Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas ir dzīves trajektorija? Dzīves trajektorija ir tas nepārtrauktais ceļš, ko noiet dzīves subjekts (cilvēks, tauta, valsts, civilizācija) no noteikta izejas punkta līdz noteiktam mērķim. Dzīves trajektorija ir līdzīga izšautas lodes trajektorijai. Arī izšauta lode virzās nepārtrauktā līnijā no izejas punkta līdz mērķim. Ja lodes trajektorija ir empīriska izpausme, tad dzīves trajektorija ir metaforiska izpausme. Par dzīves trajektoriju metaforiski saucam cilvēka, tautas, valsts, civilizācijas noieto dzīves ceļu zināmā vēsturiskajā periodā.

Patiesībā ne tikai lodes trajektorijai piemīt empīriskums. Arī dzīves trajektorijai piemīt empīriskums – saistība ar reālo pieredzi. Dzīves trajektorija vienmēr ir reāls projekts. Var teikt – dzīves trajektorijas projekts. Vārdi „dzīves trajektorija” metaforiski raksturo šo projektu, piešķirot tam emocionāli poētisku svaigumu.

Projekts var attiekties uz atsevišķu cilvēku. Var būt speciāli projekti tautai, valstij, civilizācijai. Sastopami arī visai cilvēcei adresēti projekti.

Visai cilvēcei, piemēram, ir adresēti t.s. pasaules reliģiju projekti – kristiānisma, islāma un budisma projekti. Šajos trijos projektos acīmredzot ir ietverta visgrandiozākā dzīves trajektorija no Dieva radītās pasaules līdz pasaules galam. Šajos projektos cilvēces esamības metafiziskā jēga sasniedz kulmināciju. Projektos ir izskaidroti cilvēces pirmpamati, eksistenciālā loģika un noietais ceļš no sākuma līdz galam, realizējot attiecīgajā reliģijā fiksēto mērķi.

Vispopulārākie ir tautas projekti un valsts projekti. Nereti abi projekti apvienojas vienā projektā. To parasti sauc par valsts projektu. Tā tas notiek tajos gadījumos, kad tauta ir izveidojusi valsti. Ja tauta vēl nav izveidojusi valsti, tad tautas projekta mērķis tradicionāli ir nacionālās valsts izveidošana. Attiecīgās tautas dzīves trajektorija sākās ar cilšu konsolidāciju tautā un noslēdzās ar valsts izveidošanu. Pēc valsts izveidošanas tautai sākās jauna dzīves trajektorija. To apkopo valsts projektā.

Arī latviešu tautai ir bijuši abi minētie projekti. Vispirms bija tautas projekts, bet no 1918.gada nākas runāt par valsts projektu. No 2004.gada atkal pieprasīts ir tautas projekts – nepieciešamība izveidot suverēnu valsti. Ja agrāk tāds projekts bija aktuāls visai tautai, tad tagad tas ir aktuāls tautas vienai daļai – nacionāli patriotiskajiem latviešiem. Viņu pašreizējās dzīves trajektorija sākās 2004.gadā un noslēgsies pēc suverēnas LR izveidošanas.

Saprotams, civilizācijas projekti ir apjomīgāki par valsts projektiem. Tie attiecas uz civilizācijas visām tautām un visām valstīm. Civilizācijas projekti ir attiecīgās rases projekti. Civilizācijas projekti var balstīties uz noteiktu reliģiju. To savām vajadzībām izstrādā attiecīgā civilizācija. Piemēram, Ķīnā tas ir daoisms, Japānā – sintoisms, Krievijā – pareizticība.

Eiropeīdu civilizācijas dzīves trajektoriju līdz Jaunajiem laikiem nosacīja reliģiskās mācības. Taču XVIII gadsimtā radās pirmais laicīgais projekts – Apgaismības projekts. To izdomāja vācu, angļu, franču, spāņu, itāļu intelektuāļi visai eiropeiskajai civilizācijai. Projekta sākums nosacīti bija relatīva sociālā tumsonība, bet mērķis bija sociālās tumsonības pārvarēšana un racionālu zināšanu uzvara visplašākajos sabiedrības slāņos. Kā liecina projekta nosaukums, dzīves trajektorijas prioritāte bija apgaismība, balstoties uz prāta racionālismu un zinātnes sasniegumu apguvi izglītībā.

Arī latvieši ir ļoti dziļi izjutuši Apgaismības projekta laimi. XVIII gs. beigās no latviešu zemniekiem apmēram puse Vidzemē, bet viena trešā daļa Kurzemē prata lasīt. To panāca vācu apgaismotāji.

Eiropeīdu civilizācijas laicīgais projekts ir marksisma projekts. Marksisma atbalss ir konstatējama „baltās” rases visu tautu idejiskajā mantojumā. Latviešu tauta nebūt nav izņēmums. Par to nav jākaunas. Marksisms ir tikpat cienījama lieta kā liberālisms. Jākaunas ir vienīgi par līdzdarbību marksisma izkropļošanā PSKP politikā un ideoloģijā. No Eiropas marksismu pārņēma vairākas tautas citās civilizācijās.

Marksisma projekts radikāli atšķiras no Jauno laiku pārējiem laicīgajiem projektiem. Marksisma projektam ir oriģināls mērķis. Projekts paredz jauna tipa sociāli ekonomiskās formācijas izveidošanu. Marksisma projekta mērķis ir komunistiskā iekārta. Neviens cits laicīgais projekts neparedz jauna tipa sociāli ekonomiskās formācijas izveidošanu. To neparedz liberālisms (ja vēlaties – neparedz arī fašisms un nacionālsociālisms).

Mērķa oriģinalitāte nav šodienas projektos, kaut gan tikai kurlais un aklais var nepamanīt jaunas dzīves sākumu uz planētas. Rodas jauna tipa civilizētība un jauna tipa kultūra. Noteikti rodas arī jauna tipa cilvēks un jauna tipa politiskā iekārta. Eiropā acīmredzot bravūrīgi mostas postcilvēku civilizētība un postcilvēku kultūra. Diemžēl pagaidām tas viss virzās tik nesaprotami, ka neviens neuzdrošinās piedāvāt konkrētu dzīves trajektoriju XXI-XXII gadsimtam, kas noslēgtos ar jauna tipa sociāli ekonomisko formāciju.

Latvieši zina, kāda jēga bija „sarkanā” projekta oriģinālajam mērķim. PSRS laikā latvieši tika integrēti padomju tautu kopīgā mērķa sasniegšanai. Komunisma celtniecība bija PSRS tautu dzīves trajektorija. Tā bija vairāk vai mazāk utopiska dzīves trajektorija. Taču šai dzīves trajektorijai piemita garīgā vērtība. Padomju cilvēkiem bija konkrēts priekšstats par savas dzīves mērķi. Viņi varēja neticēt komunisma iespējamībai. Tomēr viņi nespēja pilnā mērā ignorēt minētā mērķa pastāvēšanu. Minētais mērķis bija viņu apziņas sastāvdaļa.

Civilizētā barbarisma laikmetā viss ir savādāk. Civilizētā barbarisma spilgta pazīme vispār ir dzīves trajektorijas trūkums vai jocīgas (dumji pašnāvnieciskas) dzīves trajektorijas deklarēšana. Citiem vārdiem sakot, civilizētā barbarisma spilgta pazīme ir bezjēdzīga dzīve un dzīve bez dzīves mērķa.

Eiropeīdu civilizācijā ir izveidojusies jocīga situācija. Nedrīkstētu teikt, ka eiropeīdiem neeksistētu priekšstats par dzīves trajektoriju. Tāds priekšstats eksistē. Tas atspoguļojas dažādos programmatiskajos dokumentos (stratēģijās, attīstības plānos, partiju programmās). Taču eiropeīdu dzīves mērķis nav fokusēts uz savu civilizāciju, bet uz citām civilizācijām.

Eiropeīdi jau labu laiku ir apmāti globalizācijas fani. Viņu ieskatā globalizācijai ir jāaptver visas civilizācijas. Visai cilvēcei ir jānobriest kā globalizācijas raženam auglim. Globalizācijai ir jābūt cilvēces mērķim. Šo mērķi visātrāk varot sasniegt ar liberalizācijas un demokratizācijas instrumentiem. Cilvēci sātīgi barojošā planetārā globalizācija iestāsies tad, kad uz Zemes visur būs brīvais tirgus, nebūs lokālie ierobežojumi svešzemju kapitālam un precēm, nebūs suverēnas valstis, būs visiem viena nauda, bet cilvēku sociāli politiskajās attiecībās smaržos demokrātija.

Situāciju jocīgu dara vairāki momenti. Jocīgi ir tas, ka eiropeīdu uzmanības centrā nav viņu demogrāfiskās nelaimes. Tā vien liekas, ka eiropeīdu vairākums neapzinās savu vislielāko kaiti. Lepni novīstošā rase dzīves trajektorijā fokusējas nevis uz savas dzimstības pieaugumu, bet uz materiālo atbalstu citu rasu demogrāfiskajam kāpumam. Eiropeīdi dāvina miljardiem lielas summas migrantu elementārai uzturēšanai un ekonomiskajai palīdzībai, piemēram, Āfrikas iedzīvotājiem.

Turklāt eiropeīdi ne tikai materiāli atbalsta migrantus. Viņi ir uzpumpējuši šausmīgu apdraudējumu savai dzīves telpai, nepārprotami stimulējot citu rasu masveidīgo ieplūšanu eiropeīdu apdzīvotajā teritorijā. Tas ir eiropeīdu dumjās pašnāvnieciskās politikas rezultāts. Pateicoties eiropeīdiem, sākusies ir Homo sapiens „trešā iziešana no Āfrikas”. Cilvēki aumaļām migrē uz Eiropu ne tikai no Sīrijas, Irākas, Lībijas. Migrē no Marokas, Tunisijas, Alžīrijas, Mali, Nigērijas, Mauritānijas, Kamerūnas, Gabonas, Senegālas, Rietumu Sahāras, Čadas.

Lieta ir tā, ka pēc II Pasaules kara eiropeīdi kardināli sagandēja migrācijas būtību. Cilvēces vēsturē migrācija ir pastāvējusi vienmēr. Migrācija funkcionēja kā stabils fenomens ar stingriem spēles noteikumiem. Cilvēki dažādu apsvērumu vadīti pārcēlās uz dzīvi svešā zemē pie svešiem cilvēkiem, svešas valodas, svešas garīgās un materiālās kultūras. Migranti vienmēr zināja, kas viņus sagaida jaunajā dzīves vidē. Lakoniski sakot, viņus sagaidīja smags darbs eksistences nodrošināšanai un Dieva pielūgšana dvēseles atspirdzināšanai pēc smagās darbdienas.

Migrantu kultūra vienmēr bija divu kultūru sintēze - dzīves vides kultūras un savas kultūras sintēze. Viņiem bija jāradinās saglabāt savu valodu un tradīcijas. Bet tas nebija grūtākais. Grūtākais bija cits. Viņiem obligāti bija jāiemācās jaunās dzīves vides valoda, ražošanas amati un iecietīgi jāizturas pret vietējās tautas tradīcijām. Tā vietā, lai saglabātu migrācijas klasisko būtību, pēc II Pasaules kara eiropeīdi par savu naudu migrantiem nodrošināja tik komfortablus apstākļus, ka viņi var ērti dzīvot bez strādāšanas. Migranti var nemācīties vietējo valodu. Viņi var ne tikai vienaldzīgi izturēties pret vietējās tautas tradīcijām, bet var demonstratīvi izrādīt savas paražas, lai apzināti kaitinātu vietējos iedzīvotājus. Tagad viņi ir sākuši arvien biežāk bruņoti uzbrukt vietējiem iedzīvotājiem un atklāti paziņo par savu mērķi iznīcināt eiropeīdu civilizāciju. Tāds ir migrantu kādas daļas modernās dzīves trajektorijas mērķis. Šo mērķi tieši un netieši pamudina bezprātīgie eiropeīdu politiķi, kurus vēlēšanās atbalsta tikpat bezprātīgas pilsoņu masas.

Jocīgs ir vēl viens moments. Eiropeīdu dzīves mērķī ietilpst brīvprātīgs uzdevums apkalpot iedomīgu nāciju, visu enerģiju ziedojot tās materiālajai labklājībai un odiozo ambīciju veldzēšanai. Visiem ir labi zināms, ka globalizācija ar tās satelītiem liberālismu un demokrātiju ir Dieva izredzētās ASV nācijas „mīkstais” tanks planētas pārvaldīšanai. Šo tanku palīdz darbināt ne tikai gļēvās Eiropas, bet arī Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes eiropeīdi. Viņi lepojās, ka ir ASV partneri globalizācijas uzvaras gājienā. ASV galvenajā stratēģiskajā dokumentā „A National Strategy For a New Century” ir konkrēti ierakstīts uzdevums ieviest „demokrātiju” visā pasaulē. Dotās terminoloģijas zemteksts nav īpaši jākomentē. Latvijā jau ir ieviesta „demokrātija”.

Eiropeīdu jocīgi pacilātās rūpes par citiem acīmredzot ir dīvaini ietekmējušas valstu dzīves projektus. Vismaz tā tas ir noticis ar LR dzīves projektiem. Tā, piemēram, vienotās vienotības partijas programmā priekšplānā nav savas tautas intereses. Viskvēlāk tiek runāts par eiropiešu kopējo nākotni nekā par latviešu nākotni. Turklāt atskan komandas nevis Latvijai, bet Eiropai. Pie tam Eiropai ir jāmācās no Latvijas: „Eiropai ir jāmainās. Latvija ir pierādījusi, ka reformas jāveic ātri un izlēmīgi. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi, jāstiprina Latvijas un Eiropas konkurētspēja - jāveic strukturālās reformas dalībvalstīs, jāsamazina administratīvais slogs, jāinvestē zinātnē un inovācijās. Pilnīgāk jāizmanto Eiropas vienotā tirgus potenciāls, t.sk. pakalpojumu, enerģētikas un informācijas tehnoloģiju jomās”.

Vai sarunā par dzīves trajektoriju varam sagaidīt kaut ko jēdzīgu un saprātīgu bez stulbas tukšvārdības?

Nevaram! Pašlaik vēl nevaram! Iespējams, vēl ļoti ilgi nevarēsim! Ne velti globālo sociālo problēmu analītikā viens no slavenākajiem jēdzieniem ir jēdziens „pārejas laikmets” („transition period”).

Līdz šim cilvēces vēsturē pārejas laikmeti ir turpinājušies gadsimtiem ilgi. Ar to mums ir jārēķinās. Nav ticams, ka pāreja no līdzšinējās civilizētības un līdzšinējās kultūras uz jauna tipa civilizētību un jauna tipa kultūru mūsdienās notiks dažos gados vai dažos gadu desmitos. Pašlaik tiek vīzdegunīgi atmesta eiropeīdu vecā dzīves kārtība. Šajā procesā pašapmierināti plunčājās tukšvārdība, bezjēdzība un bezprāts. Nav aprēķināms, cik ilgi tas tā turpināsies. Tas ir paaudžu jautājums. Tātad gadsimtu jautājums. Viegli ir lasīt grāmatās par Romas impērijas ilgo sabrukumu II, III un IV gadsimtā. Ne visai viegli ir atzīt, ka tāds ilgums var atkārtoties. Arī pie mums jauna dzīve nesāksies „otrā rītā uz brokastu laiku”. Jauno dzīvi var nepiedzīvot šodienas paaudzes.

Tomēr bēdāties nav vajadzīgs. Bēdīga aina ir vienīgi kolektīvās dzīves trajektorijās - tautas, valsts, civilizācijas projektos. Tajos valda stulba tukšvārdība, bezjēdzība un bezprāts. Vienotā vienotība nav vienīgā tukšu miltu malēja. Arī ZZA retorikā ir uzburta bezjēdzīgi abstrakta latviešu nākotne: „Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) mērķis ir Latvijas tautas garīgā un materiālā labklājība”.

Bēdāties nav vajadzīgs tādēļ, ka mūsu rīcībā ir individuālā dzīves trajektorija – katra cilvēka dzīves projekts. Šis projekts var būt garīgais atbalsts katram cilvēkam. Jaunajos laikos Dievs vairs nav cilvēka valdnieks. Jaunajos laikos cilvēks pats sev ir valdnieks.

Protams, cilvēks ir sabiedrisks „dzīvnieks”. Viņš nevar eksistēt bez sabiedrības. Sabiedrības ētoss saglabājās jebkurā gadījumā. Sabiedrības tikumiskā pārliecība, morāles normas, ideālu un principu kopums (ētoss) vairāk vai mazāk aktīvi virza katra cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No tā cilvēks nevar izolēties, ja viņš elpo starp citiem „dzīvniekiem”.

Taču jebkuros apstākļos cilvēks pats ir galvenais noteicējs savas dzīves trajektorijas izvēlē. Tā nav jauna gudrība. To cilvēki zināja vienmēr. Arī reliģiskās dogmatikas ziedu laikos. Rietumu modernā zinātne šo gudrību izanalizēja un apstiprināja XX gs. pirmajā pusē.

Zinātnē dominē viena tēze: bez dzīves mērķa cilvēka esamībai nav nekāda jēga. Tātad dzīves trajektorijā primārais ir dzīves mērķis. Tas piešķir jēgu dzīvei un dod spēku dzīvei.

Turklāt dzīves mērķis ir izteikti individuālistiska parādība. Katram cilvēkam dzīves mērķa meklējumi ir iedzimta īpašība. Tā tas ir arī tiem profānajiem (dzīves gudrībās neiesvētītajiem) prātvēderiem, kuri ņirgājās par viņiem uzdoto jautājumu „Kāds ir tavs dzīves mērķis?”.

Par nelaimi zinātne izsakās par tā saucamā eksistenciālā vakuuma tendenci – dzīves mērķa zudumu. Rietumos no aizvadītā gadsimta 60.gadiem nākas novērot dzīves mērķa masveidīgu zudumu. Strauji pieaug cilvēku skaits, kuru dzīvē neeksistē nekāda motivācija kaut ko mērķtiecīgi sasniegt. Lai palīdzētu tādiem cilvēkiem, eksistenciālajā psihoterapijā radās jauns virziens – logoterapija.

Viens no eksistenciālā vakuuma iemesliem katrā ziņā ir kolektīvo dzīves trajektoriju seklums. Cilvēks ir sabiedrisks „dzīvnieks”. Uz viņu degradējošu iespaidu atstāj tautas, valsts, civilizācijas bezjēdzīgā „muļļāšanās”. Redzot kolektīvo eksistenciālo vakuumu, arī cilvēki pret savu dzīvi sāk izturēties apātiski un vieglprātīgi.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Latvieši vairs nav "varoņu tauta", drīzāk jau kalpu un pielīdēju tauta

FotoPolitmafija Latvijā visu ir nostādījusi tā, ka nav iespējams dzīvot Latvijā un nebūt šīs mafijas vergam. Par jebko, ko tu pērc, ir jāmaksā PVN. Viss tiek nozagts. Ja tu oficiāli strādā, jāmaksā sociālais nodoklis un ienākuma nodoklis. Viss tiek nozagts. Ja ir īpašums, tad ir jamaksā īpašuma nodoklis. Gribi lietot elektrību, maksā gan par to, gan arī OIK, un vēl nez ko.
Lasīt visu...

12

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

FotoSaskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim biju komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa sanāksmē par vispārējo veselības aprūpi.
Lasīt visu...

21

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

FotoLatvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāks finansējums, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde esot zem jautājuma zīmes.
Lasīt visu...

21

Modernā banalitāte

FotoBanalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.  
Lasīt visu...

12

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

FotoJebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida arī šo partiju ministrus, kas iedrošināsies veikt pārmaiņas savās nozarēs.
Lasīt visu...

21

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

FotoNezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks ārzemnieku biznesa projekts. Es saprotu, ka abas augstākās valsts amatpersonas nav ar seju pret Latviju, bet tik atklāti lobēt privātpersonu biznesu...
Lasīt visu...

Pietiek neskaidrību

Partijas pamodušās no miega

FotoIzskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to politikas vērotājiem dzīve ir kļuvusi interesantāka.
Lasīt visu...

12

Objektīvā realitāte

FotoKo nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt, spējat būt objektīvi pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt, un kā par to pārliecināties?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...