„Citadeles” banksteru nehumānais rūpals

Tikko pats saskāros ar situāciju, par kuru mēdz teikt – ja pastāstītu, neticētu. Iepirkos tirdzniecības namā Kurši Rīgā, Brīvības gatvē. Kasiere PAŅĒMA manu American Express Blue norēķinu karti, taču, man promejot, piemirsa to atdot. Es nepiefiksēju šo faktu. Vien pēc 20 minūtēm mājās konstatēju „iztrūkumu”.

„Taisnība teicienam, ja nestrādā galva, strādā kājas”, nodomāju un devos atpakaļ uz veikalu pēc kartes. Vēl pēc 20 minūtēm jau tirdzniecības namā uz mobilo telefonu piezvanīja Citadeles darbiniece un pavēstīja, ka veikala darbinieki informējuši banku par manas kartes atrašanos tur un tagad tā ir nobloķēta. Jau saskumu par domu, ka būs jāmaksā par atbloķēšanu, kad Kuršu pārstāvis mani šokēja vēl vairāk, paziņojot, ka MANA karte pēc Citadeles operatores rīkojuma ir iznīcināta.

Devos uz Citadeles klientu apkalpošanas centru Alfā. Tur man paskaidroja, ka bankas operatores un veikala darbinieku rīcība ir bijusi pareiza. Turklāt, pat ja karte nebūtu iznīcināta, to neatbloķētu, jo tā ir bijusi pie trešajām personām. Arguments, ka neesmu izvirzījis pretenzijas pret kartes atrašanos veikala darbinieku rokās, tika ignorēts.

Saprotams, ka stāsts par trešajām personām ir pasaciņa acu aizmālēšanai. Ja jau cilvēks ziņo par kartes atrašanu, skaidrs, ka viņš negrasās to piesavināties vai nelikumīgi izmantot. Bankas darbiniece palika nelokāma. Ja reiz karte ir atradusies trešajās rokās, tā jāiznīcina, bet man ir jāsamaksā 18 lati par jaunas izgatavošanu.

Lūk, tādu iespēju piepelnīties atradusi banka Citadele, nekaunīgi izmantojot cilvēku aizmāršību un arī cilvēcību. Tie, kas rūpēs par līdzpilsoņiem steidz ziņot Citadelei par atrastu norēķinu karti, iespējams, pat nenojauš, ka, labu gribot, rada materiālus zaudējumus kartes īpašniekam.

Manā gadījumā Citadelei sanāca rebe – 18 lati 40 minūtēs. Nojaušu, ka neesmu vienīgais šāds upuris. Neizslēdzu, ka bankai „trešās rokas klientūru” piespēlē atsevišķu tirdzniecības centru darbinieki. Labprāt atteiktos no American Express Blue jūga, taču „treknajos gados” paņemtais overdrafts nelaiž vaļā. Procentos to sen esmu nomaksājis, tomēr pamatsumma palikusi nemainīga. Tagad Citadele izgudrojusi papildu metodi, kā „uzvārīties” uz mana rēķina.

Atliek secināt, ka bankas šobrīd ir pilnvarotas uzlikt naudas sodu par aizmāršību. Tāpēc jāsargā sava norēķinu karte kā Kaščejam adata olā, jo ikviens, kura rokās kaut uz brīdi nonāk sveša Citadeles norēķinu karte, var radīt tās īpašniekam gan finanšu zaudējumus, gan liekas klapatas vien piezvanot uz banku.

Kuršos, kur strādā izklaidīgas kasieres pārī ar „pārāk centīgiem” pārstāvjiem, visticamāk vairs neiepirkšos. Aicinu visus pārdevējus un godprātīgus pilsoņus, atrodot Citadeles norēķinu karti, censties sazināties ar tās īpašnieku, bet nevis banku. Ja tas nav iespējams, tad „pamaniet” atradumu pēc iespējas vēlāk. Citadeles norēķinu karte ir tāds naudas maciņš, kuru atrodot, tā izgatavotājs steidz to ātrāk iznīcināt, lai iesmērētu jaunu.

P.S. Ja kāds šajā jautājumā pret Citadeles banksteriem var sniegt juridisku palīdzību, kas nepārsniedz 18 latus, labprāt to pieņemšu.

Novērtē šo rakstu: