Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Nabagu” libertīnisms (kustība par neierobežotu indivīdu līdztiesību un brīvību) ir nonācis strupceļā. Svarīgs iemesls ir „nabagu” izpalīgu „kreiso” kustību idejiskā impotence. Taču objektīvi pats svarīgākais iemesls ir „nabagu” ne ar ko nesalīdzināmā cilvēciskā transformācija – pārvēršanās pilnīgi negaidītā sociālajā izskatā.

„Nabagi”, protams, ir metafora. Metafora sarunai par proletariātu. Tātad sarunai par sociālo slāni, kas radās XIX gadsimtā.

Radās acīmredzot ne uz visiem laikiem kā, piemēram, tādi sociālie slāņi kā zemniecība un aristokrātija. Arī inteliģence. Proletariāta vēsturiskais liktenis nav garš. Interesanti, kā šodien justos Rainis – proletariāta poētiskais apoloģēts. Viņa dzejā proletariāts ir nekad nenovīstošs cilvēces lolojums. Rainis priecājās par proletariāta spožo nākotni mūžu mūžos.

Proletariāta mūža ilgums ir apmēram viens gadsimts (3-4 paaudzes). Dažās vietās mazliet ilgāk. Pašlaik, XXI gadsimta sākumā, nākas runāt par proletariāta izzušanu. Arī Latvijā, kur proletariāts vētraini uzbrieda XIX gadsimta beigās, kad Rīga kļuva Krievijas impērijas kolosāls rūpnieciskais centrs.

Pašlaik proletariāta izzušana virzās paralēli ar sociālās netaisnības pieaugumu un sabiedrības krasu noslāņošanos bagātajos un nabadzīgajos. Saprotams, virzās paralēli vēl ar daudzām citām radikāli jaunām parādībām un oriģinālām tendencēm, ar kurām ir svilinoši pārbagāts mūsu unikālais pārejas laikmets.

Uz Zemes ir sākusies agrāk neredzēta sociālā polarizācija. Tā attiecas uz visām civilizācijām. Patiesībā ir radusies jauna tipa sociālā polarizācija. Tā ir polarizācija tautu līmenī un valstu līmenī. Atsevišķas tautas/valstis/nācijas tiek atstumtas no attīstības iespējām, modernizācijas un pat cilvēciskās dzīves elementāriem apstākļiem. T.s. neizdevušos valstu ignorēšanai un apsmiešanai starptautiskajā diskursā ir oficiāls raksturs. Par to nebaidās ieminēties politiķi, bet dažādu starptautisko organizāciju darbinieki vispār ar milzīgu degsmi sastāda un plaši tiražē dažādus pārskatus par Failed states.

Taču neredzēta sociālā polarizācija ir arī atsevišķu tautu līmenī. Tas ir tāpēc, ka proletariāta vietā ir radies jauns lumpeniski plebejiskās izcelsmes slānis, kas savā pārziņā ir ieguvis prāvus materiālos resursus. Tas ir tā dēvētais jaunbagātnieku slānis gan „vecajās” kapitālisma zemēs, gan Austrumeiropas postsociālisma zemēs.

Jaunais slānis savā alkatībā un materiālistiskajā orientācijā faktiski ir vēl nepatīkami drūmāks slānis nekā proletariāts. Šīs jaunais slānis atklāti sludina sociālo darvinismu, un tam piemīt pilnīgi nepamatotas ambīcijas un pretenzijas. Ja proletariāta ambīcijas un pretenzijas vienmēr izpaudās sociāli morālajā aspektā (proti, sociālā taisnīguma aspektā), tad šī jaunā sociālā slāņa ambīcijas un pretenzijas izpaužas morāles nihilismā un kaut kādā ārprātīgā bioloģiskā pārākuma apziņā.

Atsevišķās zemēs (īpaši Krievijā) šis jaunais sociālais slānis sevi dēvē par „kreatīvo šķiru”. Taču reāli nākas tikties ar alkatīgu iznireļu bandu. Šīs bandas ideoloģijas centrā ir jau minētais sociālais darvinisms kolekcijā ar naidu pret saviem senčiem (proletariātu) un naidu pret visiem, kuriem dzīvē galvenais nav materiālās labklājības vairošana un primitīva dzīves labumu baudīšana.

Tajās zemēs, kurās „kreatīvajai šķirai” ir izdevies tikt pie varas (neoliberālisma pārņemtajā Krievijā, Latvijā), valdīšanas galvenie instrumenti ir meli, zagšana, krāpšanās, kukuļņemšana un sociālā netaisnība. Sociālā harmonija šajās zemēs nav sastopama un nav gaidāma.

Daudzās zemēs veidojas „kreiso” spēku jaunas politiskās partijas. Taču tās nekur negūst panākumus. Tātad „nabagi” tās neatbalsta. Ja kādā zemē tomēr „kreisie” nāk pie varas, tad tēlo nacionālos patriotus (Grieķijā) vai tikai mīkstina kapitālismu (Latiņamerikā), neko vairāk nespējot vai arī nevēloties panākt. „Nabagu” revolūcija nekur nav notikusi. 1917.gads ideālā formātā nekur nav atkārtojies.

„Kreiso” spēku idejiskā impotence ir totāla. Tā ir totāla ne tikai tāpēc, ka strauji izzūd sociālā bāze (proletariāts). Iemesls ir intelektuālajā impotencē. „Kreisie” spēki nav spējīgi piedāvāt stabilas un produktīvas alternatīvas „labējai” neoliberālisma ideoloģijai.

„Kreiso” spēku idejiskā bāze ir ļoti vāja un nav pratusi pieskaņoties mūsdienu kapitālisma specifikai. „Kreisie” spēki turpina akcentēt tādas tradicionālās vērtības kā demokrātija, sociālisms, internacionālisms. Bet tā ir XIX gadsimta retorika. Tā neguva panākumus jau pirms II Pasaules kara. „Kreisie” izmanto libertīnisma abstraktos saukļus, kuriem vairs neviens netic un kuri atbaida vēlētājus. Vārds „demokrātija” šodien drīzāk izraisa cinisku smīnu nekā pozitīvu atbalstu. Solīt ieviest demokrātiju ir tas pats, kas neko nesolīt reāli izdarīt. „Kreisie” joprojām ignorē un neprot izmantot nacionālismu un konservatīvismu, kam mūsdienu pasaulē ir progresējoša loma.

„Kreisie” spēki nav spējīgi izprast kapitālisma involūciju („saraušanos”) un neoliberālo globalizāciju. Bet nākas saprast, ka pašlaik kapitālisms „saraujās”, neattīstās, neprogresē. Tā raksturojumā vispiemērotākais vārds ir „involūcija”. Savukārt neoliberālā globalizācija saglabājās, taču zaudē ātrumu. Tās vietā nāk dziļš un visaptverošs konservatīvisms (ne reti fundamentālistiskā iepakojumā). Tas savukārt veicina protoimpēriskuma pieaugumu – impēriskuma sākotnējo, augstāko, galveno ideju restaurāciju. Relatīvi lielās zemēs protoimpēriskums kļūst nacionālā valstiskuma idejiskais pamats.

XX gadsimtā kapitālisms izmantoja sociāldemokrātisma ideoloģiju un kādu laiku (īpaši pēc II Pasaules kara līdz 70. gadiem) guva teicamus panākumus. Kad sociāldemokrātisma ideoloģija sāka buksēt un iestājās sociāldemokrātisma krīze, to nomainīja neoliberālisma ideoloģija, kas tagad sastopas ar varenu naidu un ir spiesta „sarauties”.

