Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā parādījās ziņa, ka Rīgā plāno anulēt 139 atļaujas azartspēlēm, kas tiek piedāvātas vairāk nekā 80 spēļu zālēs.
Nevēlos diskutēt par neskaitāmas reizes cilātajām tēmām par to, cik ētiskas, kaitīgas vai izklaidējošas ir azartspēles, jo kāda gan ētika pastāv valstī, kam pašai pieder azartspēļu kompānija “Latvijas Loto”. Taču pieļauju, ka kāds tomēr nopietni cer, ka galvaspilsētā Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieces Lindas Ozolas haotiskajā vadībā beidzot izdosies paveikt neiespējamo – būtiski samazināt spēlētāju skaitu, kā arī likvidēt atkarības.
Ticēt neiespējamajam neaizliegsi, un droši vien joprojām ir cilvēki, kas nopietni tic, ka sausais likums Amerikā varēja atnest pilnīgu atteikšanos no alkohola, ja vien netiktu nelaikā pārtraukts, bet kontrolei tiktu veltīti lielāki spēki un resursi, radītas jaunas apkarotāju štata vietas utt. Vēl vairāk – arī Gorbačovs būtu panācis, ka svinībās stipros dzērienus labprātīgi aizstāj ar sulu, ja ne PSRS sabrukums…
Tomēr, ja atmetam iracionālas cerības, jāatzīst, ka notiekošajam ir tikai divi ticami skaidrojumi.
Pirmais – pašvaldības vēlēšanas nemaz nav aiz kalniem. Ja tu pēc trīs gadiem, nosēžot domē, nevari palepoties ne ar ko tādu, ko pamanījuši tavi iespējamie vēlētāji, tad paliek vēl pēdējā cerība – sākt karot ar azartspēlēm. Ne tu pimais, ne pēdējais politiķis, kas ķēries pie šī brīnumlīdzekļa. Nu, vismaz jārada ilūzija, ka atkal notiek bezkompromisu cīņa.
Iepriekš pieminētā Linda Ozola ar dažiem citiem biedriem pēc neveiksmīgajām Saeimas vēlēšanām kā izmisusi žurka pameta Jaunās konservatīvās partijas kuģi, kura peldētspēja vairs nelikās ticama. Aizgājēji, kā jau tas tādos gadījumos pieņemts, nodibināja paši savu klubiņu, ko paši lepni nodēvēja par “partiju”. Diemžēl vēlētāji līdz šim pat nav piefiksējuši “partijas” nosaukumu, nezina par tādas “partijas” eksistēšanu, kur nu vel par tās (un Ozolas) labajiem darbiem.
Jāatzīstas, ka es arī biju aizmirsis ši “politiskā spēka” nosaukumu, bet to atradu internetā. Tas ir smieklīgs – “Kods Rīgai”, un tā izvēle pati par sevi daudz ko izsaka par “partijas” intelektuālo līmeni. Tad nu tiek uzsākta kārtējā cīņa, lai šis “kods” varētu palepoties kaut ar vienu lielu darbu un būtu iekrāts kaut mazumiņš politiskā kapitāla, ko parādīt vēlētājiem vai citas partijas bosiem, kam piedāvāties, ja “kods” tiks atzīts par bezperspektīvu.
Otrais – lēmumu mēģina pieņemt konkrētu ekonomisko spēku interesēs. Nav gan pamata bažām, ka, aizverot azartspēļu zāles, Latvijā uzplauks pagrīdes kazino (pārdomām: Ukrainā, kā tikko paskaidrojis “Ukrainian Gambling Council” vadītājs Antons Kučuhidze, esot 14 legālas azartspēļu kompānijas un ap 1100 nelegālas. Lai gan azartspēles valstī ir atļautas, legāli darboties nav izdevīgi, jo jāmaksā nodokļi).
Latvijā dibināt pagrīdes spēļu vietas diezin vai mēģinās, jo ir cita, legāla alternatīva. Tās ir interneta spēļu vietnes, kas kļūst arvien populārākas. Tikai nelaime, ka tās visas nevar ne aizvērt, ne izkontrolēt, spēlēt iespējams arī Latvijā nereģistrētās vietnēs, kur arī nodokļi paliek ārzemēs. Tieši tur aizies spēlmaņi, bet izglābt no atkarības varbūt izdosies tikai tos, kas neprot lietot internetu.
Ja kāds netic – Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija 2022. gadā esot bloķējusi 560 nelegālus domēnus, bet situācija ir gluži kā ar pasaku pūķi – viena slēgtā domēna vietā izaug jauni. Un, protams, par tādu lietu kā VPN inspekcijas ierēdņi varbūt arī ir dzirdējuši, taču padarīt ar to nespēj neko.
Katrā ziņā “William Hill”, “Optibet” un citi interneta azartspēļu tirgus smagsvari, kuri nav investējuši stacionārās spēļu vietās, kā arī četru un piecu zvaigžņu viesnīcu (kurās azartspēles neraisa, domnieku vārdiem runājot, “nelabvēlīgu ietekmi”) īpašnieki varēs berzēt rokas un teikt paldies mūsu jaukajai Lindai Ozolai no partijas… Jā, kā to viņas partiju tur sauca? Bet Linda Ozola turpinās uzturēt cerību, ka, pateicoties mūžīgajai cīņai pret azartspēlēm viņas politiskā karjera varētu nebeigties. Jo cerība jau mirst pēdējā.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
