Iesaki rakstu: 
Pirmkārt. Konkrētu pieminekļu negāšanas aizstāvjiem ir jābūt godīgiem un jāatzīst sev, ka ne jau pret jebkādu pieminekļu gāšanu viņi principiāli iestājas. Ja tā būtu, tad Staķis varētu šodien Rīgā uzsliet divu ereģētu dzimumlocekļu saplūšanu, bet jūs nevarētu to nogāzt vai pārvietot sava principa dēļ arī tad, kad jums būtu teikšana un riebums pret šo kompozīciju atrašanos jūsu dzimtās pilsētas sirdī. Pieminekļu jaukšanā vienmēr ir jārunā par konkrēto pieminekli un par konkrēto sabiedrību, kurā tas dzīvo. Princips “mēs nejaucam pieminekļus” ir melīgs.
Otrkārt. Par tā saucamo barbarismu. Barbarisms ir tad, kad pūlis sanāk uz miermīlīgu piketu, bet nākamajā rītā pilsēta pamostas ar pāris baznīcu un statuju iztrūkumu. Ja cilvēki civilizētā diskusijā apspriež (un es nesaku, ka visi to dara) viena vai otra pieminekļa nozīmi, tas nav barbarisms. Jūs varat nepiekrist viņu spriedumiem, jūs varat norādīt uz plašāku kontekstu, uz iespējamām pūļa neprāta pazīmēm, bet pati diskusija nav barbarisms. Būsim godīgi.
Treškārt. Kāds teiks (un es pirms gada to skaitā), ka ir jāņem vērā sabiedrības iespējamā reakcija uz lēmumu. Šādu argumentu izmanto izglītoti cilvēki, kuri nekaunas atklāti atzīt, ka sabiedrību veido dažādu domāšanas spēju cilvēki. Viņi teiks, ka sabiedrībā, lūk, ir tāds un tāds slānis vai grupa, kas savas politiskās nostājas dēļ, “neizglītotības” vai kāda cita apsvēruma dēļ asi reaģēs. Un cita grupa svinēs lēmumu tā, ka tā pirmā, piemēram, vēl vairāk sadusmosies. Arguments ir, ka nedrīkst rīkoties vienā vai otrā veidā, jo kāda neapzinīga grupa neadekvāti reaģēs vai vairākas grupas tiks savā starpā sarīdītas.
Šādi argumenti par iespējamo reakciju ir godīgi tikai tad, ja tos neizmanto cilvēki, kuri paši var piedalīties šādu reakciju veidošanā. Tas nozīmē, ka tos var izmantot tikai privātās intelektuālās diskusijās un, piemēram, slepeno dienestu iekšējās apspriedēs. Tādus argumentus nevar izmantot publiskā politiskā debatē. Ja tos izmanto cilvēki, kas var ietekmēt šādu potenciālo reakciju realizēšanos (un publiski izteikumi, jo īpaši no politiķiem, vienmēr tādi ir), tad tie ir nevis argumenti, bet netieši ultimāti. Tādus pašus ultimātus var izmantot par labu jebkurai strīda pusei. Piemēram, es varētu arī draudēt ar kaut kādu vājprātīgo nacionālistu reakciju, ja mēs nenojauksim, viņuprāt, nepareizos pieminekļus. Bet tas nebūtu godīgi.
Labam, atklāti apspriestam un pieņemtam politiskam lēmumam ir jābūt nevis tādam, lai reakcija uz to būtu nevienu pusi nesadusmojoša, bet tādam, lai lēmums pats par sevi būtu morāli pamatots. Tādam, lai arī tie, kas ir pret šo lēmumu, var to pieņemt kā taisnīgu. Lēmumam ir jāparāda, ko attiecīgā sabiedrība uzskata par taisnīgu.
Un ceturtkārt. Cīņas karstumā retāk izmantots un tomēr ik palaikam dzirdams arguments. Tagad ir tik daudz citu svarīgāku problēmu, ko risināt! Tas tā varbūt ir jūsuprāt. Un arī manuprāt. Katram taču var būt savas prioritātes. Mūsdienās vispopulārākais variants ir apelēt pie kaut kādām materiālām Latvijas vajadzībām. Taču cilvēks nav tikai materiālistiska būtne. Cilvēks ir tāda dīvaina radība, kas ir gatava ciest pat idejas vārdā, pat tad, ja viņam nekas no tā neatleks, pat tad, ja neviens cits mirstīgais nekad neuzzinās par viņa ciešanām.
Pandēmijas laika lielākais pārpratums slēpās tieši iekš aplamās cilvēka dzīves reducēšanas uz dzīvības saglabāšanu. (Cik ironiski, ka karš ir visu apgriezis kājām gaisā un tagad dzīvībām nav nekādas nozīmes — galvenais ir idejas.) Cilvēks ne tikai risina savas materiālās vajadzības, bet arī iekārto pasauli sev apkārt saskaņā ar savām vērtībām. Un vērtības viņam nestāv kladītē saartikulētas, bet kļūst par realitāti tieši caur šādiem darbiem vai nedarbiem. Tāpat kā kāds tagad atklāj sevī Puškina cienītāju, tā kāds atklāj sevī ignoranci par rusifikāciju, par okupāciju un to, kas īsti viņam ir Latvija. Materiālās problēmas bez kuru atrisināšanas Latvijas valsts un latvieši nepastāvēs ilgi, neatceļ idejisko. Būsim godīgi un neizmantosim šo argumentu.
Tiem, kas grib vairāk uzzināt par konkrētajiem pieminekļiem un cilvēkiem, kuru piemiņu tie teicas glabājam, aicinu izlasīt Gunta Bereļa pēdējo ierakstu.
Seko mums 
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts raksts Enerģētikas zaļais mezgls”. Rakstā norādīts, ka Latvijas delegācija vizītes laikā ASV 2022. gada aprīlī saņēmusi piedāvājumu iegādāties sašķidrināto dabasgāzi (SDG) par ievērojami zemākām cenām nekā pagājušajā gadā tirgū bija pieejamas. Seko apgalvojums, ka sarunas ar ASV gāzes kompānijām neesot tikušas uzsāktas un līgums neesot noslēgts, kā rezultātā noprotams, ka Latvija nav guvusi ievērojamu ekonomisku labumu.
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
