Dienu pirms vēlēšanām izvēlēšos starp "Vienotību" un "No sirds Latvijai"

- Tautā runā, ka esat sponsorējis Ingunas Sudrabas partiju No sirds Latvijai ar pusmiljonu eiro. Vai tā ir taisnība?

- Es neesmu naudas šķērdētājs. Pēdējo reizi sponsorēju kādu partiju pirms 2002.gada vēlēšanām, un tā bija Einara Repšes partija Jaunais laiks, tai noziedoju divreiz pa 20 000 latu. Un palūdzu: dariet visu, tikai netraucējiet strādāt. Saprotiet, man ir miljonu projekti, un to izdošanās ir atkarīga no tā, kāda būs valdošo partiju ekonomiskā politika. Es dodu darbavietas simtiem cilvēku, un arī viņu labklājība no tā ir atkarīga. Tā ka mana atbilde: neesmu sponsorējis Ingunas Sudrabas partiju. Ne ar vienu eirocentu.

- Ātrā tempā tuvojas Saeimas vēlēšanas. Par ko balsosiet?

- Zināt, es neesmu piedalījies vēlēšanās pēdējos 12 gadus, taču saprotu, ka tāda attieksme – vēlēšanu ignorēšana – dod iespēju Saeimā iekļūt tādiem spēkiem, kas Latvijai nedod neko labu, drīzāk otrādi. Beļģija, Austrālija un virkne citu valstu ir ieviesušas naudas sodu par nepiedalīšanos vēlēšanās. Tāpēc nolēmu mainīt savu nostāju. Ir jāpiedalās vēlēšanās! To partiju, par kuru balsošu, izvēlēšos divas, trīs dienas pirms vēlēšanām. Taču es varu pateikt, par ko nebalsošu un kāpēc.

- Jā, pasakiet gan.

- Es noteikti nebalsošu par galēji kreisajiem ekstrēmistiem, kuru antilatviskā ideoloģija ir krasā pretstatā maniem politiskajiem uzskatiem, bet es sevi uzskatu par Latvijas patriotu. Es nebalsošu arī par Saskaņas centru, jo man nav pieņemama 1940.gada Latvijas valsts okupācijas neatzīšana, ko vienmēr uzsver šī partiju apvienība. Tāpat man nav pieņemams ierosinājums grozīt Satversmi ieviešot krievu valodu kā otru valsts valodu. Pilnīgi garām! Latvijā var būt tikai viena valsts valoda – latviešu. Kaut arī citā ziņā programmā viņiem ir labas lietas.

- Tad jau balsosiet par kādu latvisku partiju?

- Nebalsošu par Bordāna partiju. Tāpēc, ka nesaprotu viņa politiskos uzskatus un nepazīstu viņu pašu. Turklāt man nepatīk tādi politiķi, kas nav uzticīgi savām partijām. Nebalsošu arī par Vienoti Latvijai. Tajā ir daudz bijušo politisko līderu, visiem ir liela pieredze politiskajā un valsts darbā, taču... Vai viņu vadībā ir paveikts kaut kas būtisks? Kaut vai viens Latvijai nozīmīgs projekts? Protams, Ainārs Šlesers ir tiešām kā buldozers, un to es saku labā nozīmē, un lai viņam veicas biznesā. Jānis Jurkāns ir izcils politiķis, un, salīdzinoši nesen vēl sēdeja pie sarunu galda kopā ar Ingunu Sudrabu, taču viņiem kaut kas nesaskanēja, un man par to žēl, jo Jurkāns ir kārtīgs Latvijas pilsonis un patriots, viņš Ingunai Sudrabai būtu labs ārlietu ministra kandidāts. 

Ar „bijušajiem” saistīta arī Repšes jaunā partija Latvijas attīstībai.

Par to vēl jo vairāk nebalsošu! Ar šizofrēnisku ideju apsēstu partijas vadoni man nevar būt nekāda sakara. Daudziem laikam ir īsa atmiņa, tāpēc atgādināšu. Einars Repše piespieda tautu saziedot personiski viņam miljonu, lai – kā viņš pats apgalvoja – lai neienāktu prātā korumpēties, lai nevajadzētu domāt par ikdienas vajadzībām un varētu nodarboties tikai ar politiku. Un kas no tā visa sanāca? Puisis nozvērējās baznīcā, savāca miljonu, palidoja ar lidaparātiem, pastaigāja pa jumtiem, aizgāja biznesā, kur, kā mēs zinām, nobankrotēja.  Pēc tam vēlreiz sapūderēja visiem smadzenes, kļuva par finanšu ministru, ietērpās vaskadrānas uzvalciņā un izkārtoja tā, ka Liepājas metalurga zaudējumi sasniedza vairāk nekā 60 miljonus latu. Kā viņš tagad var skatīties acīs tiem tūkstošiem strādnieku, kuri palika bez darba, bez iztikas līdzekļiem?! Bet ar to šis dzejolītis vēl nav beidzies. Viņā pamodās Rafaels! Repše gadu gleznoja, jo pēkšņi saprata, ka viņš var tapt slavens un pat naudīgs. Taču laikam jau viņa padomnieks Dans Titavs viņam paskaidroja, ka gleznotāji kļūst slaveni tikai pēc nāves, bet ēst gribas jau šodien. Tāpēc puisis tik traki raujas politikā.

- Tad kādiem cilvēkiem, jūsuprāt, vajadzētu būtu politikā?

- Padomju varas laikā, ja cilvēks gribēja kļūt, piemēram, par rūpnīcas direktoru, viņam vajadzēja iestāties kompartijā. Partijas vienmēr meklējušas spēcīgākos cilvēkus, bet tie, kas bija Tautas frontē, tika nobīdīti malā. Pēdējos desmit divpadsmit gados valdību vadījuši fiziķi, kuriem patīk eksperimentēt.  Atcerieties: bija Ivars Godmanis ar savām krāsniņām, bija Dombrovskis, kas eksperimentēja ar tautas izdzīvošanu, bija Repše... Latvijas iedzīvotāji nokļuva balto pelīšu lomā. Tā nedrīkst! Atcerēsimies Kārli Ulmani, kas bija kārtīgs saimnieks, kurš redz, kas Latvijai vajadzīgs un uz kā tā var balstīties. Mums nav ne naftas, ne gāzes, mēs varam balstīties tikai uz mūsu cilvēku gudrību, čaklumu un kārtīgumu. Mums atjaunotās brīvvalsts laikā nav bijis kārtīgs saismnieks. Bet valsts jāvada pragmatiski, valsts jāvada ar saimnieka domāšanu. Valsts jātur rokās finanšu ministram, kas naudu iekasē, un ekonomikas ministram, kas to prasmīgi tērē, bet virsvadībai jābū ministru prezidenta rokās, kurš prot sabalansēt ienākumus ar izdevumiem.

- Vai tādus cilvēkus neredzat Reģionu aliansē?

- Nē, par viņiem arī nebalsošu. Kaut arī starp viņiem ir daudz godājamu pašvaldību vadītāju, viņi tomēr vairāk skatās uz saviem reģioniem, domā par tiem vairāk nekā par valsti kopumā.

- Tad varbūt lūkojaties uz Nacionālās apvienības pusi?

- Protams, ne. Ja vien būtu manos spēkos un iespējās, es likvidētu šo apvienību. Tā ienāca Saeimā ar asinīm uz krūtīm. Atceraties to manifestāciju ziemas laikā pie Saeimas? Šie cilvēki aizmirst, ka Latvijā ir 40% cittautiešu, kurus nedrīkst ignorēt, jo viņi visi ir mūsējie. Mums ar viņiem jāmeklē kompromisi un kopsaucēji, bet nacionāļi tikai uzkurina naidu. Protams, nacionāļiem ir savi uzdevumi: sargāt latviešu valodu un kultūru, bet valdībā viņiem nav, ko darīt. Bet ko viņi? 25 gadus bļauj, ka krievi nāk! Tagad galvenais sauklis ir: apturēt termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu. Bet tie taču tagad, pēc Krievijas embargo ieviešanas, būs teju vai galvenie valsts ienākumi! Latvija pēc šādiem aizlieguma soļiem var kļūt pilnīgi nabaga. Ko, piemēram, Latvijas labā ir paveicis NA ministru prezidenta kandidāts un Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle? Vai viņš Latvijas uzņēmējdarbības videi ir piesaistījis kaut vienu latu? Labāk lai viņš turpina spēlēt ģitāru, kā viņš jau to darījis agrāk: lai uztaisa kopā ar Kombuļu Inesi bigbendu un turpina muzicēt! Saprotiet, mēs esam Eiropas Savienībā un NATO, un neviens krievu zaldāts vai tanks nenāks pār mūsu robežu, tiks spiestas spogas un lidos bumbas. Tāpēc ir jāatrod kopīga valoda ar kaimiņiem, kā to izdarījuši somi, kuru ekonomika balstās tik uz kaimiņattiecībām ar Krieviju, piemēram, NESTE saņem naftu no Lukoil, celulozes un papīra rūpniecība 90% koksnes saņem no Karēlijas. Miljoni tonnu tranzīta iet cauri Somijas ostam. Vidējā Somijas pensionāra pensija ir 2200 eiro – tāda pati kā Ivaram Godmanim šodien kā bijušajam premjeram.

