Cik cilvēku pirms laika aizgājuši pie debesu tēva tikai tāpēc, ka reformu jūklī padzīti no darba, nav varējuši tikt pie ārsta vai īstajām zālēm

Protams, iemeslu neatzīt personības ir daudz, kuru rezultātā darītājus izstumj no amatiem, nemīl politikā. Toties svešās varas ielikteņi latviešu personības cenšas pazemot pēc principa - jo sliktāk, jo “labāk” Latvijai.

Ir dzirdēts teiciens, kad kāds, kāda ierodas firmā vizītē par darbu, kur tiek atbildēts - mēs nevarēsim tev piedāvāt kaut kādu nodarbošanos, lai tu varētu izmantot savas izglītības mērogu, kvalifikāciju vai tml.

Atgriežoties Latvijā no citām valstīm - vai maz ir kļūdījušies? Bet vai, kā gribas mājās, dzimtajā Latvijā vai - senču zemē dzīvot un strādāt.

Senču zeme ir pārkrievota, izvarota un piesmieta okupācijas seku rezultātā, pārpildīta ar avantūristiem un ierāvējiem, ar stukačiem un blēžiem un ar milzīgu korupciju, tostarp ar politisko korupciju, kas ir nostiprinājies apziņā, strādājot kriminālajās lietās, kur lielās korupcijas lietās strādāt neļāva. Pilnīgi skaidros liela apmēra krāpšanas gadījumus, valsts vai īpašumu izlaupīšanas gadījumus slēpj, nobēdzina. Fakts ar kādu Privatizācijas komisijas vietnieces lietu, ar kādu Rīgas dzīvokļu pārvaldes vadītājas lietu – iet daudzi gadi, lietas ir tītas slepenībā, un žurnālisti arī klusē.

Latvijā valda liela mēroga netaisnības, kur pat augsta ranga tiesneši, advokāti paziņo, ka "tiesiskums un taisnīgums" ir divas atšķirīgas, dažādas lietas, tās neesot viens un tas pats. Tā ir totāla sabiedrības pagrimuma domāšana.

Godīgam cilvēkam vai, ja neesi politiskās korupcijas dalībnieks, Latvijā dzīvot ir grūti, ja neteikt, ka neiespējami, - tevi izstums no amatiem vai liegs amatu, tevi izstums no politikas, tevi noniecinās pirms vēlēšanām, ka vairs negribēsi redzēt Latviju.

Es ticu tiem cilvēkiem, kuri saka, ka Latvijā pirms Atmodas tautai bija labāka dzīve nekā tagad, daudz augstāks tiesiskums, kur darba darītāji, veterāni bija goda cilvēki, bet tagad pensionārs jau tiek lietots kā lamuvārds, protams, ja neņem vērā pēcokupācijas perioda zvērības pat līdz 1960. gadam, turklāt ar vienu piebildi, ja turpmākajā laikā nebūtu bijis okupācijas, pārkrievošanas sistēmas un Latvijas pārpludināšanas ar iebraucēju privilēģijām - kara dalībniekiem, atvaļinātiem virsniekiem, no Krievijas cietumiem atbrīvotām personām ļaujot brīvi izvēlēties dzīvesvietu Latvijā, piešķirot privilēģijas, ar desmitiem tūkstošu “speciālistu” iesūtīšanu aizņemot izsūtīto darbavietas un dzīvokļus un īsā laikā visus iebraucējus nodrošinot ar dzīvokļiem un darbu (kompartijas, Kremļa uzstādījums). Kā tai anekdotē: dakter, sāpes (okupāciju) noņem, bet resnums (Atmoda) lai paliek, ar ko Latvija maz rēķinās – noņem “sāpes” un pārticības “resnumu” patur sev, blēžu ziņā.

Bet palasiet Facebook komentārus Andra Lielā gadījumā. Jāsaka nu tā nopietni pa jokam kādam Alvim - marš uz smilškasti, neesi vēl izspēlējies laikā, kad esot spēlējies kopā ar Andra māsu, nezini, ka tas nav cilvēks, tā nav partija, ja nemeklē "labumiņu". Mūs, latviešus, okupanti centās pārmācīt, izsūtot uz Sibīriju tos, kuri bija meklējuši un sameklējuši kādu "labumiņu" - labu amatu valsts iestādēs (1941. gadā nošāva Antonu Rancānu, satiksmes ministru, ārstu, mācītāju - pārāk gudrs?), vai bija "Latvijas sargs", aizsargs, gudrāks, bagātāks par krieviem - okupantiem, prata labāk kopt lauku zemi, vārdu sakot, atnāca "pārmācīt" ar Latvijas "atbrīvošanu", iznīcinot latviešu genofondu, kur redzams vēl lielāks ļaunums, kas šodien notiek Ukrainā.

