Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2018. gada nogalē notikušajai čekas jeb PSRS Valsts drošības komitejas aģentu kartotēkas publiskošanai būs maz jēgas, ja mēs nesapratīsim svarīgāko un vērtīgāko – ko mēs no tā varam mācīties? To nesaprotot, mēs riskējam atkal nonākt līdzīgā murgu režīmā, pazaudēt brīvību, pašcieņu, visu, kas mums svarīgs un svēts.

Mēs esam dzirdējuši čekas upuru, pašu ziņotāju un čekas darbinieku liecības. Tās nereti ir pretrunīgas, un kopainu grūti atrast. Daži no svarīgākajiem jautājumiem – vai bija iespējams izvairīties no čekas tvēriena? Vai PSRS sabrukums un Latvijas neatkarības atjaunošana bija likumsakarīgs rezultāts, nejaušību virkne vai arī kāda lielāka plāna sastāvdaļa? Un pats galvenais – vai PSRS mantojums ir pilnībā pazudis, jeb citiem vārdiem – vai nav pazīmes, ka sākas demokrātijas erozija ne tikai Krievijā, bet arī Eiropas Savienībā? Atbildes mēs atradīsim vienīgi tad, ja rūpīgi atcerēsimies tā laika notikumus. Viss sākās un izšķīrās impērijas centrā – PSRS galvaspilsētā Maskavā.

PSRS formāli sabruka 1991. gadā, bet izšķiroši procesi sākās 70., 80. gadu mijā. Ārēji par to nekas neliecināja. Pat ASV 20. gadsimta ārpolitikas guru Henrijs Kisindžers reiz atzina, ka paredzējis PSRS sabrukumu, bet domājis, ka tas notiks krietnus desmit gadus vēlāk. PSRS, protams, bija ideoloģiski un ekonomiski kropls veidojums, bet tā pamati bija cieši iebetonēti stingrā autokrātiskā, gerontokrātiskā režīma birokrātijas betonā. Pat vairāk nekā mēs šodien iedomājamies. Daudziem tas šķitīs pārsteidzoši, bet čekas ietekme un varenība tad bija vēl lielāka nekā Staļina totalitārisma laikos.

PSRS kopš 1964. gada valdīja kompartijas līderis Leonīds Brežņevs, kurš vairījās no jelkādām reformām, bet bija prasmīgs administrators un varas balansa virtuozs. Paradoksālā kārtā viņa vara nekad nebija tik liela kā pašreizējam Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Viņam bija jārēķinās ar partijas augstākā orgāna Politbiroja locekļu viedokļiem. Būtiskākie lēmumi tika pieņemti koleģiāli balsojot. Tas bija šaurs kompartijas elites loks, apmēram tikpat veci vīri, kuri bija apmierināti ar Brežņeva sistēmu, jo tā garantēja viņiem zināmu drošību un stabilitāti. Komunistiskās valsts visaugstākajā līmenī iespēja mierīgi nomirt savā gultā no vecuma bija sasniegums. Viņi labi atcerējās Staļina laikus, kad neviens nevarēji būt drošs par rītdienu. Īpaši politiskā elite. Beigās Brežņevs kļuva par šīs iekārtas ķīlnieku – vecie vīri neļāva viņam pamest posteni pat tad, kad viņš fiziski vairs nebija spējīgs strādāt. Brežņevs jau bija vecuma kaišu sagrauts cilvēks, biedri apmēram tādi paši. Tas, protams, vēl vairāk novājināja jau tā ideoloģiski sastindzināto valsti un tās ekonomiku.

Raksturojot dzīves līmeni Padomju impērijā, britu vēsturnieks Tonijs Džads (Tony Judt, 1948-2010) rakstīja, ka „1979. gadā pircējam Vašingtonas apgabalā būtu jāstrādā 12,5 stundas, lai varētu iegādāties vispārējo „grozu” ar pamata pārtiku (desas, piens, olas, kartupeļi, tēja, alus un tā tālāk). Tāds pats grozs „maksātu” 21,4 darba stundas Londonā, bet Maskavā 42,3 – par spīti augstajai subsīdiju pakāpei”. Protams, jāatceras, ka Padomijas cilvēkiem šīm darba stundām vēl bija jāpieskaita stundas, kas tika pavadītas, meklējot šos produktus, stāvot rindās. Ekonomiski PSRS varēja raksturot kā tipisku petrokrātiju – tā balstīja savu neefektīvo ekonomiku, pārdodot naftu, gāzi un citus dabas resursus. Tas beigās to padarīja pilnībā atkarīgu no šo resursu cenām pasaules tirgos. 80. gados, kad naftas cena burtiski nogāzās, situācija kļuva pavisam kritiska.

Bet tas pats par sevi vēl nevarēja būt izšķirošs iemesls, lai režīms sabruktu. Mūsdienās redzam, ka, piemēram, Ziemeļkoreja spēj eksistēt vēl briesmīgākā ekonomiskajā situācijā.

Pašsabrukšanas procesi sākās tur, kur to varēja gaidīt vismazāk. Toreizējais PSRS Valsts drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs, pats to neapzinādamies, bija iekustinājis procesus, kas sagrāva PSRS nākošo desmit gadu laikā. Ironiski, jo Andropovs svēti ticēja komunistu režīmam, pamatoti tika uzskatīts par idejiskāku komunistu nekā pats Brežņevs. Viņš bija uzmanīgs, prasmīgs un mērķtiecīgs birokrāts. Piedevām teju vai paranoiski baidījās no Rietumiem. Savas karjeras sākuma posmā viņš bija PSRS vēstnieks Ungārijā tieši 1956. gada pretpadomju sacelšanās laikā. Liecinieki stāsta, ka viņš esot bijis šokēts, redzot, kā ungāru dumpinieki kāra režīma drošībnieku līķus pie laternu stabiem. Andropovs bija tieši tas, kurš uzstāja un panāca, ka Maskava dumpi apspieda ar nežēlīgu, brutālu spēku. Sākotnēji Maskavā bija nolemts izvest karaspēku un mēģināt rast kompromisu ar jaunajiem Ungārijas līderiem.

1967. gadā Andropovs tiek iecelts par PSRS VDK vadītāju. BBC pētījumā norādīts, ka Brežņevs viņu iecēla šajā amatā tādēļ, ka viņš neesot piederējis nevienam no valdošajiem grupējumiem, ticis uzskatīts par salīdzinoši vāju figūru augstākajā nomenklatūrā. Pēc bēdīgās pieredzes Staļina lielā terora laikā un tam sekojošās galvenā čekista Lavrentija Berijas varas uzurpēšanas, vadošie komunisti centās turēt čeku stingrā partijas Politbiroja uzraudzībā.

