Cilvēku ar invaliditāti beztiesiskums un Jāņa Reira bezdarbība
Jānis Skrebels, persona ar invaliditāti04.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jāņa Reira labklājības ministra karjera tuvojas beigām, viņam tiek gatavots jau jauns amats, tāpēc ir īstais brīdis jaunajam ministram apjēgt līdz šim ignorētās invalīdu problēmas, kuru risināšanai jaunais finanšu ministrs Reirs noteikti atkal neatradīs līdzekļus tāpat, kā līdzšinējais labklājības ministrs Reirs tām nerada risinājumus.
Nozīmīga problēma ir saistīta ar invaliditātes pakalpojumu izmantošanu tiem cilvēkiem, kuru invaliditātes pagarināšanas lietās netiek pieņemti pagaidu lēmumi un atkārtotā invaliditātes ekspertīze notiek plānotajā viena mēneša termiņā.
Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības saņemt no valsts vai pašvaldības virkni pakalpojumu, taču šā viena mēneša laikā šī iespēja tiek apturēta un zaudēta, turklāt bez jebkādas kompensācijas iespējas. Formāli invaliditāte, ja tiek piešķirta atkārtoti, pēc normatīvajiem aktiem skaitās nepārtraukta, - bet tas ir tikai formāli. 2016. gada vasarā Saeima gan pieņēma lēmumu par nepārtrauktas invaliditātes pensijas saņemšanas iespēju, bet ar to ne tuvu nav pietiekami.
Ja persona ar invaliditāti ir bezdarbnieka statusā (un tas mūsu valstī ir nevis izņēmums, bet likumsakarība) un ir reģistrēta ar invaliditāti saistītu pakalpojumu saņemšanai, šīs personas dalība pasākumos tiks anulēta, lai arī cik neatbilstoši veselajam saprātam un elementārai cilvēcībai tas varētu šķist.
Piemēram, subsidētās darbavietas parasti nav pieejamas vienmēr, bet tiek realizētas laikā, kas bieži vien nav precīzi zināms pat pašai Nodarbinātības valsts aģentūrai. Ja personas invaliditāte formāli tiek izbeigta īsi pirms šo pasākumu sākšanās, pastāv iespēja, ka šā mēneša laikā šī persona zaudēs sev piemērotu darba piedāvājumu. Jāņa Reira vadītā Labklājības ministrija pat ne mēnešiem, bet nu jau gadiem ir bijusi informēta par šo problēmu – bet īsta risinājuma tai joprojām nav.
Vēl cits, varbūt pat sāpīgāks piemērs. Sabiedriskā transporta izmantošana pirmās un otrās grupas invalīdiem visā valstī ir bez maksas. Šajā gadījumā tas nenotiek – vismaz reālajā dzīvē ne. Šā mēneša laikā tiks zaudēta iespēja izmantot šo būtisko atvieglojumu, un Labklājības ministrija nav parūpējusies par to, ka cilvēkam ar invaliditāti tiktu kompensēti šī mēneša laikā faktiski nepamatoti iztērētie līdzekļi sabiedriskā transporta izmantošanai.
Nemaz nerunāsim par tādu lietu kā dzīvokļu rindas zaudēšanu. Pat „labklājības ministram” būtu vajadzējis noprast, cik šis ir svarīgs pakalpojums smagi un ļoti smagi slimiem cilvēkiem, ja, piemēram, cilvēks absolūtas formalitātes dēļ zaudē rindu uz servisa dzīvokli.
Nākamā Reira kunga ignorētā problēma: ja pašnodarbināta persona gada laikā negūst ar nodokli apliekamus ieņēmumus 50 eiro apmērā, tai šādā gadījumā valsts kasē jāieskaita minimālā nodokļa likme 50 eiro apmērā.
Tā kā personām ar invaliditāti neapliekamais minimums ir lielāks nekā bez atvieglojumiem nodarbinātajiem, tas nozīmē, ka uz personām ar invaliditāti var attiekties regresīva nodokļu kārtība.
Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā cilvēkiem ar invaliditāti ir jāmaksā vairāk nodokļu nekā veseliem cilvēkiem. Īsts līdzšinējā labklājības ministra Jāņa Reira nekompetences piemērs, kas atmasko viņa patiesos „pūliņus” cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanā.
Ministrs kā īsts savas ierēdņu partijas pārstāvis varbūt iebildīs - nav starpības, kādu nodokli maksāt, jo abos gadījumos tik un tā jāmaksā nodokļi. Bet tā nav: valstij samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli var atgūt kā pārmaksātos nodokļus, kamēr to nevar izdarīt ar minimālā nodokļa likmi. Cilvēks ar invaliditāti tik un tā paliek zaudētājos.
Invaliditātes piešķiršanas kārtība tika mainīta, lai padarītu to progresīvāku, mūsdienīgāku. Patiesībā šīs likuma nepilnības attiecas arī uz tiem, kuriem invaliditāte tiek piešķirta pirmo reizi. Likuma kvalitāte komfortabli liek justies tikai tā pieņēmējiem, kuri praktiski to uz savas ādas nejūt.
Te vietā ir norādīts, ka šāda kvalitāte ir apzināti veidota, diskutēta un pieņemta tieši Labklājības ministrijā un ministrs Jānis Reirs nav uzskatījis par nepieciešamu iedziļināties likuma radītajās nepilnības un tās novērst. Bail pat iedomāties, ko cilvēks ar šādu kompetenci sastrādās nākamajā atbildīgajā valsts amatā, kurā viņu sadomās virzīt partijas spice.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