- Tādā gadījumā jūs varbūt radīsiet mērenību zaļzemniekos?

Tajā ir daudz labu politiķu: Jānis Dūklavs, Raimonds Vējonis, Uldis Augulis, Andris Bērziņš, Augusts Brigmanis... Vējonim gan varu aizrādīt, ka viņam nevajadzēja mēģināt iepirkt kaut kādus 1974.gada bruņutransportierus. Labāk vajag domāt par to, kā mums noorganizēt „dīlu” ar NATO: kā sākt NATO vajadzībām ražot apģērbu un pārtiku. Latvija varētu kļūt bagāta ļoti ātri. Vienīgi Ingmārs Līdaka varētu aiziet uz kādu citu partiju, piemēram, NA. Vai arī turpināt vākt mēslus ziloņu mītnē zoodārzā. Labprāt balsotu par jēdzīgajiem ZZS poliķiem, ja vien viņi atrastos kādā citā partijā. Taču par Zaļo un zemnieku savienību nebalsošu. Man vien zināmu iemeslu dēļ.

- Nu redzu tikai divas partijas - Vienotību  un No sirds Latvijai.

- Starp šīm partijām izvēlēšos dienu pirms vēlēšanām. Vērtēšu: vai Latvijā ir vērojama attīstība, ko veicinājusi Vienotība? Taču man ļoti nepatīk bijušā premjera Dombrovska skandāls ar valstij piederošās Hipotēku un zemes bankas izdoto kredītu. Skandālu viņš pagaidām prasmīgi noklusinājis, bet tas nebūt nav beidzies. Patlaban notiek slepens darījums par bankas „Citadele” pārdošanu nezināmam starpniekam, kurš nopelnīs vairākus miljonus eiro. Vai premjerministre Laimdota Straujuma ir tikai ierēdne vai tomēr saimnieciski domājošs cilvēks, kuram vajadzētu apturēt šo „darījumu”? Manu sašutumu izraisīja arī tas, ka tika atteikts vagonu iepirkums no Spānijas, kaut gan tas radītu daudz darba vietu. Tā vietā tagad iepirks par lielāku cenu vagonus no Šveices! Kāpēc? Man ir arī šaubas par to, kādā veidā Vienotība grasās izvest valsti no Krievijas embargo nepatikšanām. Var notikt tā, ka valsts nonāk vissmagākajā stāvoklī, kādā tā bijusi pēdējo 25 gadu laikā. Arī ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs izdarījis smagu, es pat teiktu, nelabojamu kļūdu, azliedzot iebraukšanu trim Krievijas māksliniekiem – Valērijai, Kobzonam un Gazmanovam. Vai tad viņš pirms pusgada nezināja, ka šie cilvēki ir Putina „dziedātāji”? Protams, es neatbalstu to, ka Krievija veic ekspansiju Ukrainā, tā nav 21.gadsimtam atbilstoša politika, un jebkurš karš ir drausmīga nelaime un nepieļaujams barbarisms. Bet eskalēt konfliktu starp Latviju un Krieviju, neielaižot māksliniekus, tas ir vienkārši stulbi. Domāju, ka tā bija vienkārši Rinkeviča priekšvēlēšanu izrādīšanās. Lai par šiem vārdiem man piedod Vienotības galvenā sieviete Solvita Āboltiņa, kuru es ļoti mīlu un cienu, bet šis skandāls mums galīgi nebija vajadzīgs. Ko es darītu? Es nopirktu 1917.gada konjaku, iedotu to Rinkēvičam, lai viņš aizbrauc pie Somijas ārlietu ministra un izpēta, kā satikt ar kaimiņiem. Ja somi tā uzvestos, tad viņiem Neste aiztaisītos ciet, jo LUKOIL degvielu nedotu, un viss cits apstātos. Bet mums jādomā, kā attīstīt valsti, kā paēdināt cilvēkus, kā bērnus izaudzināt, nevis pirmajiem bļaustīties, ka kaimiņi tādi un šitādi. Manuprāt, ikviena ministra domām ir jābūt tādām: vai tas nāks par labu Latvijai?

- Tad jau paliek tikai No sirds Latvijai? Tāda neaptraipīta un tīra partija?

- To, ko teikšu, nekādā nedrīkst uzskatīt par reklāmu. Kā jau teicu, nevienai partijai pēc 2002.gada vēlēšanām neesmu ziedojis un neesmu arī solījis, ka to darīšu. Bet pirms trim gadiem, darba darīšanās tiekoties ar Ingunu Sudrabu, mani pozitīvi pārsteidza viņas dedzīgums, viņas vēlme sakārtot valsti. Pajautāju viņai, kādi ir viņas tālākie nodomi, jo līdz valsts kontrolieres darba termiņa beigām bija palikuši astoņi mēneši. Viņa atbildēja, ka iešot politikā, jo, strādājot valsts kontrolieres amatā, viņa daudz redzējusi, kā ļaunprātības un neprofesionalitātes dēļ tiek pieņemti valsts attīstību un pilnveidošanos degradējoši lēmumi, kurus viņa tā brīža pilnvaru dēļ varēja uzrādīt, bet nevarēja novērst. Viņa zina, kā tās novērst, nepieciešams dot vaļu rīkoties. Tas nozīmē, ka Sudraba nav jaunpienācēja politikā. Pēc tam tikos ar daudziem gudriem cilvēkiem, arī ar ekstrasensu Globu, kurš pateica, ka Latvijai tikai tad sāksies ziedu laiki, kad pie valsts varas stūres būs sieviete.

- Tikpat labi tā varētu būt gan Laimdota Straujuma, gan Solvita Āboltiņa.

- Un tikpat labi arī Sudraba. Viņa ir izcilniece – gan mācībās, gan darbā. Viņai pie rokām nav pielipis ne santīms. Bet tas tomēr nenozīmē, ka es par viņu balsošu. Es vispirms skatīšos, kāda ir viņas komanda. Pagaidām zinu tikai dažus – Gunāru Kūtri un Ringoldu Balodi. Ja viņas komandai būs svars, būs iespēja iegūt ministru portfeļus. Tādā gadījumā par galvenajiem ministriem, kā izteicās Sudraba, ir piekrituši nākt tagad atbildīgos amatos strādājoši cilvēki, kurus Sudraba aicinās pēc vēlēšanām, ja vien viņa tajās gūs pietiekami lielu atbalstu.

- Vai tiešām bez jūsu līdzdalības Sudrabas partija guvusi tik dāsnu sponsoru atbalstu?

- Esmu ticies ar draugiem un partneriem – tāpat kā savā laikā, kad veidojās partija „Saimnieks” un Ainara Šlesera Pirmā partija, esmu ar Ingunu Sudrabu iepazīstinājis uzņēmējus, un tālāk jau pati Sudrabas kundze ir stāstījusi viņiem par savu programmu. Esmu runājis arī ar stividoriem, bet viņi tā kā nedaudz raustās, jo, jāsaprot, ka Rīgas brīvosta pieder Rīgas domei, bet tajā valda „Saskaņas centrs”. Var sanākt nelāgi... Ja Sudraba man lūgs, es arī kaut ko noziedošu. Nekad neesmu bijis viņas ofisā, man nav bijusi ar viņu nekāda biznesa darīšana. Bet man ir arī kritika pret viņu. Sudrabai vajadzēja politikā startēt jau pirms gada – pašvaldību vēlēšanās. Domāju, viņa būtu guvusi panākumus, jo viņai tolaik reitings bija daudz augstāks nekā tagad, bet tūlīt pēc aiziešanas no valsts kontrolieres amata tas bija gandrīz tikpat augsts kā bijušajai valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai. Domāju, ka Ingunai Sudrabai ir izredzes daudz ko vērst uz labu: tad, kad viņa pirmoreiz izgāja publiskajā telpa ar savu pieteikumu iet politikā, tikko bija sabrukusi Maxima. Tik daudz upuru, tāda traģēdija! Tas bija zīmīgi: Ingunai Sudrabai ir jāpaceļ valsts no gruvešiem, jāattīsta tā, jāveicina ražošana un drošība.

- Jums ir kāds plāns, kā Latvijai kļūt bagātai?

- Ir gan. Vienīgā iespēja, kā Latvijai kļūt bagātai, ir – atrast kopīgu valodu ar Krieviju. Eiropai, piedodiet, mēs esam vajadzīgi tikai kā miskaste, kur izmest visu lieko. Jā, mums jāsāk ražot. Es būtu gatavs ražošanā ieguldīt 10 miljonus eiro. Uzreiz. Bet pasakiet – kādā ražošanā? Un kurš pirks to, ko es saražošu? Taču tagad viss, kas mums „spīd”, ir sankcijas no Krievijas puses. Bet sankcijas – tāpat kā karš – ved uz nekurieni.

- Jūs tik pareizi runājat, ka diez vai kāds jums iebilstu. Taču interneta komentāros jūs tiekat dēvēts gan par čekas aģentu, gan par kompartijas ielikteni.

- Zināt, kad es palasu tos komentārus, es daudz ko jaunu par sevi uzzinu. Izskatās, ka daudziem „komentētājiem” smadzenēs ir tikai viena rieva, un tā pati no cepures. Šiem skribentiem trūkst drosmes nosaukt savu vārdu un uzvārdu. Latvijai taču ir jāzina savus varoņus! Uzzinu to, ka es, piemēram, neesot nomaksājis G24 kredītus. Pateikšu tā: esmu viens no nedaudzajiem, kas to ir izdarījis pilnībā. Simtprocentīgi! Jā, uzzinu to, ka esot komunistu ieliktenis. Nu tad tā: padomju Latvijas laikā es biju spekulants, un tādus partijā neņēma. Tur vervēja tādus, kas gribēja karjeru taisīt. Bet es negribēju. Par mani pajautājiet tiem, kas strādājuši kopā ar mani – Jānim Vagrim, Jānim Jurkānam, Jānim Peteram, Raimondam Paulam, Kārlim Līcim... Kopš brīža, kad tika atjaunota Latvijas Republika, es esmu strādājis saskaņa ar valstī pieņemtajiem likumiem. Savu pirmo lielo naudu – 6,5 miljonus dolāru – nopelnīju 1989.-1991.gadā.

- Kā jūs to nopelnījāt?

- Es Maskavā nodzīvoju no 1969. gada līdz 1989. gadam. Man radās liels paziņu loks, jo es strādāju studijā „Mosfiļm” par filmu direktoru. Astoņdesmito gadu beigās sāka brukt PSR, un Krievijā nevienam nekas nepiederēja, jo nebija saimnieka. Toreiz man par lētu naudu piedāvāja iepirkt krāsainos metālus, naftas produktus, kokmateriālus, kokvilnu un daudz ko citu. To visu es par rubļiem pirku un par dolāriem pārdevu Eiropā. Peļņa bija līdz 1000%. Tādā veidā 1991. gada vasarā „Deutsche bank” kontā bija 6,5 miljoni dolāru. Tajā laikā tā bija milzīga summa. Kad augustā notika pučs, es jau biju iegādājies jahtu un zem pilnām burām jūrā gaidīju, lai no Ventspils laistos uz Gotlandi.  Kad Latvijā viss nokārtojās, visu naudu ieguldīju biznesā, kas Latvijas valstij nesa lielus nodokļus. Esmu cēlis mājas, esmu radījis Vernisāžu, atjaunojis Vērmanes dārzu, audzinājis bērnus. Un vienmēr pieturējies pie principa: nedari citiem to, kas tev pašam nepatīk. Nezodz, nemelo, nesit. Politikā negrasos iet, tāpēc man nav, ko zaudēt, to visu stāstot. Sarunas noslēgumā varu pateikt, ka es balsošu par to komandu, kurā ir cilvēki, kas pierādījuši varēšanu ar darbu, nevis 25 gadus sēdējuši Saeimā un tikai muldējuši, un solījuši. Par cilvēkiem runā reāli darbi nevis vārdi. Un Latvijai vajadzīgas pārmaiņas. Pie varas jānāk godīgiem, drosmīgiem, profesionāliem cilvēkiem, lai ieviestu Latvijā kārtību. 

Novērtē šo rakstu: