Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas ir dzīves trajektorija? Dzīves trajektorija ir tas nepārtrauktais ceļš, ko noiet dzīves subjekts (cilvēks, tauta, valsts, civilizācija) no noteikta izejas punkta līdz noteiktam mērķim. Dzīves trajektorija ir līdzīga izšautas lodes trajektorijai. Arī izšauta lode virzās nepārtrauktā līnijā no izejas punkta līdz mērķim. Ja lodes trajektorija ir empīriska izpausme, tad dzīves trajektorija ir metaforiska izpausme. Par dzīves trajektoriju metaforiski saucam cilvēka, tautas, valsts, civilizācijas noieto dzīves ceļu zināmā vēsturiskajā periodā.

Patiesībā ne tikai lodes trajektorijai piemīt empīriskums. Arī dzīves trajektorijai piemīt empīriskums – saistība ar reālo pieredzi. Dzīves trajektorija vienmēr ir reāls projekts. Var teikt – dzīves trajektorijas projekts. Vārdi „dzīves trajektorija” metaforiski raksturo šo projektu, piešķirot tam emocionāli poētisku svaigumu.

Projekts var attiekties uz atsevišķu cilvēku. Var būt speciāli projekti tautai, valstij, civilizācijai. Sastopami arī visai cilvēcei adresēti projekti.

Visai cilvēcei, piemēram, ir adresēti t.s. pasaules reliģiju projekti – kristiānisma, islāma un budisma projekti. Šajos trijos projektos acīmredzot ir ietverta visgrandiozākā dzīves trajektorija no Dieva radītās pasaules līdz pasaules galam. Šajos projektos cilvēces esamības metafiziskā jēga sasniedz kulmināciju. Projektos ir izskaidroti cilvēces pirmpamati, eksistenciālā loģika un noietais ceļš no sākuma līdz galam, realizējot attiecīgajā reliģijā fiksēto mērķi.

Vispopulārākie ir tautas projekti un valsts projekti. Nereti abi projekti apvienojas vienā projektā. To parasti sauc par valsts projektu. Tā tas notiek tajos gadījumos, kad tauta ir izveidojusi valsti. Ja tauta vēl nav izveidojusi valsti, tad tautas projekta mērķis tradicionāli ir nacionālās valsts izveidošana. Attiecīgās tautas dzīves trajektorija sākās ar cilšu konsolidāciju tautā un noslēdzās ar valsts izveidošanu. Pēc valsts izveidošanas tautai sākās jauna dzīves trajektorija. To apkopo valsts projektā.

Arī latviešu tautai ir bijuši abi minētie projekti. Vispirms bija tautas projekts, bet no 1918.gada nākas runāt par valsts projektu. No 2004.gada atkal pieprasīts ir tautas projekts – nepieciešamība izveidot suverēnu valsti. Ja agrāk tāds projekts bija aktuāls visai tautai, tad tagad tas ir aktuāls tautas vienai daļai – nacionāli patriotiskajiem latviešiem. Viņu pašreizējās dzīves trajektorija sākās 2004.gadā un noslēgsies pēc suverēnas LR izveidošanas.

Saprotams, civilizācijas projekti ir apjomīgāki par valsts projektiem. Tie attiecas uz civilizācijas visām tautām un visām valstīm. Civilizācijas projekti ir attiecīgās rases projekti. Civilizācijas projekti var balstīties uz noteiktu reliģiju. To savām vajadzībām izstrādā attiecīgā civilizācija. Piemēram, Ķīnā tas ir daoisms, Japānā – sintoisms, Krievijā – pareizticība.

Eiropeīdu civilizācijas dzīves trajektoriju līdz Jaunajiem laikiem nosacīja reliģiskās mācības. Taču XVIII gadsimtā radās pirmais laicīgais projekts – Apgaismības projekts. To izdomāja vācu, angļu, franču, spāņu, itāļu intelektuāļi visai eiropeiskajai civilizācijai. Projekta sākums nosacīti bija relatīva sociālā tumsonība, bet mērķis bija sociālās tumsonības pārvarēšana un racionālu zināšanu uzvara visplašākajos sabiedrības slāņos. Kā liecina projekta nosaukums, dzīves trajektorijas prioritāte bija apgaismība, balstoties uz prāta racionālismu un zinātnes sasniegumu apguvi izglītībā.

Arī latvieši ir ļoti dziļi izjutuši Apgaismības projekta laimi. XVIII gs. beigās no latviešu zemniekiem apmēram puse Vidzemē, bet viena trešā daļa Kurzemē prata lasīt. To panāca vācu apgaismotāji.

Eiropeīdu civilizācijas laicīgais projekts ir marksisma projekts. Marksisma atbalss ir konstatējama „baltās” rases visu tautu idejiskajā mantojumā. Latviešu tauta nebūt nav izņēmums. Par to nav jākaunas. Marksisms ir tikpat cienījama lieta kā liberālisms. Jākaunas ir vienīgi par līdzdarbību marksisma izkropļošanā PSKP politikā un ideoloģijā. No Eiropas marksismu pārņēma vairākas tautas citās civilizācijās.

Marksisma projekts radikāli atšķiras no Jauno laiku pārējiem laicīgajiem projektiem. Marksisma projektam ir oriģināls mērķis. Projekts paredz jauna tipa sociāli ekonomiskās formācijas izveidošanu. Marksisma projekta mērķis ir komunistiskā iekārta. Neviens cits laicīgais projekts neparedz jauna tipa sociāli ekonomiskās formācijas izveidošanu. To neparedz liberālisms (ja vēlaties – neparedz arī fašisms un nacionālsociālisms).

Mērķa oriģinalitāte nav šodienas projektos, kaut gan tikai kurlais un aklais var nepamanīt jaunas dzīves sākumu uz planētas. Rodas jauna tipa civilizētība un jauna tipa kultūra. Noteikti rodas arī jauna tipa cilvēks un jauna tipa politiskā iekārta. Eiropā acīmredzot bravūrīgi mostas postcilvēku civilizētība un postcilvēku kultūra. Diemžēl pagaidām tas viss virzās tik nesaprotami, ka neviens neuzdrošinās piedāvāt konkrētu dzīves trajektoriju XXI-XXII gadsimtam, kas noslēgtos ar jauna tipa sociāli ekonomisko formāciju.

Latvieši zina, kāda jēga bija „sarkanā” projekta oriģinālajam mērķim. PSRS laikā latvieši tika integrēti padomju tautu kopīgā mērķa sasniegšanai. Komunisma celtniecība bija PSRS tautu dzīves trajektorija. Tā bija vairāk vai mazāk utopiska dzīves trajektorija. Taču šai dzīves trajektorijai piemita garīgā vērtība. Padomju cilvēkiem bija konkrēts priekšstats par savas dzīves mērķi. Viņi varēja neticēt komunisma iespējamībai. Tomēr viņi nespēja pilnā mērā ignorēt minētā mērķa pastāvēšanu. Minētais mērķis bija viņu apziņas sastāvdaļa.

Civilizētā barbarisma laikmetā viss ir savādāk. Civilizētā barbarisma spilgta pazīme vispār ir dzīves trajektorijas trūkums vai jocīgas (dumji pašnāvnieciskas) dzīves trajektorijas deklarēšana. Citiem vārdiem sakot, civilizētā barbarisma spilgta pazīme ir bezjēdzīga dzīve un dzīve bez dzīves mērķa.

Eiropeīdu civilizācijā ir izveidojusies jocīga situācija. Nedrīkstētu teikt, ka eiropeīdiem neeksistētu priekšstats par dzīves trajektoriju. Tāds priekšstats eksistē. Tas atspoguļojas dažādos programmatiskajos dokumentos (stratēģijās, attīstības plānos, partiju programmās). Taču eiropeīdu dzīves mērķis nav fokusēts uz savu civilizāciju, bet uz citām civilizācijām.

Eiropeīdi jau labu laiku ir apmāti globalizācijas fani. Viņu ieskatā globalizācijai ir jāaptver visas civilizācijas. Visai cilvēcei ir jānobriest kā globalizācijas raženam auglim. Globalizācijai ir jābūt cilvēces mērķim. Šo mērķi visātrāk varot sasniegt ar liberalizācijas un demokratizācijas instrumentiem. Cilvēci sātīgi barojošā planetārā globalizācija iestāsies tad, kad uz Zemes visur būs brīvais tirgus, nebūs lokālie ierobežojumi svešzemju kapitālam un precēm, nebūs suverēnas valstis, būs visiem viena nauda, bet cilvēku sociāli politiskajās attiecībās smaržos demokrātija.

Situāciju jocīgu dara vairāki momenti. Jocīgi ir tas, ka eiropeīdu uzmanības centrā nav viņu demogrāfiskās nelaimes. Tā vien liekas, ka eiropeīdu vairākums neapzinās savu vislielāko kaiti. Lepni novīstošā rase dzīves trajektorijā fokusējas nevis uz savas dzimstības pieaugumu, bet uz materiālo atbalstu citu rasu demogrāfiskajam kāpumam. Eiropeīdi dāvina miljardiem lielas summas migrantu elementārai uzturēšanai un ekonomiskajai palīdzībai, piemēram, Āfrikas iedzīvotājiem.

Turklāt eiropeīdi ne tikai materiāli atbalsta migrantus. Viņi ir uzpumpējuši šausmīgu apdraudējumu savai dzīves telpai, nepārprotami stimulējot citu rasu masveidīgo ieplūšanu eiropeīdu apdzīvotajā teritorijā. Tas ir eiropeīdu dumjās pašnāvnieciskās politikas rezultāts. Pateicoties eiropeīdiem, sākusies ir Homo sapiens „trešā iziešana no Āfrikas”. Cilvēki aumaļām migrē uz Eiropu ne tikai no Sīrijas, Irākas, Lībijas. Migrē no Marokas, Tunisijas, Alžīrijas, Mali, Nigērijas, Mauritānijas, Kamerūnas, Gabonas, Senegālas, Rietumu Sahāras, Čadas.

Lieta ir tā, ka pēc II Pasaules kara eiropeīdi kardināli sagandēja migrācijas būtību. Cilvēces vēsturē migrācija ir pastāvējusi vienmēr. Migrācija funkcionēja kā stabils fenomens ar stingriem spēles noteikumiem. Cilvēki dažādu apsvērumu vadīti pārcēlās uz dzīvi svešā zemē pie svešiem cilvēkiem, svešas valodas, svešas garīgās un materiālās kultūras. Migranti vienmēr zināja, kas viņus sagaida jaunajā dzīves vidē. Lakoniski sakot, viņus sagaidīja smags darbs eksistences nodrošināšanai un Dieva pielūgšana dvēseles atspirdzināšanai pēc smagās darbdienas.

Migrantu kultūra vienmēr bija divu kultūru sintēze - dzīves vides kultūras un savas kultūras sintēze. Viņiem bija jāradinās saglabāt savu valodu un tradīcijas. Bet tas nebija grūtākais. Grūtākais bija cits. Viņiem obligāti bija jāiemācās jaunās dzīves vides valoda, ražošanas amati un iecietīgi jāizturas pret vietējās tautas tradīcijām. Tā vietā, lai saglabātu migrācijas klasisko būtību, pēc II Pasaules kara eiropeīdi par savu naudu migrantiem nodrošināja tik komfortablus apstākļus, ka viņi var ērti dzīvot bez strādāšanas. Migranti var nemācīties vietējo valodu. Viņi var ne tikai vienaldzīgi izturēties pret vietējās tautas tradīcijām, bet var demonstratīvi izrādīt savas paražas, lai apzināti kaitinātu vietējos iedzīvotājus. Tagad viņi ir sākuši arvien biežāk bruņoti uzbrukt vietējiem iedzīvotājiem un atklāti paziņo par savu mērķi iznīcināt eiropeīdu civilizāciju. Tāds ir migrantu kādas daļas modernās dzīves trajektorijas mērķis. Šo mērķi tieši un netieši pamudina bezprātīgie eiropeīdu politiķi, kurus vēlēšanās atbalsta tikpat bezprātīgas pilsoņu masas.

Jocīgs ir vēl viens moments. Eiropeīdu dzīves mērķī ietilpst brīvprātīgs uzdevums apkalpot iedomīgu nāciju, visu enerģiju ziedojot tās materiālajai labklājībai un odiozo ambīciju veldzēšanai. Visiem ir labi zināms, ka globalizācija ar tās satelītiem liberālismu un demokrātiju ir Dieva izredzētās ASV nācijas „mīkstais” tanks planētas pārvaldīšanai. Šo tanku palīdz darbināt ne tikai gļēvās Eiropas, bet arī Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes eiropeīdi. Viņi lepojās, ka ir ASV partneri globalizācijas uzvaras gājienā. ASV galvenajā stratēģiskajā dokumentā „A National Strategy For a New Century” ir konkrēti ierakstīts uzdevums ieviest „demokrātiju” visā pasaulē. Dotās terminoloģijas zemteksts nav īpaši jākomentē. Latvijā jau ir ieviesta „demokrātija”.

Eiropeīdu jocīgi pacilātās rūpes par citiem acīmredzot ir dīvaini ietekmējušas valstu dzīves projektus. Vismaz tā tas ir noticis ar LR dzīves projektiem. Tā, piemēram, vienotās vienotības partijas programmā priekšplānā nav savas tautas intereses. Viskvēlāk tiek runāts par eiropiešu kopējo nākotni nekā par latviešu nākotni. Turklāt atskan komandas nevis Latvijai, bet Eiropai. Pie tam Eiropai ir jāmācās no Latvijas: „Eiropai ir jāmainās. Latvija ir pierādījusi, ka reformas jāveic ātri un izlēmīgi. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi, jāstiprina Latvijas un Eiropas konkurētspēja - jāveic strukturālās reformas dalībvalstīs, jāsamazina administratīvais slogs, jāinvestē zinātnē un inovācijās. Pilnīgāk jāizmanto Eiropas vienotā tirgus potenciāls, t.sk. pakalpojumu, enerģētikas un informācijas tehnoloģiju jomās”.

Vai sarunā par dzīves trajektoriju varam sagaidīt kaut ko jēdzīgu un saprātīgu bez stulbas tukšvārdības?

Nevaram! Pašlaik vēl nevaram! Iespējams, vēl ļoti ilgi nevarēsim! Ne velti globālo sociālo problēmu analītikā viens no slavenākajiem jēdzieniem ir jēdziens „pārejas laikmets” („transition period”).

Līdz šim cilvēces vēsturē pārejas laikmeti ir turpinājušies gadsimtiem ilgi. Ar to mums ir jārēķinās. Nav ticams, ka pāreja no līdzšinējās civilizētības un līdzšinējās kultūras uz jauna tipa civilizētību un jauna tipa kultūru mūsdienās notiks dažos gados vai dažos gadu desmitos. Pašlaik tiek vīzdegunīgi atmesta eiropeīdu vecā dzīves kārtība. Šajā procesā pašapmierināti plunčājās tukšvārdība, bezjēdzība un bezprāts. Nav aprēķināms, cik ilgi tas tā turpināsies. Tas ir paaudžu jautājums. Tātad gadsimtu jautājums. Viegli ir lasīt grāmatās par Romas impērijas ilgo sabrukumu II, III un IV gadsimtā. Ne visai viegli ir atzīt, ka tāds ilgums var atkārtoties. Arī pie mums jauna dzīve nesāksies „otrā rītā uz brokastu laiku”. Jauno dzīvi var nepiedzīvot šodienas paaudzes.

Tomēr bēdāties nav vajadzīgs. Bēdīga aina ir vienīgi kolektīvās dzīves trajektorijās - tautas, valsts, civilizācijas projektos. Tajos valda stulba tukšvārdība, bezjēdzība un bezprāts. Vienotā vienotība nav vienīgā tukšu miltu malēja. Arī ZZA retorikā ir uzburta bezjēdzīgi abstrakta latviešu nākotne: „Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) mērķis ir Latvijas tautas garīgā un materiālā labklājība”.

Bēdāties nav vajadzīgs tādēļ, ka mūsu rīcībā ir individuālā dzīves trajektorija – katra cilvēka dzīves projekts. Šis projekts var būt garīgais atbalsts katram cilvēkam. Jaunajos laikos Dievs vairs nav cilvēka valdnieks. Jaunajos laikos cilvēks pats sev ir valdnieks.

Protams, cilvēks ir sabiedrisks „dzīvnieks”. Viņš nevar eksistēt bez sabiedrības. Sabiedrības ētoss saglabājās jebkurā gadījumā. Sabiedrības tikumiskā pārliecība, morāles normas, ideālu un principu kopums (ētoss) vairāk vai mazāk aktīvi virza katra cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No tā cilvēks nevar izolēties, ja viņš elpo starp citiem „dzīvniekiem”.

Taču jebkuros apstākļos cilvēks pats ir galvenais noteicējs savas dzīves trajektorijas izvēlē. Tā nav jauna gudrība. To cilvēki zināja vienmēr. Arī reliģiskās dogmatikas ziedu laikos. Rietumu modernā zinātne šo gudrību izanalizēja un apstiprināja XX gs. pirmajā pusē.

Zinātnē dominē viena tēze: bez dzīves mērķa cilvēka esamībai nav nekāda jēga. Tātad dzīves trajektorijā primārais ir dzīves mērķis. Tas piešķir jēgu dzīvei un dod spēku dzīvei.

Turklāt dzīves mērķis ir izteikti individuālistiska parādība. Katram cilvēkam dzīves mērķa meklējumi ir iedzimta īpašība. Tā tas ir arī tiem profānajiem (dzīves gudrībās neiesvētītajiem) prātvēderiem, kuri ņirgājās par viņiem uzdoto jautājumu „Kāds ir tavs dzīves mērķis?”.

Par nelaimi zinātne izsakās par tā saucamā eksistenciālā vakuuma tendenci – dzīves mērķa zudumu. Rietumos no aizvadītā gadsimta 60.gadiem nākas novērot dzīves mērķa masveidīgu zudumu. Strauji pieaug cilvēku skaits, kuru dzīvē neeksistē nekāda motivācija kaut ko mērķtiecīgi sasniegt. Lai palīdzētu tādiem cilvēkiem, eksistenciālajā psihoterapijā radās jauns virziens – logoterapija.

Viens no eksistenciālā vakuuma iemesliem katrā ziņā ir kolektīvo dzīves trajektoriju seklums. Cilvēks ir sabiedrisks „dzīvnieks”. Uz viņu degradējošu iespaidu atstāj tautas, valsts, civilizācijas bezjēdzīgā „muļļāšanās”. Redzot kolektīvo eksistenciālo vakuumu, arī cilvēki pret savu dzīvi sāk izturēties apātiski un vieglprātīgi.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā

FotoBrīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana par absurda tirāniju nav arī antivēsturiska kaprīze. Jau senie dievi mītos filosofiski sprieda par cilvēku, vai viņš ir labs vai viņš ir slikts, pieļaujot bezjēdzības un bezjēdzīgai rīcībai izdomājot dažādus attaisnojumus.
Lasīt visu...

21

Vai par šāda veida balagāna organizēšanu valsts iestādē, kāda ir Valsts robežsardze, kādam nav jāsaņem bargs sods?

FotoKā izriet no publikācijas par centralizēto parakstu vākšanu robežsardzē tās bijušā priekšnieka atbalstīšanai, mēs, pensionāri, un ne tikai pensionāri, bet visi Latvijas pilsoņi tiekam apzagti. Jo mūsu, nodokļu maksātāju nauda tiek izmantota, lai vieni priekšnieki no Valsts robežsardzes, izmantojot administratīvo resursus, organizētu parakstu vākšanu zem raksturojuma par citu Valsts robežsardzes priekšnieku (nu jau izbijušo) Normundu Garbaru.
Lasīt visu...

12

Karteļa dēļ tā dalībniekiem - lielajiem būvniekiem - vairs nav tik lielas vajadzības pirkt politiķu “pakalpojumus”

FotoKarteļa pazīmes Latvijas būvniecības tirgū bija redzamas jau sen - ne tikai sadārdzinātās pasūtījumu tāmēs, bet arī savdabīgi uzvarētos iepirkuma konkursos un visatļautīgā attieksmē pret pasūtītāju.
Lasīt visu...

21

Par Timati un viņa putinkrekliņiem „Alfā”: kas ir kas

FotoCeturtdien tirdzniecības centrā “Alfa” Rīgā, tika atklāts “Black Star Wear” apģērbu veikals.(1) (2) Zīmola īpašnieks un reklāmas seja ir reperis – miljonārs Timurs Junusovs jeb Timati. Viena no viņa pēdējām kolekcijām ir radīta sadarbībā ar Krievijas aizsardzības ministrijas akciju sabiedrības “Vojentorg” veikalu tīklu “Krievijas armija”.(3)
Lasīt visu...

21

Tvaiks

FotoKad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Perversā solidaritāte

Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie...

Foto

Mēs Latviju pārvaldām koleģiāli: valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas 2019. gada rudens sesijas atklāšanā

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!...

Foto

Atklāta vēstule par notiekošo „Olainmed” un arī „Olainfarm”

2019. gada augusta mēnesī pret mūsu gribu esam ievilkti nesaskaņās starp "Olainfarm" valdi un "Olainmed" bijušo vadību Darju...

Foto

Godīgums kā cilvēkus vienojoša ideja

Klausoties valstsvīru runas par to, kas cilvēkiem būtu jādara, lai dzīve kļūtu labāka, atmiņā visvairāk iespiedušies negatīva rakstura ieteikumi un spriedumi...

Foto

Jaunā konservatīvā partija cīnās par ietekmi valdībā

Visās valdošajās koalīcijās ir bijusi partija, kas darbojas kā iekšējā opozīcija. Daudzās valdībās šo lomu pildījusi Nacionālā apvienība, regulāri...

Foto

Aicinām iedzīvotājus neslēgt līgumus ar AS „Tīrīga”

Rīgas Apkaimju alianse kategoriski iebilst pret atkritumu apsaimniekošanas monopola izveidi Rīgā Iedzīvotāji aicināti neslēgt līgumus ar AS "Tīrīga"...

Foto

Ikonu nomaiņa - vissāpīgākais process

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki....

Foto

Absurds ap Rimšēviču

Par valstiskās suverenitātes trūkumu un latviešu necienīgo stāvokli savā zemē, kā arī par šī necienīgā stāvokļa izraisītajām nelietībām uzskatāmi liecina absurds ap Ilmāru...

Foto

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi,...

Foto

Eiroparlamentārieša aicināšana uz inaugurāciju, neievērojot viņa rīcību, kas neatbilst LR Satversmē noteiktajam, ir šādas antikonstitucionālas rīcības faktiska atbalstīšana

Valsts prezidents ir valsts amatpersona, bet inaugurācija ar...

Foto

Sākušies Burova laiki Rīgas domē

19.augustā par “Gods kalpot Rīgai” pārstāvi Oļegu Burovu kā Rīgas domes mēru nobalsoja 35 no 60 deputātiem. Tas nozīmē, ka vismaz...