Piedevām Brežņevs, būdams varas līdzsvara meistars, sadalīja atbildību par iekšējo drošību diviem savstarpēji konkurējošiem grupējumiem. Paralēli VDK viņš ļāva izvērsties savam senajam līdzgaitniekam PSRS iekšlietu ministram Nikolajam Ščolokovam. Abu organizāciju – VDK un Iekšlietu ministrijas – vadītāji viens otru nevarēja ciest un centās padarīt katrs savu drošības iestādi pēc iespējas varenāku. Ja PSRS kaut kur pastāvēja sīva konkurence, tad starp abām šīm organizācijām. Čekai bija kategoriski aizliegts vervēt ziņotājus Iekšlietu ministrijā vai tai pakļautajā milicijā, bet tai savukārt bija kategoriski aizliegts aizturēt čekistus. Abi nopietni uzlaboja darba apstākļus savās organizācijās – atalgojumu un tehnisko bāzi. Pirms tam čekā intelektuālais līmenis nebija pārāk augsts, bet milicijā vispār strādāja tādi, kuri neko citu nemācēja. Abu organizāciju vadītāji krietni nopūlējās, lai situāciju kardināli mainītu. Viņi izmantoja arī modernās sabiedrisko attiecību metodes – kino un TV parādījās neskaitāmas filmas par varonīgajiem čekistiem un pašaizliedzīgajiem miličiem. Papildus Andropovs čekistiem bija nodrošinājis dažādas privilēģijas.

Andropovs pamatīgi izvērsa čekas ietekmes tīklu, pat plašāku nekā Staļina laikā. Tad reģionos katrā rajonā bija viens čekists, bet Andropova laikā tajos tika izveidotas čekas nodaļas. Teju katrā lielākajā uzņēmumā, organizācijā, augstskolā, institūtā bija čekas pārstāvis. Īpašu uzmanību viņš pievērsa intelektuālajai jaudai. Darbam čekā tika vervēti labākie studenti, dažādu jomu izcilnieki. Ar laiku čeka kļuva par elitāru, prestižu režīma iestādi – ietekmīgu un visvarenu. Andropovs stingri raudzījās, lai viņa organizācijā nebūtu korupcijas un citu pārkāpumu. Viņš panāca, ka faktiski neviens kaut cik atbildīgs ierēdnis netika iecelts amatā bez čekas sankcijas. Tiesa, tas radīja zināmu korupcijas slāni arī čekā, jo viņu lēmumi varēja ietekmēt cilvēka karjeru, un tas padarīja čekistus par „vajadzīgiem” cilvēkiem, ar kuriem jāprot uzturēt labas attiecības. Tāpat čeka plaši izvērsa savu darbību arī ārzemēs.

Čeka bija kļuvusi par elitāru, slepenu, cieši noslēgtu brālību. Tomēr tās augstais intelektuālais līmenis bija viens no PSRS sabrukuma priekšvēstnešiem. Čekisti ļoti labi zināja patieso situāciju PSRS, viņiem bija pieejama aizliegtā literatūra, viņi varēja salīdzināt savu dzīvi ar dzīves apstākļiem ārzemēs, tai skaitā „pūstošā” kapitālisma zemēs. Un čekisti labāk par visiem redzēja un saprata, ka patiesībā sapuvusi ir Padomju Savienība. Intelekts neļāva aizmiglot skatu propagandas klišejām, viņi saprata, ka PSRS ir bezcerīgi izkurtējusi sistēma. Daļa no čekistiem bija pavadījuši ilgas stundas sarunās ar režīma kritiķiem. Tas nevarēja palikt bez sekām.

Viņi apzinājās, ka nepieciešamas nopietnas pārmaiņas un ka ar šīm pārmaiņām paši var padarīt savu dzīvi daudz drošāku un daudzos gadījumos arī bagātāku. Čekistiem varēja pārmest daudz ko, bet ne cietpaurību un dogmatismā sasaldētu fanātismu. Vismaz daļa no čekistiem nojauta, ka PSRS sabrukums ir nenovēršams, tāpat vismaz daļa no viņiem apzinājās, kādas iespējas tas pavērtu, ja notvertu pareizo mirkli pie resursu pārdales. Un tāpat daļa no viņiem apzinājās briesmas, kas draudētu, ja viņi nelokāmi paliktu bankrotējušas sistēmas drupās.

Andropova laikā Padomju sistēma vēl bija monolīta un čeka uzticami kalpoja kompartijai, bet vēlāk – Gorbačova reformu laikā – čekistu rīcība nereti bija divdomīga. Vismaz daļa bija uzsākusi īpatnēju dubultspēli. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ neizdevās konservatīvo komunistu pučs 1991. gada augustā. Čekisti vairs nerāvās akli pildīt režīma pavēles. Apvērsuma laikā tam bija būtiska nozīme. Agrākie Staļina laika neizglītotie, brutālie, fanātiskie čekisti, aci nemirkšķinot, būtu noslīcinājuši asins jūrā Borisa Jeļcina demokrātisko pretošanās kustību. Andropovs bija radījis organizāciju, kurā intelekts un vēss politiskais aprēķins ņēma virsroku pār asinskāru fanātismu. Bet 80. gadu sākumā līdz tam vēl bija tāls ceļš ejams.

Šobrīd Krievijā ir populāra sazvērestības teorija, ka Andropovs ar Gorbačovu un čeku izauklējuši kādu īpaši izsmalcinātu PSRS ilgtermiņa demontāžas plānu. Šādai versijai tomēr nav droši ticamu pierādījumu.

Andropovs bija viens no reakcionārākajiem Padomju impērijas vadītājiem. Viņš radīja plaši izmantoto terminu „ietekmes aģents”, kas bija daudz plašāk interpretējams jēdziens nekā spiegs. Spiegošanu vismaz kaut kā vajadzēja pamatot un pierādīt, bet par „ietekmes aģentu” varēja apsūdzēt teju ikvienu, kurš bija aizdomīgs vai neērts režīmam. Andropova laikā sāka praktizēt aktīvu disidentu vajāšanu, režīmam nevēlamo slodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās, izsūtīšanu uz ārzemēm. Tieši viņš panāca, ka no PSRS padzina Solžeņicinu, bet Saharovu izsūtīja iekšējā trimdā Padomju Savienībā. Andropovs, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, neaizrāvās ar masu represijām, to Brežņevs un viņa politbirojs nevēlējās atkārtot. Tā vietā viņš izmantoja, kā pats stāstīja, baļķu pludinātāju metodi, kuru bija jaunībā noskatījies dzimtajās vietās. Viņš teica, ja kaut kur izveidojies baļķu sastrēgums, tad jāatrod sastrēguma vieta un precīzi jāizķeksē tie daži baļķi, kas traucē plūdumam. Tieši tā arī darbojās čeka – ar savu visaptverošo tīklu ātri identificēja iespējamo problēmu personu loku un ar ķirurģisku precizitāti vienkārši neitralizēja. Tā varētu būt atbilde uz jautājumu – vai čekai varēja pretoties, atteikties no sadarbības? Lielākajā daļā gadījumu tas nebija iespējams – kontrole bija totāla, un izredzes nepamanīti darboties pret režīmu bija faktiski neiespējamas. Labi izglītotie čekisti, rekrutēti no augstskolu izcilniekiem, bija augsti sava amata profesionāļi un vairumā gadījumu atrada veidu, kā pielauzt cilvēkus kalpot viņiem. Protams, katrs gadījums bija individuāls – dažs tika salauzts ar šantāžas palīdzību, cits vienkārši dažādos veidos uzpirkts, cits iedzīts bezizejas stūrī. Protams, bija izņēmumi, bet arī tos čeka izmantoja, kā vispārējas iebiedēšanas piemērus, kas notiek ar tiem, kas pretojās. Mūsdienās ir cilvēki, kuri dižojas, ka viņi jau nekad nebūtu sadarbojušies vai lepni atteikuši. Te jāatceras, ka darīšana bija ar ļoti jaudīgu, visaptverošu un rafinētu organizāciju. Ja viņiem patiešām kādu vajadzēja savervēt, tad viņi atrada veidus, kā to izdarīt, un, ja tas neizdevās, tad atrada veidu, kā šos cilvēkus sabradāt, neitralizēt. Protams, bija gadījumi, kad čekisti gluži vienkārši saprata, ka persona nav pārāk bīstama un savu pūļu vērta.

1979. gadā Andropovs – pats to neapzinādamies – iedzina vēl vienu smagu ķīli Padomju režīma stabilitātē. Tieši viņš bija viens no tiem Politbiroja locekļiem, kurš pierunāja svārstīgo Brežņevu iebrukt Afganistānā. Visdrīzākais, ka viens no iemesliem bija Andropova paranoiskais aizdomīgums – bailes no „kapitālistu sazvērestībām”. Šī avantūra vēl vairāk iedragāja PSRS reputāciju, turklāt uzlika nepanesami smagu slogu jau tā novārdzinātajai ekonomikai. Bet tajā brīdī viņš to nenojauta. Tāpat kā to, ka ir pieķēries nākamajam PSRS kapracim, kuru patiesībā bija noskatījis kā Padomju Savienības jauno cerību un glābēju. Ar Mihailu Gorbačovu Andropovs iepazinās 60. gadu beigās, kad atpūtās Stavropoles novada populārajā sanatorijā „Krasnie Kamņi” (Sarkanie akmeņi). Padomju pieklājības rituāli noteica, ka vietējam komunistu līderim (kāds tur bija Gorbačovs) jāapciemo un jāizrāda cieņa ciemos atbraukušam Maskavas varas vīram. Sabiedriskais Gorbačovs ātri iepatikās uzmanīgajam, citādi ļoti atturīgajam Andropovam.

Šī tikšanās ar Gorbačovu izrādījās liktenīga visai impērijai. Gorbačovs jau toreiz bija ļoti enerģisks un spējīgs ātri iepatikties teju ikvienam sarunu biedram. Viņš mācēja klausīties un sevī savienoja divas PSRS reti savietojamas īpašības – enerģisks partijas birokrāts un intelektuālis. Vai viņš tiešām bija intelektuālis, par to domas dalās vēl mūsdienās. Bet Andropovs viņā saredzēju cilvēku, kurš sevī iemiesoja nākotnes PSRS vadītāja cerību – jauns, enerģisks, domājošs, kompartijas birokrātijai lojāls biedrs. Turpmākajos gados Andropovs darīja visu, lai Gorbačovu pārceltu uz Maskavu un tuvinātu PSRS varas olimpam. Tas nebija pārāk viegli, jo Brežņevs un viņa līdzgaitnieki greizsirdīgi uzmanīja, lai kāds no politbiroja nesakoncentrē pārāk daudz sev lojālu vīru varas virsotnē. Varas balanss bija viņu izdzīvošanas spēle burtiskā nozīmē. Tieši tā reiz Staļins bija izvirzījies cīņā par varu, koncentrējot augstākajos ešelonos kritisku masu ar saviem atbalstītājiem un ar to palīdzību padzenot no skatuves konkurentus. Lielākā daļa no viņiem beidza savu dzīvi čekas pagrabos, neizglābās pat uz Meksiku aizmukušais Trockis, kuram čekas atsūtītais aģents sašķaidīja galvu ar ledus cirtni. Neviens no Kremļa dinozauriem nevēlējās riskēt ar šāda scenārija atkārtošanos.

Andropovs šaurā lokā bieži pieminēja Gorbačovu kā jaunās paaudzes komunistu cerību. Tomēr viņa karjeru tas lobēja ārkārtīgi neuzkrītoši un uzmanīgi, bet mērķtiecīgi. Un 1980. gadā Gorbačovs jau bija kļuvis par Kompartijas Politbiroja locekli. Viņa atbalstītāju lokam bija pievienojušies arī ārkārtīgi ietekmīgais kompartijas galvenais ideologs Mihails Suslovs un ilggadējais ārlietu ministrs Andrejs Gromiko.

1982. gadā Brežņevs nomira un augstāko varu pārņēma Andropovs. Var gari un plaši diskutēt par viņa nesekmīgajiem reformu mēģinājumiem, bet no Latvijas čekas maisu konteksta ir jāpievērš īpaša uzmanība citam notikumam. Kļūstot par PSRS vadītāju, viņš nekavējoties izsludināja vispārēju cīņu pret korupciju. Protams, tam bija arī objektīvi iemesli, bet Andropovs to izmantoja arī pilnīgai varas konsolidācijai. Jau pēc mēneša viņš panāca sava ienaidnieka, iekšlietu ministra Ščolokova atlaišanu. Viņš tika apvainots nopietnos korupcijas noziegumos. Drīz čekisti burtiski pārņēma kontroli pār visu PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmu, miliciju. Būtībā tā tika sagrauta, notika tīrīšanas, kādas nebija pieredzētas kopš 1937. gada – tūkstošiem augstāko milicijas vadītāju tika izmesti no darba, viņu vietā nāca čekisti. PSRS kļuva par čekas kontrolētu impēriju. No šī viedokļa raugoties ir jāsaprot, ka izvairīties no čekas tvēriena kļuva teju neiespējami. Īpaši ņemot vērā Andropova paranoisko naidu pret visa veida disidentiem, nacionālo pretošanās kustību dalībniekiem, režīma īstiem vai iedomātiem kritiķiem. 1983. gada sākumā Latviju okupējušais režīms bija pārvērties par totālu čekas impēriju ar nepieredzēti plaši sazarotu, rafinētu un jaudīgu tīklojumu. Ar šo režīmu varēja vai nu mēģināt sadzīvot, vai arī neizbēgami nonākt cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Čeka kontrolēja pilsoņus teju orveliskā mērogā. Te arī var meklēt skaidrojumu, kāpēc tik daudzi bija nokļuvuši čekas tīklos. Nav šaubu, ka kādam izdevās atteikties no sadarbības, bet visbiežāk tas bija mafijas filmām raksturīgais „piedāvājums, no kura atteikties nav iespējams”. Tas nav mēģinājums attaisnot ziņotāju rīcību, bet gan uz vēstures faktiem balstīts tā laika situācijas izklāsts.

Te svarīgi saprast vēl vienu ar Andropovu saistītu mītu. Krievijā nereti tiek spekulēts ar domu, ka, noturēdamies pie varas, viņš varēja reformēt PSRS pēc Ķīnas modeļa un tā gūt sekmes – vienlaicīgi liberalizēt ekonomiku un saglabāt partijas diktatūru. Līdzīgi tiek runāts, ka to varēja izdarīt arī viņa pēctecis Gorbačovs. BBC pētnieki šādu iespējamību noraida, jo situācija tā laika Ķīnā un PSRS bija pārāk atšķirīgas, lai šāds plāns sekmētos.

Andropova valdīšanas laiks ilga tikai no 1982. gada novembra līdz viņa nāvei 1984. gada februārī. Viņa vietā par PSRS vadītāju kļuva Brežņeva uzticamais līdzgaitnieks Konstantīns Čerņenko – vēl vecāks un tikpat vārgs kā Brežņevs. Tiek uzskatīts, ka vara netika automātiski nodota Gorbačovam tikai tādēļ, ka viņš tobrīd bija pēc kompartijas nomenklatūras mērauklām pārāk jauns. Bet jau tobrīd bija skaidrs, ka viņš būs nākamais vadītājs pēc Čerņenko, kurš pats pavēlēja, ka tieši Gorbačovs vadīs politbiroja sēdes viņa prombūtnes laikā. Daži no vadošajiem biedriem iebilda, bet Čerņenko strupi atteica, ka tā nolēmis. Viņš arī neko nepasāka, lai mazinātu čekas uzblīdušās varas izplešanos. Pēc nepilna gada nomira arī Čerņenko. Bija pienācis Andropova iecerētā PSRS reformētāja un glābēja Mihaila Gorbačova laiks. Tālāko notikumu kontekstā jāatceras, ka čeka lieliski zināja, ka viņš ir Andropova cilvēks, tātad viņu elitārās brālības vadoņa īpaši izraudzīts. Piedevām viņš mantojumā no Andropova bija saņēmis arī izmeklētu intelektuāļu grupējumu, nosacītu domnīcu.

Tomēr arī Gorbačovs pašā sākumā nebija gatavs nopietnām reformām. To vietā viņš piedāvāja lozungus, kas, rūpīgāk ieskatoties, bija nekas vairāk kā plāksteris mironim. Nebija nekādu pazīmju, ka viņam ir nopietns redzējums vai plāns brūkošās impērijas glābšanai. Bet situācija bija kļuvusi absolūti kritiska – Andropovs ar biedriem bailēs no „kapitālistiskajiem imperiālistiem” bija nesamērīgi uzaudzējis militāro industriju, naftas cenas bija sabrukušas, un sistēmas pilnīgs bankrots bija tikai laika jautājums. Piedevām vecā komunistu gvarde joprojām pretojās jelkādām puslīdz nopietnām reformām.

Lai vājinātu savu oponentu pozīcijas, Gorbačovs pavēra sistēmas katla vienu ventili – atslābināja kontroli pār medijiem. Viņš izsludināja tā dēvēto „glasnostj” politiku jeb lielāku atklātību. Viņš, iespējams, bija maz lasījis Bībeli un nezināja Jāņa evaņģēlija sākumā rakstīto – „Iesākumā bija Vārds…” Šis Gorbačova solis bija sākums „Ļaunuma impērijas” beigām. Autoritāras iekārtas spēj pastāvēt tikai un vienīgi, ja ir absolūta kontrole pār visu, īpaši par domas un vārda brīvību. Brīvā doma, reiz izrāvusies no cieši noslēgtā sistēmas katla, to beigās arī sagrāva. Vaļā neizbēgami tika parauti arī pārējie ventiļi, un Gorbačovam nekas cits neatlika, kā improvizējot mēģināt saglābt nesaglābjamo.

1987. gadā notika vēl kas zīmīgs. Kompartijas vadošo biedru lielajā sapulcē Plēnumā Gorbačovu negaidīti un asi sāka kritizēt Maskavas pilsētas kompartijas pirmais sekretārs Boriss Jeļcins. Kāpēc viņš to darīja, versijas atšķiras. Pats Gorbačovs un vairāki vēsturnieki uzskata, ka kompartijas vecā elite Jeļcinu bija sakūdījusi cerībā, ka viņu atbalstīs partiju nodaļu vadītāji. Tas būtu labs veids, kā Gorbačovu atcelt no amata kā partijas uzticību zaudējušu. Tomēr partijnieki beidzamajā mirklī nobijās nostāties Jeļcina pusē. Viņš jutās pazemots un nodots, pat nonāca slimnīcā, pēc dažādām versijām – ar sirdslēkmi vai pēc pašnāvības mēģinājuma. Vēlāk mēģināja nožēlot grēkus, bet viņam netika piedots. Vietu nomenklatūrā Jeļcins saglabāja, bet viņu pazemināja amatā, faktiski atstūma. Drīz viņš kļuva par aktīvu vecās elites un arī Gorbačova kritiķi, būtībā ienaidnieku. 1990. gadā viņš tiek ievēlēts Krievijas Federācijas Augstākajā padomē, kļūst par tās vadītāju un mērķtiecīgi virzās Krievijas neatkarības pasludināšanas virzienā. Viņš ir kļuvis par visu liberālo spēku simbolu un līderi Krievijā.

