Iesaki rakstu: 
Kaut kur no Austrumiem ir atnākusi atziņa, ka Viss ir Viens - viss atrodas vienotā mijiedarbībā un veido Vienotu Veselumu. Vienotais Veselums atrodas līdzsvarā un harmonijā. Der paraudzīties kaut vai uz dabu – dzīvnieku sugas sadarbojas, veidojot līdzsvaru, kas nodrošina sugu izdzīvošanu; planētas, riņķodamas Saules sistēmā, sniedz līdzsvara un harmonijas paraugstundu. Kā šajā Vienotajā Veselumā jūtas un uzvedas tā saucamais Radības Kronis – cilvēks?
Būtībā līdz ar pirmo sevis piesegšanai domāto vīģes lapu cilvēks sevi sāka atdalīt no Vienotā Veseluma. Gadsimtu gaitā vīģes lapa ir pārvērtusies bezmaz necaursitamās bruņās, aiz kurām, baidīdamies sevi pazaudēt, slēpjas cilvēka vārgais ego. Ego ir sevi norobežojis no parējām cilvēka augstāko būtību veidojošajām substancēm – dvēseles un gara. Tad nu tāds norobežoti aprobežots un savās būtībās saskaldīts Radības Kronis mēģina sevis uzstūķēšanai pārtaisīt Esamības galvu pēc saviem izmēriem un ieskatiem, Mīlestības vietā sējot naidu, harmonijas vietā – disharmoniju, prieka vietā – sāpes. Kas gan cits, ja ne cilvēka intelekts ir novedis pasauli līdz tai bezjēgas robežai, kur tā pašlaik atrodas?
Kam tas ir izdevīgi? Saskaldīts cilvēks ir vienkārši un ērti vadāms. Saskaldīts cilvēks ir marionete sistēmas rokās. Saskaldīts cilvēks ir spiests patērēt milzīgu daudzumu medikamentu, lejot ūdeni uz attiecīgā biznesa dzirnavām. Saskaldīts cilvēks meklēs laimi ārpus sevis, iekļaujoties patēriņa karuselī un pirks, pirks, pirks. Ja nebūs par ko, aizņemsies, taču tik un tā pirks. Saskaldīts cilvēks vienmēr piederēs pūlim, jo meklēs pūlī sevī iztrūkstošo veseluma sajūtu. Interesanti, ka pat ja veidojas aizmetņi cilvēka savienošanai atpakaļ pie Sevis, ar laiku šie aizmetņi cilvēces kolektīvās apziņas iespaidā nosacīti transformējas par vēl lielākiem cilvēka saskaldītājiem. Minēšu piemērus.
Ir atrasti un joprojām uzrodas apliecinājumi, ka Ješua / Jēzus no Nācaretes bijis reāli dzīvojusi persona. Gan Jaunās Derības teksti, gan Nag Hamadi tuksnesī atrastie apokrifi apliecina, ka Ješua / Jēzus sabiedrībai sniedzis Vienotā Veseluma vēsti. Taču cilvēku varas kāre vēlāk no tās radīja reliģiju, Patiesības vietā cilvēkiem piedāvājot ideju par patiesību. Tos, kuri attiecīgajai idejai nepiekrita, fiziski iznīcināja. Mēģināja iznīcināt arī visus tos, kuri nesa tālāk Ješua / Jēzus vēsti par cilvēka sasaisti ar Vienoto Veselumu.
Tomēr tieši tāpat, kā vietas karte nav pati vieta, ideja par patiesību nav pati Patiesība. Tādējādi reliģijas itin braši piedalās cilvēka / cilvēku saskaldīšanas procesā. Pirmkārt, caur pieķeršanos pie idejas par patiesību, cilvēks tiek novērsts no Patiesības. Ego labprāt rotaļājas ideju pasaulē, kamēr satikšanos ar Patiesību tas uztver kā sev reālu draudu. Un kā nu nē – saplūsme ar Vienoto Veselumu nozīmētu ego nāvi. Izrādītos, ka tāda ego nemaz nav – ir tikai cilvēka prāta uz baiļu un psiholoģisku traumu pamata saveidoti priekšstati un konstrukcijas. To ego nevar pieļaut!
Otrkārt, vēsturiski ir pierādījies, ka reliģijas kā nekas cits ir skaldījušas cilvēkus pēc to piederības. Interesanti, ka pēdējos mēnešos daudz mētājoties pa pasauli, satiekot un runājoties ar cilvēkiem no Ukrainas, daudzi no viņiem uzsver konflikta reliģisko pusi – Ukrainas austrumos karo pareizticīgie pret katoļiem. Un, viņuprāt, tieši šis faktors konfliktu padarot neatrisināmu.
Otrs cilvēks, par kura darbošanos un tās sekām ir vērts parunāt vairāk, ir Radžņišs, plašāk pazīstams kā Ošo (11.12.1931 – 19.01.1990). Amerikāņu novelists Toms Robins ir nosaucis Ošo par bīstamāko cilvēku pēc Jēzus. Kam bīstamāko? Protams, sistēmai. Ošo pārliecinoši iestājās par cilvēka Veselumu, 1981. gadā izveidojot vairāku tūkstošu dalībnieku komūnu cilvēku skaldīšanas Mekā - Amerikas Savienotajās Valstīs netālu no Oregonas. Komūna beidza savu darbību 1985. gadā, kad Ošo, ASV administrācijas un baznīcas vajāts, pa vidu pabijis arī turienes cietumos un saņēmis radiācijas starojuma devu, kura tikai sagadīšanās dēļ netrāpīja pa Ošo smadzenēm, bet skāra kakla daļu un žokli, bija spiests ASV pamest.
Protams, līdzās fiziskai vajāšanai Ošo saņēma milzīgas antipropagandas devas, kuras pašvairojas un darbojas vēl līdz šai dienai. Antipropagandā tika iesaistīti arī Ošo tuvu stāvoši cilvēki, Ošo vārdā tika izdoti viltus teksti. Tā nu šodien vienīgais par Ošo centieniem patiesi autentiskais pieejamais avots ir ierakstītie un internetā pieejamie Ošo diskursi, kuros runā viņš pats un kuri itin skaidri norāda virzību viņa darbā cilvēka Veseluma atgūšanai neatkarīgi no dzimuma, rases, tautības, materiālā stāvokļa, iepriekšējās reliģiskās pārliecības.
Pēc Ošo nāves viņa izveidotais centrs Punā, Indijā arvien vairāk sāka pieņemt komerciālu raksturu, un no Ošo gara šodien tur vairs nav palicis tikpat kā nekas. Centrs lielā mērā ir pārņēmis cilvēka skaldīšanas funkciju – to pašu, pret ko tik ļoti iestājās Ošo.
Trešais cilvēks, ko vēlos šeit pieminēt, būtu mūsu laikabiedrs, vācu psihoterapeits Berts Helingers (dz. 16.12.1925). 1950. gadā kā misionārs Helingers nonāca Dienvidāfrikā, Zulū ciltī, kur pavadīja 16 gadus. Iespējams, tieši tur, kontaktējoties ar dabas tautām, viņš iepazina ģimenes / dzimtas kolektīvās apziņas lauka ietekmi uz dzimtas locekļiem. Pēc atgriešanās no Āfrikas Helingers pameta garīdzniecību, pievērsās psiholoģijas studijām un deviņdesmitajos gados izveidoja savu sistēmiski fenomenoloģisko metodi, kurā ar izvietojumu palīdzību varēja veiksmīgi risināt ģimeņu un to locekļu problēmas. Izveidotā metode bija gana efektīva un to uz “urrā!” pieņēma Rietumeiropas psihoterapija.
Helingers metodi turpināja attīstīt, radot tās jaunas versijas, kuras nosauca vispirms par “Kopsolī ar dvēseli”, pēc tam par “Kopsolī ar garu”. Šīs versijas psihoterapija vairs neatzina – kāda dvēsele!? kāds gars!? re, vecajam vīram iestājies vecuma marasms!
Pat būdams vecumā ievērojami virs astoņdesmit, Helingers turpināja mācīties pats un pilnveidot savas metodes. Interesanta ir Helingera tikšanās ar Karlosa Kastaņedas aprakstīto indiāņu šamani donu Huanu (kuram īstenībā gan ir cits vārds). Links interesantiem atrodams šeit: http://www.youtube.com/watch?v=ADe1pilG2Xc
Helingeram tur ir stipri virs astoņdesmit, donam Huanam – stipri virs deviņdesmit.
Helingeram decembrī paliks 89 gadi, un viņš ir pagājis malā no savas skolas darba organizēšanas. Viņa vietā tagad to dara citi un atkal jau ar to pašu tendenci – Helingera veidotā virzība uz Veselumu palēnām pamazām tiek aizstāta ar virzību uz skaldīšanu.
Visos trijos piemēros pēc līdera paiešanas malā virzība uz skaldīšanu ir notikusi un notiek gana masveidīgi. Paliek proporcionāli pavisam maza daļa līdera sekotāju, kuri turpina nest atklāto tieksmi pēc Veseluma sevī un sabiedrībā. Viņi ir mazākumā, viņi ir klusi – tikpat kā nesadzirdami aiz skaldīšanas radītā trokšņa.
Vēsti par cilvēka vienotību ar Veselumu alegoriski ir nesuši un nes daudzi dzejnieki. Minētā vienotība kā tāda ir vārdos neaprakstāma; tādējādi dzejā izmantojamās līdzības ir vienīgais veids, kā kaut ko var par to pateikt. Piemēram, ja Omāra Haijama daudz apdzejoto vīna dzeršanu alegoriski saprot kā saplūsmi ar Esamību, viņa teksti iegūst pilnīgi citu dimensiju.
Dziļi sakrāli dziesmu teksti ir Borisam Grebenščikovam. Zemāk ir pāris linki uz, manuprāt, patiešām pērlēm!
http://www.youtube.com/watch?v=yME9VC1201I
http://www.youtube.com/watch?v=39INNZCcrTc
Jautājums, kas var rasties šo lasot – ja jau Viss ir Viens, vai pašreizējais haoss arī pieder pie Veseluma? Protams, ka jā. Pirmkārt, tāpēc, ka šis haoss nav radies ne no kā. Tas kopā ar cilvēcisko vērtību devalvāciju ir tiešs atspulgs tam, kas notiek sabiedrības indivīdu iekšējā pasaulē. Otrkārt, varbūt tieši tāds tas ir nepieciešams, lai cilvēki sāktu apjēgt, kur meklējama harmonija un laime. Tikai cilvēku iekšējā transformācija var novest pie kvalitatīvām izmaiņām ārējā pasaulē. Nekad tas nenotiek otrādi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
