Iesaki rakstu: 
Ik rītu pa ceļam uz darbu sanāk doties garām kāda lielveikala skatlogam, kurā nemainīgi stalti stāv manekeni, tērpti visnotaļ glītos uzvalkos. Tam īpaši nepievērsu uzmanību līdz brīdim, kad ievēroju – uzvalkus nomainījušas džinsu bikses un džemperi. Tomēr manekeni tie paši vecie. Nemainīgi stalti. Novērojis pārmaiņu, neviļus iedomājos manekenu līdzību ar konkrētu politiķu tipu, kas tāpat kā drēbes maina arī uzskatus, retoriku, ideoloģiju un nemainīgi stingri aizstāv pašreiz pausto. Un nav nozīmes, ka šodien sacītais nesakrīt ar vakar teikto. Jo svarīgi ir izpatikt cilvēkam, lai pārdotu sevi. Tieši tā rīkojas “Progresīvie” un viņu līderis Kaspars Briškens.
Vēl aizvien norit koalīcijas veidošanas sarunas, kuru mērķis ir ievilkt tajā “Progresīvos”. Nav saprotams, kādēļ tik ļoti tiek lobēta partija, kuras premjera amata kandidātam ir apšaubāma politiskā reputācija? Potenciālais premjers ir visas partijas spogulis. Ko viņā var ieraudzīt, ja neskaita “debašu klubos” apgūtu retorisko akrobātiku?
Iespējams, Briškena vārds līdz šim lielākoties izskanējis “airBaltic” vadības kritikas kontekstā. Proti, no 2012. līdz 2020. gadam viņš bija uzņēmuma valdes padomes priekšsēdētāja vietnieks. Tieši šajā laikā notikuši vairāki skandāli par uzņēmuma reputāciju, par ko atbildīga padome.
Piemēram, 2013. gadā Briškens kā Satiksmes ministrijas pārstāvis tika atsaukts no padomes, jo nepienācīgā līmenī kontrolēja uzņēmuma darbu, kas rezultējās tādas “airBaltic” reklāmas kampaņas izstrādē, kurā popularizēja padomju armijas svētku dienu 23. februārī (sauktu arī par “vīriešu dienu”), uz šī pamata samazinot biļešu cenu. Vai patiesi vērts nopelnīt Jūdas grašus, reklamējot savas tautas slepkavotāju un izvarotāju armijas dienu?
2016.gadā tika atklāts, ka uzņēmuma padome pieļāva aviokompānijai iegādātās “Bombardier” lidmašīnas nomāt, pārmaksājot 20-30% ar apšaubāmu līgumu un starpniekfirmu palīdzību.
2015. gadā valdība atzina, ka Briškens nespēj adekvāti kontrolēt “airBaltic” valdes darbību, jo padome lobē valdes intereses, tādējādi panākot simtu miljonu eiro ieguldījumus no valsts budžeta. To apliecināja kopīgi ģimeniski ārzemju izbraucieni ar uzņēmuma valdes locekļiem. Tā vietā, lai sniegtu kādu skaidrojumu un mazinātu korupcijas ēnu, Briškens neatbildēja žurnālistiem ne uz zvaniem, ne īsziņām. Vai tā izpaužas “Progresīvo” mājaslapā rakstītais, ka partija nestrādā ar šauru interešu lobiju naudu, pārstāv politiku bez slēptām ietekmēm un piedāvā taisnīgu nākotni?
Tomēr lielākais skandāls bija 2015. gadā padomes apstiprinātais uzņēmuma plāns piesaistīt ar Krievijas varas struktūrām saistītu investoru un Krievijā bāzēta militārās rūpniecības uzņēmuma ražotās lidmašīnas “Sukhoi”. Tikai valdības iejaukšanās apturēja šo procesu.
Neraugoties uz iepriekšminēto, Briškens tik un tā izvirzīts par “Progresīvo” premjera amata kandidātu, uzsverot profesionālo pieredzi. Koalīcijā nav vajadzīgs kārtējais politikānis, pār kura godīgumu krīt smaga aizdomu ēna! Un tas attiecas uz visu “Progresīvo” darbību.
Ja salīdzina to retoriku pirms un pēc vēlēšanām, atsevišķos punktos tā ir diametrāli pretēja. Piemēram, pēc vēlēšanām premjera amata kandidātu diskusijās Briškens uzstāja uz “Progresīvo” nemainīgo atbalstu valsts aizsardzības dienesta ieviešanai, lai gan partija jau 2020.g. cīnījās pret valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās un šobrīd iebilst pret aizsardzības budžeta palielināšanu, atsevišķiem partijas līderiem to kritizējot daudz skarbāk.
Antoņina Ņenaševa ir bijusī “Saskaņas” jaunatnes organizācijas vadītāja, bija palīdze saskaņietim Aleksejam Holostovam, kurš savulaik mēģināja attīstīt ekociematus ar nosaukumiem “CCCP” un “Putinka”. Vaicāta, ko par to uzskata, atbild, ka neatceroties, jo bijis ļoti sen.
Savulaik partijas programmā bija punkts par balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem, bet arī tas netraucē šo visu noliegt un šodien apgalvot, ka “vienmēr esam bijuši Latvijas patrioti”. Jā, arī Urbanovičs tā teicis.
Kādēļ “Progresīvie” saka vienu, lai tiktu koalīcijā, bet vienlaikus „Twitter” konservatīvi domājošus cilvēkus dēvē par “nacīšiem, homofobiem, putinistiem” tikai par to, ka viņi atzīst divus dzimumus un nacionālu valsti? Vai bez dzimummaiņas fantāzijām, neomarksisma, naudas izsaimniekošanas, divvalodības stumšanas, Valsts aizsardzības dienesta kritizēšanas un pilsonības dāvāšanas visiem, kas pie rokas, tie spēj piedāvāt arī ko citu?
Tā ir odze mūsu istabā. Turklāt problēma neaprobežojas tikai ar viņiem, bet attiecas uz visām potenciālās koalīcijas partijām, kas varētu lobēt odzes uzņemšanu bariņā. Tam nav attaisnojuma un diskreditēs visus, kas to pieļaus.
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