Mums Latvijā ir svarīgi ņemt vērā, ka sociāldemokrātiskuma krīze jau bija „perestroikas” laikā. Tāpēc latviešu potenciālie „prihvatizācijas” reptiļi veltīgi pūlējās ar sociāldemokrātiskās retorikas skaistajām frāzēm maskēt savus patiesos mērķus piesavināties sabiedrisko īpašumu un pārņemt savās valsti. 1979.gadā pie varas nāca Tečere, 1980.gadā Reiganu ievēlēja par prezidentu, 1989. gadā uz papīra tika formulēti praktiski jau daudz agrāk pārbaudītie Vašingtonas konsensa principi. Tātad „perestroikas” laikā neoliberālisms un tā satelīts neoliberālā globalizācija jau bija savu iespēju zenītā. Mūsu „perestroikas” vīri un sievas to varēja nezināt. Viņu garīgie gani LPSR VDK un citu speciālo dienestu kantoros, domājams, nebija  visai labi sagatavoti globālo sociālo problēmu analītikā. Neko nesaprata arī latviešu emigrācijas sociāldemokrātiskie prātvēderi-dubultspiegi brūnie kalniņi un viņu audzēkņi, no kuriem daži aktīvi tiecās pēcpadomju Latvijā iedzīvināt sociāldemokrātismu.

Kopš 2007.gada kapitālisms ir nonācis ideoloģiskajā strupceļā. Mīdīšanās strupceļā ir ieilgusi. Teiksim, 2015.gadā nekas nav mainījies. Gandrīz desmit gadi ir pagājuši tukšgaitā. Ņemot vērā šodienas cilvēku laika nenormālo (eksaltēti dinamisko) izjūtu, tas ir milzīgi ilgs laiks ne tikai masu cilvēku apziņā. Un tas ir ļoti bīstami. Katastrofāli zūd uzticība kapitālisma spējai atgūt spēkus.

Interesanti, ka „kreiso” kustības krīze vienmēr iet roku rokā ar kapitālisma un tā dominējošās ideoloģijas krīzi. Tā jau notika aizvadītā gadsimta 70.gados, kad Rietumos iestājās ekonomiskā krīze. Toreiz sāka nīkuļot arī tā laika kapitālisma iedeoloģijas līderis - sociāldemokrātisms. Tāpēc to nomainīja neoliberālisms. Tagad atkal kapitālisms veģetē krīzes apstākļos un neoliberālisma vietā nākas izdomāt jaunu ideoloģiju.

Diemžēl „kreiso” kustības nespēj elastīgi pieskaņoties dzīves straujajām izmaiņām. „Kreiso” kustības spēj vienīgi izelpot ideoloģisko arhaiku, kas sen vairs nespēj aizkustināt „nabagu” dvēseles.

Šīs arhaikas atsevišķs elements ir sociālais taisnīgums. „Kreiso” kustības mīl pievērsties sociālajam taisnīgumam. Sociālā taisnīguma ieviešana ir „kreiso” kustības svarīgs mērķis. Taču sociālā taisnīguma jēdziens arī ir ļoti relatīvs jēdziens. Ne mazāk relatīvs jēdziens kā, piemēram, demokrātija un sociālisms.

Dzīvē viss ir citādāk. Dzīvē sociālā taisnīguma izpratne vienmēr ir pakļauta attiecīgajai situācijai un attiecīgajiem kultūras vispārējās transformācijas apstākļiem.

Teiksim, jaunbagātnieku slāņa rašanās stimulē izmaiņas sociālā taisnīguma praksē. Veidojas jauna sociālā taisnīguma struktūra. Sociālais taisnīgums ir jāskata ne tikai klasiskajā „bagāto” (buržuāzijas) un „nabagu” (proletariāta) kolīziju kontekstā. Mūsdienu jaunbagātnieki veido kolīzijas arī ar citiem sociālajiem slāņiem un tajā skaitā ar „veco buržuāziju”, kuras sociālais taisnīgums ir aizskarts un kuru neapmierina jauno iznireļu finansiālās mahinācijas, kā arī nekaunīgā atsacīšanās iesaistīties kultūras garīgās un sociālās infrastruktūras veidošanā. Latvijā šajā ziņā tipiski ir Šķēles kunga izteikumi par nepieciešamību garīgo kultūru pakļaut tirgus ekonomikas nosacījumiem.

Sociālā taisnīguma koncepts nav iespējams bez šķiriskās apziņas. Cilvēkiem ir jāapzinās sava šķiriskā piederība. Sabiedrībā ir jābūt noteiktai skaidrībai par pastāvošo šķirisko struktūru. Mūsdienās šajā ziņā valda liela neskaidrība. Pašlaik šķiriskā struktūra ir ļoti izplūdusi, daudzpusīga un fragmentāra. Slavenā „kreatīvā šķira” nemaz īsti nezina, kurai šķirai pieder. Tā gribētu integrēties Rietumu aristokrātijā un „vecajā buržuāzijā”. Tomēr ļoti skaidri apzinās tādas integrācijas neiespējamību.

Arī Latvijā pašlaik ir ļoti neskaidra šķiriskā struktūra. „Perestroikas” dzemdēto „prihvatizācijas” reptiļu smadzenēs būs grūti uztaustīt kaut kāda šķiriskuma pašapziņu. Viņi zina vienīgi to, ka nav strādnieki un nav zemnieki. Visaprobežotāko un visneizglītotāko tipu intuīcija apbēdina, ka viņi nepieder arī inteliģencei.

Turklāt izglītība tagad neko neizšķir. Strādnieks var būt ar augstskolas diplomu. Tagad augstākās izglītības dokumenti mēdz būt šoferiem, naktssargiem, sētniekiem, apkopējām. Pie tam augstus amatus var ieņemt bez attiecīgās izglītības. Latviešu valdībā bez augstākās izglītības var būt ministrs.

Augstākās izglītības devalvācija ir vispārzināma nelaime. Latvijā augstāko izglītību tirgo ne tikai latvieši, bet arī krievi savās privātajās firmās. Bukas, ņikiforovi, djakoni bez sirdsapziņas pārmetumiem apkauno krievu kultūru un krievu tradicionāli augsto izglītību un zinātni.

Šķiriskās struktūras neskaidrību vairo t.s. pakalpojumu ekonomika. Rietumu ekonomikā dominē pakalpojumu sniegšana. Rūpnieciskā ražošana ir pārcelta uz Ķīnu un citām Eirāzijas zemēm. Arī Latvijā dominē pakalpojumu sniegšana.

Pakalpojumu sfēras darbinieku šķiriskā kopība vēl nav noformējusies ne terminoloģiskajā, ne sociāli politiskajā veidā. Redzams ir vienīgi tas, ka viņi sevi neapzinās ne kā proletariātu, ne kā inteliģenci, kaut gan daudziem var būt dokumenti par augstāko izglītību. Tā rezultātā strādājošo liela daļa tagad dzīvo bez šķiriskās identitātes. Tā ir šķiriski amorfa masa, kuras šķiriskais amorfisms pārvēršas sociālajā amorfismā – dzīvē bez jebkādām sociāli politiskajām interesēm aizstāvēt savas vajadzības un tajā skaitā sociālo taisnīgumu.

„Kreiso” spēku sociālo bāzi (ne tikai proletariātu, bet plašākā nozīmē „tautu”) var uzņemties aizstāvēt valdošā elite. Tā savā politikā un ideoloģijā sludina velmi aizstāvēt „tautas” intereses. Tā tas, piemēram, ir Krievijā, kur „kreiso” spēku sociālo bāzi ir piesavinājusies valdošā (principā liberālā un atsevišķos praktiskās darbības aspektos pat neoliberālā) partija, nedodot iespēju KF Kompartijai tikt pie varas. Krievijā valdošā elite/partija ir masu apziņas valdniece. Laiku pa laikam tiek formulēti dažādi saukļi masu zombēšanai. Pat tika izdomāts tāds odiozs formulējums kā „vadāmā demokrātija”. „Tautas” aizstāvības simbols ir valsts prezidents, kuram ir grandiozs atbalsts socioloģiskajās aptaujās.

Latvijā valdošā kliķe, neapšaubāmi, arī aizstāv „tautas” intereses. Tikai atšķirībā no Krievijas mūsējie vairāk vai mazāk nemaskēti aizstāv tikai viena etnosa intereses, tādējādi padziļinot sociālo netaisnību.

Obligāti ir jāņem vērā „balto” cilvēku demogrāfiskās pārejas determinētā mentalitāte. Tā ir izmirstošās rases mentalitāte. Tai nākotne neinteresē, jo tai praktiski nemaz nav nākotnes. Teiksim, tajā pašā dažādu sociālo pretrunu slavenajā Krievijā 2015.gada jūnija pirmajās nedēļās tika atklāti runāts par valsts iedzīvotāju mirstības straujo pieaugumu. „Balto” cilvēku orientācija ir koncentrēta šodienas fizisko prasību apmierināšanai, sākot ar sava ķermeņa lutināšanu un beidzot ar savu smadzeņu lutināšanu dažādās izpriecās. Uzkrītoša ir „balto” cilvēku apziņas arhaizācija – atgriešanās savas evolūcijas pirmsākumos pērtiķu manierē. Arhaizācijas galvenās iezīmes ir priekšstatu trūkums par pagātni un nākotni, realitātes situatīvā un cikliskā uztvere.

„Balto” cilvēku destrukcijas un degradācijas konstatācija ir sociālās analītikas ikdiena. Cenšoties ņemt vērā ne tikai demogrāfiskās katastrofas lomu, bet arī kultūras lomu, nākas atcerēties eiropeīdu virzību XX gadsimtā. Svarīga loma bija t.s. vidusšķirai. Rietumu kapitālisms vidusšķiru dzemdēja apzināti, lai „nabagi” nefantazētu par jaunu 1917.gada revolūciju un lai būtu saražoto preču čakli pircēji.

Vidusšķira ir patērētāju šķira. Tai nevar būt augsta garīgā kapacitāte un tajā skaitā augsta sociālā taisnīguma izjūta. Relatīvi primitīvajām dvēselēm tīkamā un veiksmīgā nemitīgā patērēšana aizmiglo prātu domāt par sociālo netaisnību. Patērēšanas baudas nestimulē izpratni par vidusšķiras būtību – neļauj saskatīt vidusšķiras izveidošanas manipulatīvo jēgu.

Vidusšķira patērē preces un pakalpojumus. Patērē arī politiskos pakalpojumus, kurus sniedz arodbiedrības un liberālās partijas.

Rietumos politisko pakalpojumu ievērojamākais rezultāts bija politiskās varas lēmums mākslīgi stimulēt patērēšanu dažādu kredītu veidā bez reālā seguma. Politisko pakalpojumu nolūks bija palīdzēt vidusšķirai vēl vairāk patērēt. Kad patērēšana katastrofāli nesaskanēja ar reālajiem ienākumiem, iestājās krīze. Tā sākās 2007.gadā.

Kapitālisms ir pats sevi iedzinis postā. Lai saglabātu līdzšinējo peļņu, nepieciešams rast jaunu tirgu ārpus Zemes. Uz Zemes visas iespējas ir izsmeltas. Tirgu vairs nav iespējams palielināt. Vairs nav iespējams mākslīgi stimulēt Rietumu vidusšķiras patērēšanu. Ekonomika ir kļuvusi aloģiska. Eksperti zina, ka ASV strādājošo reālā pirktspēja ir 1958.gada līmenī. Tas viss, kas tika pirkts pēc 1958.gada, ir pirkts par mākslīgi iedotiem līdzekļiem, drukājot dolārus un izsniedzot kredītus bez seguma. Savukārt rūpnieciskās ražošanas pārcelšana uz Ķīnu un citām zemēm radikāli atsaucās uz strādniecības bezcerīgo nākotni un vidusšķiras pauperizāciju – nonākšanu ilgstošā nabadzībā.

„Nabagu” libertīnismam patiesībā nemaz nevar būt pozitīvas perspektīvas viena ļoti svarīga iemesla dēļ. „Nabagu” libertīnisms ir iespējams tad, ja pie varas nāk proletariāts. Taču proletariāts nav spējīgs valdīt. Proletariāts nevar būt valdošā šķira. PSRS sludinātā proletariāta diktatūra (vēlāk – „visas tautas valsts”) bija fikcija, demagoģija, pašapmāns.

Proletariāts nevar valdīt tāpēc, ka proletariātam ir vajadzīga aukle. Tradicionāli tāda aukle ir profesionālo revolucionāru partija. Tās biedri (īpaši pirmajā laikā) gandrīz simtprocentīgi ir inteliģences pārstāvji. Arī aristokrātijas un buržuāzijas atvases, kā tas bija Krievijā. Viņi ir reālie valdnieki arī pēc veiksmīgas „proletariāta revolūcijas”, kad tiek izsludināta proletariāta valsts izveidošana.

Padomju retorikā netika slēpta proletariātam uzticīgas starpšķiras inteliģences kardinālā politiskā loma. Lai iemidzinātu „nabagu” politisko modrību un valstisko pašapziņu, PSRS varas struktūrās tika speciāli iekļauti rūpnīcu strādnieki un darba zemniecības pārstāvji – traktoristi, cūkkopējas, slaucējas.

Šodienas globālo sociālo problēmu analītikā tiek atzīta nepieciešamība mainīt šķiras kritērijus. Līdz šim galvenie kritēriji bija vienoti ar ražošanas spēku un produkcijas sadales kārtību. Tāda pieeja vairs neder. Sabiedrībā ir notikusi totāla lumpenizācija. Sabiedrībā nav stabilitāte šķiriskajā sfērā. Cilvēks īsā laikā var būt zinātnieks, bet pēc tam oligarhs. Vēl pēc neilga laika tas pats cilvēks var kļūt cietumnieks vai „bomžs”.

Noslēgumā jāsaka, ka mūsdienu laikmeta viena no izteiktākajām pretrunām ir tā, ka sociālā netaisnība pieaug, bet pretestība tai samazinās. Protams, sabiedrība vienmēr un visur ontoloģiski ir bijusi saistīta ar netaisnību. Cita lieta, tās apjoma svārstības, kuras ne visur un ne vienmēr ir bijušas asimetriskas. Pašlaik sociālā netaisnība krasi pieaug. Piemēram, tādā zemē kā Lielbritānijā aizvadītajos desmit gados (2005.-2015.g.) bagātie ir kļuvuši bagātāki par 67%, bet nabagi nabadzīgāki par 54%. Tāda informācija ir pieejama speciālajā literatūrā.

Pamatoti var uzskatīt, ka „kreiso” kustības vienmēr radīja pats kapitālisms, lai palielinātu savu efektivitāti. Kapitālisma pirmais „kreisais” projekts bija jakobīņi slavenajā revolūciju laikmetā (1789-1848). Otrais projekts bija starptautiskā strādnieku kustība XIX gadsimta 40.-60.gados. Trešais projekts bija revolūcijas XX gadsimta sākumā. Tagad kapitālismam nav vajadzīgs ceturtais projekts, jo runa vairs nav par efektivitātes kāpinājumu, bet runa ir par kapitālisma saglabāšanos.

* „Civilizētā barbarisma lūkojums” ir nosaukums eseju ciklam (jaunai grāmatai!?), kuram tiks gatavoti teksti ar atsevišķu papildvirsrakstu.     

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...