Iesaki rakstu: 
“Aiz ideālu daudzināšanas politiķi bieži vien meistarīgi slēpj savu neprasmi, melus un nevēlēšanos kalpot valsts interesēm.” Pjērs Buasts.
Tā zīmīgi sakrita, ka 9. maija rītā sociālajos tīklos uzpeldēja Austrālijā dzīvojošas krievietes Jeļenas V. izmisīga apjukuma mikslis: “Help! Vīru atlaida no darba par Putina politikas atbalstošu ierakstu “Facebook”. Vai ir pieredze, kā tagad rīkoties?”
Atsaucība nebija liela: daži ieteikumi meklēt jurista palīdzību, bet lielākoties bezpersoniski novēlējumi “turēties un šo pārdzīvot”, jo: “Tādi laiki. Būs mācība priekšdienām – jātur mute, kad Eiropā plosās Krievijas izraisīts karš.”
Izskatās, nav vieglas dienas Kremļa atbalstītājiem Austrālijā – lai gan Putina raķetes pagaidām nav nomērķētas pret šo valsti, tā nepieļauj agresoram veltītu simpātiju izpausmes. Bijušo katordznieku pēcteči ir skarbi un nepielāgojas liberālajai Eiropai, kur 9. maijā daudzviet plīvoja Krievijas karogi “mūsu uzvaras” svinībās.
Bez šaubām, tas, cik miljonus Kremlis iztērēja šo agresīvo impērisko sabatu organizēšanai un cik lielā mērā rezultāts atmaksājās, paliks noslēpums. Droši var sacīt vienīgi to, ka Latvijā “vectēvu varonības godināšanas” pasākums izdevās spožs – neatkarīgās valsts visu līmeņu pārstāvju pieskatīts, apkalpots, no dažādām “provokācijām” sargāts divu dienu garumā. Ar uguņošanām un dančiem pie Rīgas okupekļa blakus izstādei par krievu armijas zvērībām Ukrainā.
Netērēšos atstāstam par to, kas Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā notika 9. maijā. Pietiks ar kopsavilkumu – tas bija skanīgs pliķis neatkarīgajai valstij un atklāts spļāviens daudzcietušo ukraiņu sejā. Ja nu kāds tomēr šaubās, vai bija tik traki, lai apskatās “tviterī” publicēto prokremliskā aktīvista Vladimira Lindermana ņirdzīgo ierakstu, ko papildina īpatnējā rakursā nofotografēts okupeklis: “Padomju karavīra zābaks samin latviešu un ukraiņu nacionālismu.”
Valsts policija stostīgi taisnojas, ka “lielās uzvaras svinību” turpinājums 10. maijā noticis stihiski, bez iepriekšējas organizācijas, un pārsteidzis kārtības sargus. Nu, tad jāsecina, ka policija līdz šim nav iemācīta monitorēt sociālos tīklus, kur jau 10. maija naktī sākās aktīva padomju patriotu pulcināšana. Atklāti, neslēpjoties un ar absolūtu nesodāmības apziņu. Te nav Austrālija, kur savu partiju pagājušogad izveidojušais Aleksejs Rosļikovs nedrīkstētu sociālajā tīklā gavilēt: “Lai šis mums ir mudinājums tam, ko darīt tālāk! Mobilizēties, saraut gabalos un uzvarēt tos velnus!”
9. un 10. maiju turpmāk vajadzētu iezīmēt kā datumus, kad zuda ilūzijas par “krievu pasaules” klātbūtni. Tās draudīgā ietekme uzrunā ar ziedu paklājiem pie dažāda līmeņa okupekļu altāriem, kur krāšņi izpaužas biedējoši lielas sabiedrības daļas atbalsts Kremlim. Bet vēl satraucošāk ir vērot valdošās koalīcijas politiķu izlikšanos, ka nekas briesmīgs tajās divās dienās nav noticis. Iekšlietu ministres Golubevasprāt (“Attīstībai/Par”), šādu pretvalstisku ālēšanos atbalsta Satversme – lūk, Pamatlikums taču neaizliedz ziedu nolikšanu. Nacionālās apvienības (NA) Saeimas frakcija gan tagad prasa ministres atkāpšanos, bet izlieto ūdeni vairs nesasmelt.
V. Putina runasvīrs D. Peskovs nesen sūkstījās, ka Krievijai šobrīd trūkst resursu ārzemēs dzīvojošo tautiešu aizsardzībai un daudzviet saplaukušās rusofobijas apkarošanai. Nu, Latvijas sakarā viņš drīkst nesatraukties. Mūsu varas ļaudis visos līmeņos, un iekšlietu ministre personīgi, modri pieskata, lai latvieši – nedod, Dievs! – ar kādu nepiesardzīgu kustību neievainotu agresoru, marodieru un slepkavu atbalstītāju smalkās dvēseles.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
