminālprocesa likumu piespiedu turēšanu psihiatriskajā slimnīcā likumdevējs ir pielīdzinājis apcietinājumam,” iesniegumā norāda tēvs.
“Neviens nav pacenties pamanīt, ka mazgadīgais bērns 2017.gada 9.martā ir ticis izrakstīts no SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības” un pāris stundu laikā ir ievietots bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo četrus gadus vecais bērns, iznākot no slimnīcas, esot sitis mātei, pieprasot “sporta mašīnu”,” bērna piespiedu ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā apraksta tēvs.
Viņš atgādina Ārstniecības likuma 67.pantā noteikto, ka psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu. Likumā noteikts, ka stacionāro palīdzību sniedz psihiatriskajā ārstniecības iestādē, ja slimnieka veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams veikt ambulatori vai dzīvesvietā. Tāpat likums nosaka, ka pacientu var stacionēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē ar viņa rakstveida piekrišanu, pamatojoties uz konstatētajiem psihiskajiem traucējumiem un psihiatra motivētu lēmumu par psihiskās veselības izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas nepieciešamību psihiatriskajā ārstniecības iestādē. Pacienta piekrišana stacionēšanai jāpievieno medicīniskajiem dokumentiem.
“Augstāk minētās “dāmas” nav interesējis uzzināt, kas ir devis piekrišanu četrus gadus vecā bērna stacionēšanai bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži”, kas nebūt nav blakus Balvu slimnīcai, kā arī Nacionālajā veselības dienestā pameklēt neesošos psihiatra Jāņa Bojāra izrakstītos apmeklējuma talonus, kā arī atrast šī psihiatra motivēto lēmumu par bērna psihiskās veselības izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas nepieciešamību psihiatriskajā ārstniecības iestādē, ko viņš nespēja arī uzrādīt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesai 2017.gada 20.jūnija tiesas sēdē,” iesniegumā uzsver zēna tēvs.
Kā liecina Veselības inspekcijā iesniegtā sūdzība, izrādās, ka psihiatrs Jānis Bojārs nekavējoties uzstādījis diagnozi arī zēna tēvam, kas atbrauca no Lielbritānijas un 2017.gada 1.aprīlī, izmantojot savas tiesības, ko nosaka Pacientu tiesību likums, mēģinājis izņemt savu dēlu no psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ainaži”, - patoloģisku tieksmi uz kverolenci, kā arī izdomājumiem, iespējams, murgu idejām.
“Pārsūdzētajā lēmumā nav atrodama arī motivācija tam, kāpēc četrus gadus vecam bērnam, kurš stacionēts slimnīcā ar diagnozi - bronhiālās astmas saasinājums, netiek nodrošināta bronhiālās astmas ārstēšana, bet tā vietā bērnu konsultē nevienam nezināms psihologs un psihiatrs, jo slimnīca nav spējīga nosaukt šo slimnīcā neesošo speciālistu vārdus un uzvārdus. Tāpat pārsūdzētajā lēmumā nav atrodama motivācija tam, kā fiziopneimonologs-alergologs S.Pužule ir tiesīga uzstādīt diagnozi F 43.2 – Adaptācijas traucējumi, varbūt viņa var ārstēt zobu kariesu un hemoroīdus, bet, ja labi kāds samaksā, arī uzstādīt citas diagnozes,” neizpratnē ir bērna tēvs.
Tāpat bērna tēvam nav saprotams, kā, esot reģistrētam pie ģimenes ārstes Laumas Purviņas 2017.gada 30.janvārī, puika ir spējis šo ārsti apmeklēt, neesot Latvijā, – jau 2016.gada 2.janvārī.
Bērna tēvs lūdz atzīt 2017.gada 6.jūnija Veselības inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vadītājas Ilzes Bukas lēmumu par prettiesisku, mazgadīgā tiesību klaji aizskarošu, atzīstot, ka viņa ievietošana SIA “Bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca “Ainaži” 2017.gada 9.martā, nepieļaujot bērnu no tās izņemt 2017.gada 1.aprīlī bērna likumiskajam aizbildnim – tēvam, ir prettiesiska, t.i. pretēja Ārstniecības likuma 67.pantā noteiktajam, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmē un Bērnu tiesību deklarācijā noteiktās cilvēktiesības uz brīvību.
Veselības inspekcija no jebkādiem komentāriem saistībā ar šo lietu atsakās, bet psihiatra J. Bojāra darba telefons jau vairākas dienas klusē. Arī bērna māte Līga A. no plašākiem komentāriem atsakās: „Es jums nesniegšu nekādus komentārus, jo man nav laika. Nekas nav izdomāts, bērnam tiešām ir veselības problēmas. Anglijā nebūs labāki ārsti nekā Latvijā. Latvijā ir labākie ārsti!”
Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
