Iesaki rakstu: 
Lai gan formāli verdzība vairs nepastāv, nekur tālu tā nav palikusi. Vienkārši – transformējusies un ieguvusi citādāku iesaiņojumu. Ja “klasiskais” vergs piederēja savam saimniekam un rukāja par apģērbu, pajumti un ēdienu, tad mūsdienu vergi daudzos gadījumos rukā par to pašu. Plus – izklaide un brīvdienas, kuras ir tieši tik daudz, lai vergs varētu nedaudz atpūsties un atkal produktīvi strādāt.
Jau sen vergturi, piedodiet – kapitālisti, saprata, ka vienu nedēļas dienu atpūties vergs atlikušajās sešās dienās padara vairāk, nekā strādājot bez pārtraukuma visas septiņas. Vēlāk brīvdienai pielika vēl vienu dienu.
Agrāk vergus ar visu nepieciešamo apgādāja vergturis nepastarpināti, - vergam par sadzīvi jālauza galva nebija. Ieviešot naudas sistēmu/verdzību, šīs rūpes pārgāja uz pašu vergu – nu viņam bija jādomā par pārtikas iegādi, apģērbu, mājokli un nokļūšanu uz/no darbu(a). Vergturim atliek tikai rūpes par maksimāli efektīvu sava darbaspēka izmantošanu.
Taisnības pēc jāsaka, ka sistēma nav tik vienkārša – daudzi cilvēki tiek nodarbināti pilnīgi bezjēdzīgi, bez viņu darba pievienotās vērtības. Bezjēdzīgi gan tas šķiet tikai virspusēji – jēga ir radīt vergturu sistēmai lojālu masu, kas palīdz šo sistēmu uzturēt un nodrošina tās pastāvēšanu. Runa, protams, ir par milzīgo ierēdņu armiju. Šeit ir atbilde, kādēļ, attīstoties informācijas tehnoloģijām, ierēdņu armija nevis samazinājās, bet dramatiski uzblīda.
Lai gan privileģētāki par pārējiem, arī ierēdņi vergturu sistēmā ir tikai vergi, kas viņiem laiku pa laikam jāapliecina. Ja līdz šim vēl pastāvēja kaut neliela, bet manevru iespēja un neliela cilvēka brīvība tomēr bija iespējama, tad tagad vergturi ir nostādījuši jautājumu visai asi – vai nu tu pārdod sevi, vai ne.
Šī, manuprāt, ir ievērojama atšķirība starp “klasiskajiem”, seno laiku vergiem un mūsdienu vergiem. Senatnē vergus tirgoja un naudu par tiem saņēma vergu tirgotājs, mūsdienās sevi tirgo un naudu saņem cilvēki paši. Protams, vieta būtu pieminēt mākslīgi izraisītu darbaspēka migrāciju kapitālistu interesēs, piemēram no Austrumeiropas uz Rietumeiropu, bet tad mēs novirzīsimies no tēmas, kura ir – cilvēka pilnīga kļūšana par preci.
Kā zināms, jau sen precēm ir kods. Arī mums jau sen ir personas kods jeb numurs, kuru, starp citu, vēl nosacīti nesen bija aizliegts izmantot cilvēka identifikācijai, bet Vācijā to neieviesa ilgāk nekā citur asociāciju ar koncentrācijas nometņu ieslodzīto numurēšanu dēļ.
Nu tas viss, protams, ir pagātnē, un, piezvanot uz kādu iestādi, tev neprasa ne vārdu, ne uzvārdu, bet gan tavu numuru.
Numurs mums tātad bija jau agrāk, bet no preces mēs atšķīrāmies ar to, ka mūs gan varēja pēc tā identificēt, bet nevarēja noskenēt (ja neskaita pasi).
Nu vergturi un vergi ir spēruši vēl vienu platu soli saulainās nākotnes virzienā un ieviesuši skenējamu kodu. To sauc par QR (Quick Response). Pievērsiet uzmanību, ka kods visās valstīs un valodās ir anglisks, no kā varam izdarīt visnotaļ vienkāršu secinājumu, ka galvenie vergturi runā un lieto angļu valodu.
Moderna verdzība paredz vairāk vai mazāk brīvprātīgu vergu tirdzniecību, un atšķirībā no sendienām cilvēki sevi pārdod paši un naudu par sevu brīvību un dzīvību arī saņem paši.
Nav nejaušība, ka pirms lielā vergu tirdzniecības buma tiem cēlās cenas – valsts sektorā strādājošajiem ievērojami palielināja algas. Kad pienāca darījuma brīdis, vien retais varēja pretoties kādinājumam un sevi nenotirgot. Tā Latvijā tikai četri ģimenes ārsti atteicās pārdoties un aizgāja no darba. Daži skolotāji.
Man stāstīja par kādu ārstu Latvijā, kurš atteicās pārdot savu ķermeni un/vai kļūt par marķētu preci ar kodu un, protams, zaudēja darbu. Tagad strādā Apvienotajā Karalistē kādā noliktavā... Jā – viņš, visticamāk, saņem krietni mazāku atalgojumu, nekā strādājot savā profesijā. Nu, un?! Toties viņš ir saglabājis savu stāju, cilvēcisko pašcieņu un nav ļāvis varmākām sevi izvarot. Un – esmu pārliecināts – badu necieš ne viņš, ne viņa ģimene.
Saprotams, ka šādi cilvēki ir kā “dadzis acī” tiem, kuri ir bijuši ļengani un sevi pārdevuši. Precedents...
Diemžēl – un tā, manuprāt, ir vislielākā traģēdija – šie pērkamie cilvēciņi drīz tirgos ne vien sevi, bet arī citas, nevainīgas dvēselītes – paša Radītāja viņiem uzticētos bērnus. Mēs varam protestēt pret bērnu vakcināciju līdz nāvei – tas nedos pilnīgi neko, jo neviens piecgadīgais uz vakcināciju pats aiziet nevar. Viņš paļāvīgi ieliks savu mazo roķeli tēta vai mammas rokā un čāpos tur, kur vecāki viņu vedīs. Pie tantēm, kuras ielaidīs viņu mazajā ķermenītī “Pfizer” ražoto šķidrumu...
Saprotams, ka arī agrāk vergi atražojās, viņiem dzima bērni, kuri automātiski arī kļuva par vergiem. Bet tur nebija izvēles. Tagad – ir...
Diemžēl mēs esam vairākuma ķīlnieki, un mūsu cīņa par brīvību var noslāpt zem lielās brīvprātīgo vergu masas. Nu, un? Vai tādēļ necīnīties? Noteikti – nē! Visaugstākajam visos laikos ir bijis “svētais atlikums”. Viņu nav daudz, bet katrs no viņiem atsver desmittūkstoš gļēvuļu un mietpilsoņu, kuri savu nožēlojamo, snobisko dzīvi, komfortu un iluzoro drošību vērtē augstāk par savu un savu bērnu brīvību. Viņi aizmirst, ka, atteikdamies no brīvības drošības dēļ, viņi zaudēs abas. Bet – tā ir viņu izvēle.
Man ir mana izvēle. Un es zinu, ka man ir domubiedri. Turamies, draugi! Viss, kam ir sākums, reiz beigsies. Paliks tikai tas, kā esam rīkojušies. Paliks drosme, mīlestība, uzticība. Paliks laime būt sava Radītāja tuvumā, kurš jau šūpulī ielicis mums - būt par UZVARĒTĀJIEM!
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.
RailBaltica projektam ir visas iespējas kļūt par akmeni kaklā Latvijas budžetam un valsts parādam, jo jau tagad trūkst ~6 miljardu eiro Latvijas posmam (~puse Latvijas budžeta) un Eiropa visu naudu 100% nedos. Ko darīt?
