Cik labprāt mēs pareizi sadalītu naudu, tikai neprasiet, kam mēs to atņemtu
Atis Švinka, Progresīvo līdzpriekšsēdētājs01.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Vietā var būt jautājums: kā izskatītos patiesi labklājīgs un stratēģiski ilgtspējīgs valsts budžets? Šī sociāli nozīmīgā diskusija nav bijusi pietiekami skaļa, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji šādu jautājumu sev neuzdod. Un diskusijas trūkums ir likumsakarīgs, jo politiskās aprindas lielākoties nav ieinteresētas sabiedrības atbildēs.
Iedzīvotājiem nepieciešamu pārmaiņu vietā mums tiek piedāvāts budžets, kas ik gadu ir teju identisks: visiem mazliet, bet ne pietiekami. Latvijas ekonomika joprojām tiek veidota līdzīgi kā jaunattīstības valstīs – mūsu situāciju raksturo ilgtermiņa ieguldījumu un politisko līderu vīzijas trūkums.
Ilgtspējīgs budžets no esošā atšķirtos ar fundamentālu atbalstu veselības aprūpei. Pārāk daudzi Latvijas iedzīvotāji dzīvo viena negadījuma vai nopietnas saslimšanas attālumā no nabadzības. OECD dati liecina, ka gandrīz 40% no vispārējiem veselības izdevumiem Latvijā nāk no mājsaimniecības līdzekļiem – divreiz vairāk nekā OECD vidējais rādītājs 20,1%. Vienlaikus dzīves ilguma un veselīgo dzīves gadu rādītājos Latvija joprojām ierindojas ES pēdējās vietās. Šī neapskaužamā statistika ietver daudzas personiskas traģēdijas, no kurām daļu būtu iespējams novērst ar cieņpilni finansētu veselības aprūpes budžetu.
Lai arī pēdējos gados nozarei atvēlētais finansējums tik tiešām kļūst aizvien lielāks, tomēr izejas punkts ir bijis tik zems, ka Latvijas politiķi joprojām nespēj nodrošināt nepieciešamos līdzekļus vismaz kaimiņvalstīm līdzvērtīgā apjomā. Gadiem ilgi praktizētā taupības politika ir tiešā veidā veicinājusi gudru un talantīgu veselības nozares profesionāļu aizplūšanu uz ārvalstīm.
Viens no noteicošajiem iemesliem Latvijas pašreizējai nespējai efektīvi kontrolēt pandēmijas izplatību ir vēsturiskā pārliecība, ka tikai eksports spēj radīt bagātību. Tomēr vairāk par visu citu Latvija ir eksportējusi cilvēkus. Koalīcijas lēmums nepiešķirt mediķiem solīto atalgojuma palielinājumu pilnā apmērā tikai vēlreiz apliecina, ka Latvijā pie varas ir taupības ēras politiķi ar vāji attīstītu finansiālo iztēli.
Paradoksālā kārtā arī eksporta nozares netiek pilnvērtīgi atbalstītas. Latvija nepietiekami izmanto mūsdienu ekonomikas globālo kontekstu. Nākotnes sabiedrības ritmu noteiks atjaunīgie energoresursi, veselības aprūpes tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, robotika, elektriskais transports un citas perspektīvas tehnoloģijas. Latvijas zinātnieki un inženieri, par spīti zemam finansējumam, pilnvērtīgi piedalās pasaules zinātnes atklājumos un tirgos. Kāpēc politiķiem ir tik grūti iztēloties situāciju, kurā Latvija patiešām būtu pasaules līdere, piemēram, ūdeņraža enerģētikas tehnoloģijās?
Latvija ir maza sabiedrība ar mazu ekonomiku. Mēs neatradīsim bagātību dabas resursu izpārdošanā un iedzīvotāju emigrācijā. Mūsu bagātība neslēpjas sausos finanšu rādītājos. Kopš neatkarības atgūšanas ikviens tālredzīgs politiķis ir zinājis, ka Latvijas vienīgā veiksmes atslēga slēpjas izglītībā un zinātnē. Ar atbilstošu nozaru finansējumu Latvija būtu nevis tilts starp austrumiem un rietumiem, bet gan tilts uz izcilību. Latvijas jaunuzņēmumi būtu piepildīti ar radošiem zinātniekiem un izgudrotājiem, Latvijas universitātes pulcētu reģiona spožākos akadēmiskos prātus, un zināšanu sociālais prestižs veicinātu sabiedrības solidaritāti.
Koalīcijas lēmums palielināt zinātnes bāzes finansējumu par desmit miljoniem skan labi, bet šī investīcija ir nepietiekama. Ilgtspējīgs budžets atspoguļotu skolotāju un pasniedzēju sociālo nozīmi sabiedrībā. Opozīcijai nevajadzētu kaulēties par pārdesmit eiro, ko piešķirt pirmsskolas pedagogiem. Neviens Latvijas skolotājs nedrīkstētu saņemt mazāk par vidējo algu valstī. Nevienam Latvijas studentam nevajadzētu strādāt pilna laika darbu, lai nodrošinātu sev iespēju studēt. Nepietiekami finansēta izglītība draud nolemt Latvijas nākamās paaudzes stagnācijai.
Viens no attīstītas valsts rādītājiem ir institucionāla spēja radīt kredītu. Jebkura bagāta valsts savulaik ir veikusi skaidras izvēles par labu tai vai citai tautsaimniecības nozarei un īstenojusi stratēģisku ilgtermiņa atbalstu noteiktu jomu attīstībai. Radīt kredītu nozīmē izteikt uzticību. Tomēr Latvijas politiķi baidās uzticēties. Problēma nav tik daudz sabiedrības vājā uzticība politiķiem, cik tieši otrādi – politiķu neuzticēšanās tautai un vietējiem uzņēmējiem. Pretējā gadījumā 2022. gada budžets paredzētu veidot tādas institūcijas, kas mērķtiecīgi kreditētu uzņēmumus, kuri Latviju tuvinās nākotnei.
Frāzes par “viedo reindustrializāciju” ir pārāk abstraktas, lai uzņēmēji tajās balstītu savus lēmumus. Latvijas uzņēmējiem ir jāzina, ko sabiedrība (valsts) no viņiem gaida un kādu atbalstu viņi attiecīgi var gaidīt no sabiedrības. Vērtējot šā gada budžetu, rodas izjūta, ka Latvijai klimata krīze ies garām, pandēmija beigsies pati no sevis un mēs atkal varēsim sākt uzcītīgi taupīt, lai pašapliecinātos starptautisko kredītreitingu aģentūru acīs. Šī ekonomiskā politika solidarizējas ar starptautisko, nevis vietējo kapitālu, vājinot Latvijas konkurenci globālajā tirgū.
Valsts ikgadējam budžetam vajadzētu būt politiskam vēstījumam, kas sniedz skaidrību un norāda virzienu, piešķirot sabiedrības locekļu individuālajiem projektiem kopīgu virsmērķi. Diemžēl 13. Saeimas pēdējais budžets ir pilns ar neizmantotām iespējām un vīzijas trūkumu. Iespējams, ka 2022. gada budžetu mainīt ir par vēlu. Taču 2022. gada Saeimas vēlēšanas mums ļauj pārdomāt, kam “Ziemeļvalstu labklājība”, “sociāla vienlīdzība” un “klimatneitralitāte” ir vairāk nekā sauklis. Mums katram ir iespēja virzīt Latviju ilgtspējīga budžeta virzienā.
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
