Cik ilgi ļausim krievu aģentam Ragozinam muļķot Latvijas pseidoliberāļus?
Gačo Krūms25.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiem, kas kaut nedaudz seko līdzi politikai, sevišķi tai, kas skar starptautisko dimensiju un Krievijas virzienu, noteikti nebūs svešs Latvijā mītošā krievu žurnālista Leonīda Ragozina vārds. Šis kungs, kurš ilglaicīgi sadarbojas ar Latvijas „pētnieciskās” žurnālistikas flagmaņiem – projektu „ReBaltica” un ne vienu vien reizi ir izpelnījies vietējās liberālās „inteliģences” ovācijas, manuprāt, ir viens no rafinētākajiem un veiksmīgākajiem Maskavas čekistu projektiem psiholoģisko operāciju jomā.
Pēdējo gadu laikā Ragozins, kurš oficiāli sevi prezentē kā Putina režīma nedraugu, ir sekmīgi „iefiltrējies” ne vien latviešu, bet arī visas Eiropas liberāļu un progresīvo „tusiņā”. Kremlim it kā nedraudzīgais žurnālists no vienas puses patiešām kritizē kaimiņzemē notiekošo, šausminās par tur valdošo korupciju, likumdevēju absurdajiem lēmumiem u.c. rietumniekiem netīkamām lietām, taču tajā pašā laikā slēpti un efektīvi izplata Kremļa propagandas vēstījumus par Austrumeiropas valstīs it kā atdzimstošo nacismu un nacionāli orientēto valstu šaušalīgo izturēšanos pret visa veida minoritātēm. Tieši Ragozina izteikumi par pārlieku lielo austrumeiropiešu nacionālismu un tolerances trūkumu ir raduši dzirdīgas ausis ne vien Eiropas, bet arī vietējās progresīvi orientētās inteliģences vidū.
Palasiet kaut vai Ragozina „Twitter” kontu un palūkojiet, cik proporcionāli daudz kritikas žurnālists velta Kremļa režīmam, kas reāli slepkavo un represē ne tikai savus, bet arī kaimiņvalstu iedzīvotājus, un cik daudz šis žurnālists velta „skarbus” vārdus Austrumeiropas valstīm, kuru sabiedriskajā domā pamatoti figurē negatīva attieksme pret iepriekšminēto asiņaino Putina režīmu. Ir visai skaidrs, ka Ragozina uzdevums, piesedzoties ar Putina kritiku un liberālo vērtību atbalstu, ir šķelt Latvijas sabiedrību un rietumu partneru acīs diskreditēt Kremlim izteikti nelojālos Austrumeiropas režīmus.
Šeit kā ļoti uzskatāmu piemēru var minēt Ragozina un „ReBaltica” pirms pāris gadiem iznākušo publikāciju par Nacionālās apvienības it kā ciešajiem sakariem ar Ukrainas neonacistiem. Ragozina īstenotā psiholoģiskā operācija sacēla vētru ne vien Eiropā, bet arī pašā Krievijā, ļaujot kārtējo reizi nostiprināt Kremļa polittehnologu izdomātu naratīvu par nacistiem Latvijas un Ukrainas valdībā. Tieši tāds arī bija žurnālista uzdevums – aģitējot pie Rietumos valdošās liberālo vērtību histērijas, diskreditēt Latviju un novērst uzmanību no Kremļa pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā.
Ja gribat labāk izprast to, kā darbojas Ragozins un viņam līdzīgie Maskavas ietekmes aģenti, varat palasīt laikabiedru liecības par to, kā Aukstā kara laikā Rietumu inteliģenci apstrādāja VDK speciālisti. Iespējams, vislabāk plašākai publikai to ir izklāstījis VDK pārbēdzējs un padomju psiholoģisko operāciju eksperts Jurijs Bezmenovs. Iesaku noklausīties kādu no viņa lekcijām par to, kā padomju aģenti pagājušā gadsimta 70./80.gados skaloja smadzenes amerikāņu kreisajai inteliģencei. Galvoju, ka arī jums pirmās asociācijas būs tieši ar Ragozina un viņam līdzīgo Maskavas pseidoliberāļu aktivitātēm mūsdienās.
Laiki mainās, bet Kremļa aģentu darba metodes paliek tādas pašas. To apliecina arī biedra Ragozina klātbūtne Latvijas un Eiropas informācijas telpā. To mainīt mums nav iespējams. Taču šajā stāstā visšausminošākais ir tas, ka Kremļa aģenti ne vien īsteno operācijas pret mūsu tautiešiem, bet joprojām atrod tām dzirdīgas ausis. Turklāt ne to dumjāko un vieglprātīgāko ļaužu vidū. Atcerēsimies, ka tā paša Ragozina atbalstītāju vidū ir mūsu profesori, lektori, sabiedriskie aktīvisti un žurnālisti.
Vēl jo vairāk, runa nav tikai par kreiso inteliģenci. Ragozinam līdzīgi aģenti darbojas arī ar nacionālo spārnu, kura vidū ar Maskavas ziņu aizvien aktīvāk izplatās neticība pašu valdībai, eiroatlantiskajai sadarbībai, vienotas Eiropas projektam u.c. lietām, pēc kurām tik ļoti kārojām pēc neatkarības atgūšanas
Tāpēc būsim moži, mācīsimies no pagātnes kļūdām un nekļūsim par Kremļa propagandistu upuriem!
Ieteicamie video:
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