1990. gadā Jeļcins partijas kongresā vēlreiz asi kritizē Gorbačovu un demonstratīvi pamet kompartiju. Iepriekš viņa vadītais Krievijas parlaments bija lēmis, ka Krievijas likumi stāv pāri Padomju Savienības likumiem. Tādā veidā viņš faktiski mērķtiecīgi grauj Gorbačova varas bāzi. Padomju Savienības kontrolē paliek aizvien mazāk un mazāk varas resursu. Pēc Padomju armijas uzbrukumiem 1991. gada janvārī Latvijas un Lietuvas valdības iestādēm Jeļcins atklāti nostājas mūsu valstu pusē, faktiski atzīstot mūsu tiesības pašnoteikties. Šī situācija ir būtiska no tā viedokļa, ka 1987. gada Jeļcina dumpja mēģinājums un izgāšanās faktiski radīja izšķirošus priekšnosacījumus mūsu neatkarībai. Ir pamats uzskatīt, ka lielā mērā viņa aktīvās rīcības pamatā bija personīgo rēķinu kārtošana ar Gorbačovu un viņa oponentiem no vecās gvardes. Tikpat labi Jeļcinu varēja apžēlot, tad viņš būtu saglabājis augsto vietu Maskavas kompartijas vadībā un nebūtu ieguldījis tādu enerģiju Gorbačova varas bāzes sagraušanā. Šī ir kārtējā epizode, kad viens lēmums varēja vēstures ratu pagriezt mums nelabvēlīgā virzienā. Jeļcina naids, aizvainojums un ambīcijas pavisam drīz nospēlēs izšķirošu lomu PSRS pilnīgā sagrāvē.

Tikmēr vēl 1990. gadā izskatījās, ka Gorbačova reformētās PSRS plānam vēl ir cerības. Čekas sistēma uzmanīgi vēroja procesus un šķietami saglabāja kontroli pār notiekošo. Iepriekšējos gados masveidā savervētie ziņotāji bija visās sabiedriskajās organizācijās, tai skaitā neatkarības kustībās. Baltijas valstis demonstrēja skaidru vēlmi atdalīties, arī Latvijas vēl Padomju okupācijas režīma parlaments bija ievēlēts brīvās vēlēšanās un nobalsojis par neatkarības atjaunošanu. Tas pats notika arī Lietuvā un Igaunijā. Tomēr, godīgi sakot, mums nebija nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Neviena no rietumvalstīm negrasījās mūs atbalstīt. Tieši pretēji – mums skaidri un gaiši lika saprast, ka tiks atbalstīta Gorbačova iecerētā reformētā, demokrātiskā PSRS. Vēl 1991. gada 1. augustā savā runā Kijevā to skaidri un gaiši atzina ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais. Vienīgais, kurš kaut ko mēģināja bilst mūsu labā, bija Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons. Bet viņu ātri un kolektīvi apklusināja ne tikai Padomju diplomātija, bet arī mūsu vēlākie draugi un sabiedrotie. Ne 1990., ne 1991. gada pirmajā pusē pasaulē nevienam nebija vēlmes atzīt mūsu neatkarības atjaunošanu.

Gorbačovs tikmēr ar saviem līdzgaitniekiem un lielāko republiku vadītājiem ir sagatavojuši jaunu Savienības līgumu. Mazliet negribīgi Gorbačovs tajā ir iekļāvis punktu par republiku iespēju izstāties no reformētās PSRS. Tas ir priekšpēdējais trauksmes signāls komunistu vecajai, konservatīvajai gvardei. Cik noprotams, tad Gorbačova un viņa līdzgaitnieku plāns bija piedāvāt republikām, tai skaitā Latvijai, pseidoneatkarību – lielāku autonomiju, tā dēvēto suverenitāti. Patiesībā neatkarības fikciju. Ņemot vērā augsto čekas aģentu koncentrāciju visās neatkarības kustībās, iespējams, ka bija plāns, kā šo ideju iesmērēt cienījama kompromisa veidā.

Tālākie notikumi jau attīstās lavīnveida ātrumā. 29. jūlijā Gorbačovs, Jeļcins un Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs apspriež ideju par konservatīvo PSRS varas vīru – premjera Valentīna Pavlova, čekas vadītāja Vladimira Krjučkova, aizsardzības ministra Dmitrija Jazova un iekšlietu ministra Borisa Pugo – nomaiņu pret liberālākiem politiķiem. Čeka šo sarunu ieraksta un minētie vīri drīz vien zina par viņiem paredzēto likteni. 31. jūlijā Savienības līguma projekts ir gatavs un tiek nolemts, ka 20. augustā to parakstīs.

6. augustā čekas vadītājs Krjučkovs ar domubiedriem sāk izstrādāt jau iepriekš iecerētā apvērsuma plāna detaļas. Daži armijas vadītāji iebilst ārkārtas stāvokļa ieviešanai pirms Gorbačova, Jeļcina un Nazarbajeva iecerētā Savienības līguma parakstīšanas. Krjučkovs paziņo, ka „pēc 20. augusta būs par vēlu”. Līdz 17. augustam apvērsuma plāns ir izstrādāts. 18. augustā sazvērnieki sāk rīkoties. No rīta Krjučkovs čekas centrālajā mītnē sasauc sapulci, pavēl īpašai čekistu grupai doties uz Igauniju, Latviju, Lietuvu. Viņš izsniedz savam vietniekam Valērijam Ļebedevam sarakstu ar 69 neatkarības kustības vadītāju vārdiem, liek viņus izsekot un pēc pavēles saņemšanas arestēt. Citai čekas nodaļai liek ieņemt pozīcijas pie Jeļcina vasarnīcas un arī pēc pavēles saņemšanas viņu apcietināt. Cita grupa ar aizsardzības ministra lidmašīnu aizlido uz Krimu, kur tobrīd atpūšas PSRS prezidents Gorbačovs. Viņu uzdevums ir pierunāt viņu atkāpties. Gorbačovs to atsakās darīt, pēc tam viņa vasarnīcai tiek atslēgti visi sakari ar ārpasauli un viņš tur tiek faktiski ieslodzīts.

19. augustā sešos no rīta Centrālā TV tiek izziņots ārkārtas stāvoklis un Gorbačova atcelšana no amata „veselības stāvokļa dēļ”. Tiek paziņots, ka varu PSRS pārņem PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs un Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja. Tieši tajā brīdī par apvērsumu uzzina Jeļcins. Viņš steigšus ar saviem domubiedriem sacer un izplata paziņojumu, kurā nosoda apvērsumu un paziņo, ka tas ir nelikumīgs. Čekas specvienība ir aplenkusi Jeļcina rezidenci, bet nesaņem pavēli viņu apcietināt. Tā ir vēl viena epizode, kas būtībā izšķir mūsu tālāko likteni. Bez Jeļcina pretošanās kustība būtu apslāpēta jau iedīglī. Viņš steidzīgi dodas uz Krievijas parlamentu, kur desmitu tūkstošu atbalstītāju aizsargāts, izveido pretošanās centru. Zīmīgi, ka Jeļcins faktiski atkārto Rīgas un Viļņas pretošanās scenāriju, ap viņu pulcējas reformas atbalstošie pilsoņi, tiek celtas barikādes. Apvērsuma dalībnieki pamazām zaudē iniciatīvu un kontroli. Vienīgajā sazvērnieku publiskajā preses konferencē visa pasaule redz, ka viņu līderim Janajevam trīc rokas. Tomēr īpašas armijas vienības ir aplenkušas Krievijas parlamentu, čekas specvienībām ir pavēlēts sagatavoties to ieņemt. Kādā no kritiskajiem brīžiem Jeļcins savu tuvāko drošībnieku pierunāts gatavojas pamest parlamentu, lai patvertos ASV vēstniecībā. Ir liecības, ka viņš jau bija aizgājis līdz auto un gatavojās kāpt tajā. Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Ruslans Hasbulatovs, saprotot, ka bez Jeļcina pretošanās var izgāzties – īpaši, ja viņš patversies ASV vēstniecībā – atsakās doties līdzi. Jeļcins, mirkli svārstījies, tomēr izlemj palikt – kaut gan čekas specvienības iespējamais uzbrukums vēl bija pilnīgi iespējams un Jeļcina izredzes izdzīvot tajā nebija lielas. Šī epizode ir vēl viens moments, kad mūsu neatkarības likteni izšķīra mirkļa lēmums. Čeka tomēr – apsverot pašas iespējamos zaudējumus un milzīgo aizstāvju upuru daudzumu – atsakās doties uzbrukumā bez rakstiskas pavēles. Sazvērnieki ir paspējuši sastrīdēties savā starpā, neviens nevēlas parakstīt asins jūru garantējošu dokumentu. Apvērsuma liktenis faktiski ir izlemts.

21. augustā nesenie apvērsuma vadoņi steidz uz lidostu, lai lidotu pie Gorbačova izlūgties žēlastību. Tikmēr padomju armijas desantnieki un milicijas specvienības Rīgā jau dodas ieņemt Latvijas parlamenta ēku. Pa ceļam viņi uzzina jaunāko informāciju no Maskavas un pēdējā mirklī atceļ uzbrukumu. Gorbačovs atsakās sazvērniekus pieņemt, liek viņus apcietināt un citā lidmašīnā nosūtīt atpakaļ uz Maskavu. Pats atgriežas ar citu lidmašīnu, kā ķīlnieku paņēmis līdz vien čekas vadītāju Krjučkovu, nolemjot, ka ar viņu uz borta neviens neriskēs notriekt prezidenta lidmašīnu.

Tikmēr jau 20. augustā Igaunija ir paziņojusi par pilnīgu neatkarības atjaunošanu, Latvija to izdara dienu vēlāk – 21. augustā. Igauņi jau ir sazinājušies ar Jeļcinu, pirmie pasaulē atzinuši Krievijas neatkarību un pretī saņēmuši solījumu, ka to nekavējoties izdarīs arī Krievija. Nākamais Igaunijas prezidents Lenarts Meri burtiski pierunā Latvijas un Lietuvas vadītājus aizsūtīt kopā ar viņu uz Islandi savus ārlietu ministrus. 22. augustā Islandes valdība, klātesot mūsu pārstāvjiem, atzīst Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, 24. augustā to pašu Krievijas valdības vārdā izdara Jeļcins un arī Dānijas valdība. Pasaule ir nolikta notikuša fakta priekšā. PSRS vadonis Gorbačovs ir pilnībā pazaudējis iniciatīvu un pēc pāris mēnešiem ir spiests atzīt pilnīgu impērijas izbeigšanos.

Runājot par čekas impērijas sabrukuma procesu, ir svarīgi saprast, ka daļēji šis sabrukums bija ieprogrammēts, bet, no otras puses, bija virkne situāciju, kad mūsu neatkarības atjaunošana karājās mata galā. Un tā nebija viena vai divas epizodes, bet daudzas. Tas noteikti nebija kāds lielāks plāns, jo tik detalizēti tādus radīt nav iespējams. Tāpat nav iespējams apgalvot, ka mūsu neatkarības atjaunošana būtu vienīgais iespējamais variants. Garākā laika posmā varbūt, bet 1991. gadā tas patiesībā bija brīnumains iznākums.

Bet vai Padomju impērija patiešām izzuda? Britu vēsturnieks Tonijs Džads savā laikā atzina, ka – padomju valsts īstenībā neizzuda. Viņš rakstīja, ka PSRS drīzāk sadalījās daudzās mazākās pēcteču valstīs, no kurām lielāko daļu vadīja pieredzējuši komunistu autokrāti. Tiesa, Džads norādīja, ka tas neattiecas uz Baltijas valstīm, kurām bija pirmskara demokrātijas pieredze, un tās to esot pienācīgi atjaunojušas.

Bet vai tiešām? Viens no mūsu Atmodas līderiem, kurš perfekti pazina kompartijas nomenklatūras virtuvi un tā laika notikumus – Jānis Peters jau 1998. gada novembrī žurnālamRīgas Laiks atzina: „Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. Nomenklatūras revolūcija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcēties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekonomisko struktūru priekšgalā ir bijušie nomenklatūras cilvēki.”

Šodien, kad ir atslepenota daļa no čekas arhīviem, mums ir svarīgi saprast, vai patiešām esam līdz galam attīrījuši savu valsti no šīs nomenklatūras varas, ietekmes un pats galvenais – domāšanas un rīcības paradumiem. Vai Latvijas un Eiropas Savienības varas struktūrās nav sākusies veidoties līdzīga, noslēgta nomenklatūras kasta? Faktiski politiski bezatbildīga un formālos lozungos runājoša. Vai pamazām nav izveidojusies jauna orveliska „dubultruna”? Vai, līdzīgi kā PSRS politiskajā elitē, nav izveidojusies svaigu asiņu apriti bremzējoši aizsprostojumi? Vai specdienesti atkal nav ieguvuši to pašu agrāko varu, kad faktiski neviens augstāks varas postenis netiek iegūts bez viņu piekrišanas? Tie ir svarīgi jautājumi, jo demokrātijas erozijas procesi mēdz piezagties gluži kā ļauna slimība – pamazām, ārēji nemanāmi. Atvērtie čekas maisi būs vecu papīru un nelaimīgu cilvēku likteņu vērti, ja mēs nespēsim saprast un aptvert lielo kopainu. Bez šīs izpratnes mēs varam vienu dienu atkal pamosties orveliskā murgu valstī, kur draugs spiests nodot draugu. Vai vēl trakāk – pārdot tuvāko par iespēju tikt pie treknākas vietas murgu valsts siles hierarhijā.

Raksta vajadzībām autors konsultējās ar juristu Aivaru Borovkovu, kurš 80. gados izmeklēja Kremļa korupcijas lietas gan Maskavā, gan Vidusāzijā īpašā izmeklēšanas grupā. Borovkovs ir pirmā līmeņa liecinieks tā laika situācijai PSRS drošības iestāžu augstākajā līmenī. Viņa norādītie fakti ir konfrontēti ar citiem avotiem, un ir gūti drošticami apstiprinājumi to korektumam.

Pārpublicēts no https://jaunagaita.net

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 1. daļa

FotoSaruna ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu.
Lasīt visu...

21

Vīzija glamūra inteliģencei

Foto2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā un neizsakāmi dievinātā “šodienas nācijas tēva”, “pravieša”, “zvaigznes, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”, “otra Kārļa Ulmaņa” uzruna latviešu tautai.
Lasīt visu...

21

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

FotoTuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas ir cieši saistīts ar līdzdalību vēlēšanās.
Lasīt visu...

12

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

Foto1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no valdības saņemt licenci naftas meklēšanai Baltijas jūrā! Dombrovskis izteicās, ka viņam neesot informācijas par paša grāmatas finansējuma avotiem.
Lasīt visu...

6

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

FotoVelmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām, par cenu, kas vairākkārt zem tirgus cenas. Valsts nesa zaudējumus, likvidatori uzvārījās.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ir puslīdz skaidrs, kurp dodas NEPLP un LTV. Bet... kur tad tas ir?

Atbilde uz Jāņa Rušenieka 17.05.2019. rakstu «Kurp dodies, LTV un NEPLP?» — šis...

Foto

Brīva vieta Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma interpretācijai

Šī gada 13. maijā atbilstoši Valsts prezidenta ievēlēšanas likumam iesniedzu pieteikumu ar prezidenta amata kandidatūru prezidenta vēlēšanām Saeimas Prezidijam,...

Foto

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi...

Foto

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

Pietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas...

Foto

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

Vai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs...

Foto

Latvija gaida nākamo vadoni

Esošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu,...

Foto

Koncertzāle uz AB dambja: kārtējais "otkats" vai spļāviens sejā Rīgas "plebejiem"?

Rīgas akustiskās koncertzāles priekšvēsture ir pietiekami sena - pirmo reizi ideja par  jaunu republikas līmeņa...

Foto

Nacionālā ideja un identitāte

Šo nerakstīju un nepublicēju pirms devītā maija un devītajā. Dažām dienām bija jāpaiet, lai ir objektīvāks redzējums un iespējams skats ne tikai...

Foto

Londonas tiesa: "Latvijas Dzelzceļa" šefs Bērziņš iepriekšējā darbavietā izkrāpis 5 miljonus

Edvīns Bērziņš caur “Latvijas kuģniecību” ir izkrāpis piecus miljonus dolāru no uzņēmuma “Latmar”. Šāds Londonas...

Foto

Kas nogāja greizi Tālim Linkaitam

Gan citi JKP politiķi, gan pats Tālis Linkaits valdības veidošanas procesā ne tikai neslēpa, ka viņu galvenais uzdevums ir apturēt dzelzceļa...

Foto

Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņa un „Uzvaras” svinības

Kā jau bija gaidāms, Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņa kļūst arvien redzamāka, ko nosaka arī partiju aģitēšanas laiku izmantošana televīzijā...

Foto

Mēs ļoti labprāt šautu arī migrējošās zosis pavasarī, ja vien mums to atļautu

1. Juridiskais pamatojums. Gan Medību likums, kurā ir pilnībā pārņemtas direktīvas prasības par...

Foto

Virknē Ventspils ostas kompāniju šobrīd ir ļoti vājš menedžments, ko vada starptautiskais blēdis Ostaps Benders jeb Rūdolfs Meroni...

Ventspils brīvostas mājas lapā publicēta vērā ņemama intervija...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 2. Jocīgā laime

2019.gada 1.aprīlī Latvijā izveidojās it kā jocīga situācija. Turklāt situācijas jocīgums netika apzināti izraisīts atbilstoši pirmā aprīļa, Lielās Joku dienas,...

Foto

Aptiekas nav bodītes ar farmaceitu kā kasieri pie lodziņa

Aptieku, kas ir iedzīvotājiem tuvākā un sasniedzamākā veselības aprūpes iestāde, pakalpojumu klāsts būtu jāplašina, neaprobežojoties tikai ar...

Foto

Par paranormālās dzīvesziņas pārņemto pasaules daļu

Kad Saeima pārtikas iepakojumā aizliegs izmantot plastmasu ar bisfenolu A, vienīgais arguments skolas bērnu apgādāšanai tieši ar "Memory Water" ūdeni,...

Foto

Latvijas dzelzceļa sistēma pārmaiņu priekšvakarā

Dzelzceļš – tā nav tikai infrastruktūra, vagoni un kravas. Lai dzelzceļš veiksmīgi darbotos, ir jābūt cilvēkam; ir jābūt interesei, enerģijai un...

Foto

Tik labi kā vēl nekad

Valsts prezidenta kampaņas iesākumā tika paziņots, ka "Latvijas iedzīvotāji pašreiz dzīvo tik labi kā vēl nekad". Kad varas aprindas pauž kārtējo...

Foto

Būs atkal draudzenes, klasesbiedri, mīļākās vai vēl nezin kas attiecīgajos amatos

Vienotības valdība ir ķērusies pie finanšu sektora kapitālā remonta. Un loģiski rodas jautājums – kāpēc ir...

Foto

Lai valsts piedzīvotu uzplaukumu, nepieciešama sadarbība ar Dievišķo

Ļoti cienījamās un godājamās valsts amatpersonas, valdības pārstāvji, ministri, dievkalpojuma dalībnieki, visi tie, kas tajā piedalās ar televīzijas...

Foto

Novērtēsim, ka varam tagad svinēt mūsu valsts brīvību pie baltiem galdautiem

Šogad atzīmējam simtgadi mūsu armijai, kas dzima kaujās par Latvijas brīvību laikā, kas bija izšķirošs...

Foto

Patofobijas vietējais dizains

Fobiju sarakstu nepieciešams papildināt. To ir pelnījusi latviešu varas inteliģence. Tās darbībā ir uzkrītoši konstatējama etniski specifiska fobija – īpaša tipa paniskas bailes,...

Foto

Mediji savās rīcības iespējās kļūst arvien brīvāki

Nedēļas sākumā jaunās valdības apstiprināšanā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida (Kersti Kaljulaid) iestājās pret mediju darba nopēlumu, uzvelkot džemperi ar...

Foto

Pirmās 100 dienas

Pirmajās 100 dienās paveiktais Satiksmes ministrijā: sabiedriskā transporta maršrutu tīkla konkursa sagatavošanā esam tikuši līdz koncepcijas prezentācijai Sabiedriskā transporta padomē, ar mērķi maijā...

Foto

Mana tauta, visa pasaule tevi muļķo, uzticies man un dzer superūdeni par uzskrūvētu cenu

“Memory water” dibinātājam Jānim Pļaviņam nepietiek, ka cilvēki maksā eiro par litru...

Foto

Es esmu drošs, ka tauta nostāsies manā pusē un šis process tikai pieņemas spēkā, un tautas spēks ir neapturams

Vēlos detalizēti informēt par Satversmes aizsardzības biroja...

Foto

Satiksmes ministram riebjas popularitāte?

Interesanti, ar ko dižu un svarīgu sevi ikdienā nodarbina Tālis Linkaits? Ar kādu veikumu viņš varētu mums atskaitīties par savām pirmajām 100...

Foto

Ikšķiles novada pašvaldība aptauju organizē likumu ietvaros un to arī sarīkos

Ikšķiles novada pašvaldības domes lēmums organizēt Ikšķiles novada pašvaldības (Pašvaldība) administratīvās teritorijas iedzīvotāju aptauju ar...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 1. Pamatbūtība

Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”. Tautas garīgā bojāeja notiek precīzi saskaņā ar zinātniskajā literatūrā apkopoto cilvēces vēsturisko pieredzi . Pagātnē garīgi...

Foto

Puņķu valdība

Mēs varam sajūsmā spiegt par premjerministra angļu valodas zināšanām, kas tiešām ir lieliskas, taču mums jābūt godīgiem: valdība Latvijā šobrīd ir sastiķēta ar puņķiem....

Foto

Zāļu valsts aģentūrai nebija likumīgu šķēršļu zāles „Rigvir” nepārreģistrēt

Zāļu valsts aģentūra (turpmāk – Aģentūra) sniedz informāciju par Aģentūras un tās Zāļu reģistrācijas komisijas veikto darbu...

Foto

Smiekli nevietā

Pirms nedēļas Pietiek iepazīstināja ar manu piedāvājumu Valsts prezidenta amatam, kurš bija publicēts rubrikā "Pietiek nopietnības". Komentāros izraisījās diskusija, kurā jautrības bija maz. Izvirzījās nopietni, Latvijai...

Foto

Dzirkstele

Maz ir to, kuri patiesi spēj novērtēt, kas tikko ir noticis. Jaunievēlētais Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis, uzzinot, ka ir ievēlēts par prezidentu, vēršoties pie žurnālistiem,...

Foto

Vēstījums 2019. gada Lieldienās

Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas! Jau divtūkstoš gadus mēs cits citu šādi sveicam. Kad kaut ko dara tik ilgi, var iezagties pierastība,...

Foto

Latvijā valsts apmaksā par trešdaļu mazāk inovatīvo medikamentu nekā Lietuvā un Igaunijā

Latvijā pacientu nodrošinājums ar valsts kompensētajiem jaunākās paaudzes medikamentiem būtiski atpaliek no pārējām Baltijas...

Foto

Nacionālais suicīds

2019.gada 15.aprīlī viena latviešu tautas daļa tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Koalīcijas partijas sadarbības sanāksmē vienojušās par kopīgu atbalstu Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam...

Foto

Par mūslaiku šucmanietēm un par Rimšēviču

Šucmaņi – oficiāli sardzes dienests – Otrā pasaules kara laikā bija tāda pretīga kolaboracionistu pasuga, kuras pārstāvjus vācieši sūtīja uz...

Foto

Kad Bordāns vēl nuztraucās nevis par bezkompromisa tiesiskumu, bet par to, kurš viņu paņems uz vēlēšanām...

Klausoties, kā tagadējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns vietā un nevietā...

Foto

Palīdzība...

2009. gada marta nogalē ASV ekonomisko palīdzību Centrālamerikas valstīm – Salvadoras Republikai (República de El Salvador), Gvatemalas Republikai (República de Guatemala) un Hondurasai (Honduras). Kāpēc?...

Foto

Piedāvājums Latvijas prezidenta amatam

Esmu piedāvājis savu kandidatūru Latvijas Valsts prezidenta amatam. Par šo faktu esmu saņēmis apstiprinājumu no Saeimas Pieprasījumu komisijas 2019.gada 11.aprīlī. Savu programmu http://www.societyandnature.org/lpp.pdf esmu...

Foto

Ansis Pūpols: Meroni atzīstams par oligarhu

Beidzot kāds to pateicis skaļi — Ventspils kriminālprocesu «arestētās mantas glabātājs» Rūdolfs Meroni atbilst visām trim klasiskajām oligarhijas pazīmēm: ietekme...

Foto

Jūrmalas opozīcijas deputāts Grūba izmanto skolēnu vecāku sapulci savās politiskajās interesēs

Otrdien, 9. aprīlī, Jūrmalas Valsts ģimnāzijā notika informatīva vecāku sapulce, kurā kā vecāks piedalījās arī...

Foto

Alvis, Žeņa un Vova. Tiem, kas man Pārdaugavā sārtu krāva

Tas nebūs gari. Bet sākumā daži skaidrojumi par manis pieminētajiem tēliem virsrakstā....

Foto

Teikumi aplaužas

Publiskās telpas viedokļos par Egila Levita izredzēm tikt ievēlētam valsts prezidenta amatā teikumi gludi, bet kaut kā neizbēgami aplaužas ar loģiski izrietošiem “bet”....

Foto

Televīzija ir mehānisms, kura darbība atšķiras no pilnīgi visiem citiem uzņēmumiem un to vadīšanas

Ja kādu interesē, man arī ir, ko teikt LTV un NEPLP sakarā....