Te jāpiebilst, ka šādas tendences nav vis “padomju” vai krievu laiku domāšanas ietekme. Ne par mata tiesu, jo kādēļ tas lielā mērā netika vērojams Lietuvā, arī Igaunijā? Tas ir skaudīgo, nenovīdīgo ļautiņu, slinko, neprašu domāt izpausmes, tas arī ir sindroms, tūkstošu gadu mantojums, cilvēku mantrausības daba. Diemžēl šīs tendences citādās izpausmēs mūsu pēcokupācijas Latvijas sabiedrībā turpina eksistēt ar lielu spēku. Nebūtu bijis okupācijas, vērtējums būtu pavisam citāds, salīdzināms ar Eiropas valstu attīstības līmeni.

Man ir pamats pieminēt arī faktu, kā mūsu Atmodas valdības korifeji, ne jau tie nebijušie komunisti un stukači, centās noslāpēt tiesībsargājošos iestāžu godīgo, "pareizo" darbinieku iztīrīšanu no amatiem, lai viņi neatmaskotu krievu laika blēžus, kolaborantus. Vecie tiesībsargājošie kadri bija radināti strādāt pret korumpantiem, zagļiem, valsts mantas izlaupītājiem, zināja šo blēžu izdarības, tādēļ saprotams, kādēļ no tiem atbrīvojās, kas bija šķērslis korupcijai un ietekmei, kā "Rīdzenes sarunās", ar ļaunu attieksmi atsaucoties, ka jāpadzen krievu laika izmeklētāji un prokurori, komunisti.

To vispirms pasludināja V.F. Labi atceros savu sarunu ar kādu prokuroru Jāni, kurš bija līdz kaulam godīgs, gudrs un mācīja visus prokurorus, teica: es ar savu pieredzi un veselības stāvokli vēl varu pilnvērtīgi nostrādāt vismaz 5 gadus, nodot jaunajiem savu pieredzi, lai nepārtrauktu paaudžu maiņu, bet man tika pieteikts ultimāts – vecais, vācies projām. Teica, ka būtu vēlams ļaut vecajiem kadriem izstrādāties pašiem, bet nē, uztverot V.F. dusmu uzplaiksnījumu, ka “galvenais” kavējis ziņas par pedofilijas skandālu, kāds valdības "korifejs" A. B., kurš pats kā bijušais komunists un šodien vēl uz strīpas citā siltā vietā un plātās TV, kura darbs bija jāuzrauga augstākajam prokuroram, pieaicināja viņu un paziņoja, lai īsā laikā, pirms Jāņiem visus komunistu laika prokurorus padzen. Tas, cik var vērot, “galvenajam” un daudziem jo daudziem, kurus padzina, pat tos, kuriem palika daži mēneši pirms izdienas stāža vai kuriem bija laba veselība un nevainojami darba rezultāti, sagrāva veselību, iedzina kapā vai gultā, vai ratiņkrēslā.

Un paskatieties, ar kādu skaudību, pat ar naidu, arī par Andra talantu un savulaik par kādu ārstu no ASV, daudzi ļautiņi ņirgājas komentāros Facebook, kuri laikam dzīvo tikai savos plakanajos telefonos ar pekstiņu dzenāšanu un kuriem uz ko vairāk domāt smadzenes nestrādā. Un pajautā viņiem, teiks - mēs par latvisku Latviju (ha, ha). Nožēlojami, kauns, paši ar naidu pret savām personībām baro, atbalsta hibrīdkara veidotājus, karotājus!

Latvijai ir veicies ar savas valsts izveidošanu, ar tās dabas skaistumu un pievilcību, bet reizē jāmin dziesmas vārdi – kas TEV no skaistuma tiek, ja jau TEV, tautai, nav latviskais tiesiskums lemts!

Tāpat šeit iederas citāts, lasiet: „Neviens nav skaitījis, cik cilvēku pirms laika aizgājuši pie debesu Tēva tikai tāpēc, ka reformu jūklī nav varējuši tikt pie daktera vai pie īstajām zālēm... Diemžēl V.Krištopanam bija taisnība – Latvija ir muļķu zeme. Jo mēs izmirstot atkal un atkal iestājamies par bagātniekiem, par lielkapitāla partijām. Ideoloģija, skaļie patriotiskie saukļi mums ir dārgāki par mūsu pašu, mūsu bērnu, mūsu veco ļaužu veselību un dzīvību...

Mēs sajūsmināmies par tēvzemiešu stingro stāju latvietības aizstāvībā gan šeit, gan Briselē. Un negribam zināt, ka tēvzemiešu veselības ministri, iztērējot Pasaules bankas kredītu miljonus, noreformēja mūsu medicīnu līdz klīniskai nāvei. Tagad oranžie uzsāk reformas reformu. Nu jau par mūsu naudu...

Cik daudziem Latvijas ārstiem šī reforma salauzīs dzīvi? Cik daudziem Latvijas iedzīvotājiem reformu reforma atņems dzīvību?... Bet kungiem nav laika par to domāt. Patriotisku saukļu aizsegā viņi plēšas ap portfeļiem un amatiem, kuri viņu personīgai kabatai dod simtus tūkstošus latu un apziņu: cik labi dzīvot muļķu zemē – Latvijā.”

No Māras Nizinskas raksta „Muļķu zemes slimnieka pārdomas”.

Novērtē šo rakstu: