Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu dzīvē pieredzētā. Satiekoties mēs dažkārt ne tikai runājam par ikdienišķām lietām, bet arī diskutējam un strīdamies par tādiem jautājumiem, kas saistās ar politiku, ekonomiku, morāles vērtībām, dzīves jēgu…

Ir tāds teiciens, ka “strīdos dzimst patiesība”, taču tā īsti nav. Strīdos notiekošā domu apmaiņa ne tuvu nav pilnvērtīga. Mēs viegli uztveram un pieņemam tās domas un atziņas, kas atbilst mūsu pasaules uzskatam bet tajā pašā laikā kategoriski noraidām un apstrīdam visu to, kas šim mūsu pasaules uzskatam neatbilst. Un tas arī ir saprotami, jo vieglāk taču ir kaut ko vienu noraidīt un atmest, nevis šī viena dēļ pārbūvēt visu savas dzīves laikā uzcelto pasaules uzskata ēku.

Tāpēc mūsu strīdi vairumā gadījumu no patiesības meklējumiem pārvēršas par sacensībām daiļrunāšanā un niknā savas patiesības aizstāvēšanā ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Lai no tā izvairītos, vērtīgāka ir mūsu domu apmaiņa rakstveidā. Tā netiek aizskarts mūsu pašlepnums, un mēs varam mierīgi iedziļināties un pārdomāt lasīto. Protams, ja vien sevi neuzskatām par viszinošākajiem, visgudrākajiem – tādiem, kuriem pieder vispareizākā patiesība pasaulē.

Vieni no niknākajiem strīdiem notiek par reliģiska satura jautājumiem starp Dieva esamības atzinējiem un Dieva noliedzējiem jeb ateistiem. Un tas arī nav nekāds brīnums, jo attieksme pret Dieva esamību ir pamatā jebkuram pasaules uzskatam. No šī pamata ir atkarīgas mūsu domas visos citos jautājumos.

Ja Dievs ir pasaulē, tad kur Viņš ir? Šādu un līdzīgus jautājumus parasti uzdod nevis tie, kuri meklē Dievu, bet gan tie, kuri stūrgalvīgi atsakās redzēt un atzīt Viņa esamību vai arī par šo jautājumu nav īpaši interesējušies un viņus apmierina tas, kas pa ausu galam saklausīts vai kaut kur pavirši izlasīts. Pieņemu, ka esi viens no viņiem un tāpēc uzskati, ka nekāda Dieva pasaulē nav. Tas ir tikai “melnsvārču izgudrojums”, lai cilvēkus paverdzinātu, atņemtu viņiem brīvību, turētu paklausībā un liktu sev kalpot.

Kad tu brauc ar savu auto vai sēdi pie datora, tu taču nenoliegsi, ka šis tavs braucamrīks un dators ir daudzu izgudrotāju un konstruktoru intelektuālā darba rezultāts. Bez šī intelektuālā darba ieguldījuma pasaulē nebūtu ne auto, ne datoru. Tad kādēļ tu, paraugoties uz savu attēlu spogulī vai uz to koku, kas aug aiz tavas istabas loga un redzot kaut ko tādu, kas savā uzbūvē ir neskaitāmas reizes sarežģītāks par jebkuru auto vai datoru, pēkšņi atsakies atzīt šo intelektuālā darba ieguldījumu un saki, ka tas viss ir radies matērijas pašorganizācijas rezultātā un attīstījies dabīgās evolūcijas ceļā?

Atceries botānikā mācīto! Katra koka lapiņa ar savu plātnes formu, tīklojumu, epidermas slāņiem, hloroplastus saturošajiem pamataudiem, vadaudiem un atvārsnītēm ir kā gudri izplānota miniatūra rūpnīca, kas no ūdens un citām neorganiskajām vielām, izmantojot Saules gaismu, sintezē kokam nepieciešamās organiskās vielas. Un padomā, kādas zināšanas un gudrība ir vajadzīga, lai ne tikai vienas lapiņas, bet visa lielā koka attīstību iekodētu tādā mazā sēkliņā, no kuras šis koks ir izaudzis.

Neskaitāmi kāda Augstākā Saprāta darbības rezultāti un klātesamības pierādījumi ir mums visapkārt, ja vien mēs tos vēlamies ieraudzīt un atzīt. Ja mēs to nevēlamies, tad varam redzēto “izskaidrot”, izdomājot tādus nosaukumus kā “matērijas pašorganizācija” un “evolūcija”. Tu droši vien tagad teiksi, ka viena lieta ir pieņemt zinātnē balstītus atzinumus un pavisam kas cits ir ticēt “melnsvārču” izdomātām pasakām? Tad nu pavisam nedaudz padomāsim par šiem zinātnē balstītajiem atzinumiem.

Tātad kaut kad, mūsu Saules sistēmas pirmsākumos, atdziestot kosmosā lidojošai, ugunīgai, tūkstošgrādīgā lavas karstumā kvēlojošai lodei, uz tās izveidojās ciets apvalks, kura biezums attiecībā pret lodes kopējo lielumu ir apmēram tāds pats kā olas čaumalas biezums pret tās šķidro saturu. Un tad šī čaula pēc kvēlojošā karstuma dīvainā veidā nepalika sterila un mirusi kosmiskās telpas vakuumā, bet uz tās izveidojās kontinenti, okeāni un jūras, kur bez jebkāda Augstākā Saprāta klātbūtnes un dalības, pati no sevis radās un evolūcijas procesā, dabīgās izlases ceļā attīstījās visa Zemes bagātīgā augu un dzīvnieku pasaule. Un tikai laimīgas nejaušības dēļ šī mūsu lode atrodas tieši tādā attālumā no Saules, lai tas viss tā varētu notikt. Ja mūsu Zeme savā orbītā atrastos kaut nedaudz tālāk vai tuvāk, viss dzīvais te sasaltu vai sadegtu Saules staros.

Turklāt vai tiešām arī tā ir tikai laimīga sagadīšanās, ka neviens no asteroīdiem, komētām vai citiem debesu ķermeņiem, ar kuriem ir pilna Visuma telpa, vēl līdz šim nav caursitis šo plāno čaulu, uz kuras mēs dzīvojam tā, lai ugunīgā lavā sadedzinātu visu šo mūsu evolūciju? Ir nepieciešams tiešām liels fanātisms, lai noticētu, ka šī ārkārtīgi sarežģītā, bet vienlaikus trauslā un viegli ievainojamā mūsu dzīvās dabas pasaule ir spējusi tā vienkārši pati no sevis rasties, attīstīties un izdzīvot miljoniem gadu garumā. Jau pati dzīvās šūnas rašanās no nedzīvās matērijas vien ir neatrisināta mīkla mūsdienu zinātnei, nemaz nerunājot par pārējo. Ja atmetam lieku daiļrunību, nākas atzīt, ka Dieva noliedzēju prātos aklas ticības un fanātisma ir tik pat, ja vēl ne vairāk, kā reliģiozu cilvēku prātos. Tādēļ domāju, ka tas tev nebūs nekāds zaudējums, ja izlasīsi to, ko es vēlos tev pastāstīt par cilvēka attiecībām ar Dievu.

 Dievs, reliģijas un ateisms

Dieva jeb Augstākā Saprāta esamību un klātbūtni ir sajutuši cilvēki visos laikos. Un atbilstoši savam izpratnes līmenim, kā arī dažos īpašos apziņas stāvokļos saņemtai informācijai, ir meklējuši veidus, kā tuvoties šim Augstākajam Saprātam, uzturēt ar Viņu saikni un tādā veidā iegūt šī Varenā Spēka aizsardzību un palīdzību savas dzīves gaitās. Tā pasaulē ir radušās daudzas reliģijas ar savām mācībām, parašām, rituāliem un kanoniem, kas bieži vien nonāk pretrunā gan viena ar otru, gan ar materiālistiskās zinātnes hipotēzēm.

Daudzo reliģiju pastāvēšana pasaulē un to savstarpējās pretrunas bieži tiek izmantotas kā argumenti, lai radītu iespaidu par reliģijām kā kaut ko nenopietnu, domājošam cilvēkam nepieņemamu. Savukārt atsevišķu ticības sludinātāju darbība pēc principa “klausies uz maniem vārdiem, bet neskaties uz maniem darbiem” ir devusi ateistiem daudz iespēju pret reliģiju vērst neskaitāmas dzēlības, ironiju, izsmieklu un pārmetumus gan divkosībā, gan liekulībā. PSRS laikā bija pat izdota tāda “Jautrā bībele”, kurā ateisti izsmēja kristīgās ticības svētos rakstus un arī mūsdienās šāda literatūra tiek plaši izplatīta.

 Vēl jāsaka, ka nenoliedzami lielu un nopietnu kaitējumu reliģiskā pasaules uzskata popularitātei ir nodarījuši arī vēsturē zināmie, it kā ticības vārdā pastrādātie asiņainie noziegumi un tas, ka reliģijas ir tikušas un arī šodien tiek izmantotas dažāda ranga šīs zemes varaskāro valdnieku savtīgu nodomu piepildīšanai. To visu es šeit stāstu tādēļ, lai vērstu tavu uzmanību uz to, ka ateisma propaganda galvenokārt savu saturu smeļas no dažādu reliģiju un reliģisku darbinieku kritikas, nevis no kādiem skaidriem, neapšaubāmiem argumentiem par Dieva neesamību. Dieva noliegšana viņiem vairāk ir tikai kā emocionāls secinājums, ko tie izdara, par pamatu ņemot viņu pašu izveidoto reliģiju un reliģisko kultu kalpotāju negatīvos tēlus.

Arī tajos gadījumos, kad ateisti cenšas apstrīdēt tieši Dieva eksistenci, viņi vispirms izveido kādu vulgarizētu Dieva tēlu. Viņi, piemēram, attēlo Dievu kā tādu onkulīti, kurš sēž uz mākoņa un tad ar ironiju, izsmieklu, asprātīgi piemeklētām efektīgām frāzēm, noliedzot šī pašu radītā tēla pastāvēšanas iespējamību, rada klausītājos negatīvu attieksmi pret Dievu. Tomēr emocijas nevar būt par argumentu kaut kā noliegšanai. Tu taču neapšaubīsi reizrēķina tabulu tikai tādēļ vien, ka tev skolā to mācīja kāds pretīgs, nesimpātisks matemātikas skolotājs. Reizēm mums dzīvē nākas sastapties ar gadījumiem, kad lielas patiesības nonāk necienīgās lūpās, un tad ir jāprot nošķirt šīs patiesības no tām lūpām, kas mums tās stāsta. Tādēļ kļūda ir uzskatīt, ka visas reliģijas ir māņi un tukšas blēņas.

Īstenībā katra reliģija ir mācība par Dievišķo. Tie ir kā dažādi ceļi, kas ved uz vienu mērķi. Nu neveiktu visos laikmetos miljoniem cilvēku reliģiskas darbības, ja no tā negūtu sev reālu labumu! Cilvēki vienkārši nav tādi muļķi. Man atmiņā nāk kāds konkrēts gadījums, kas notika tālajos padomju varas gados kādā vidusskolā. Vienu zēnu, kurš labi mācījās, bet nestājās komjaunatnē, izsauca uz komjaunatnes komiteju, lai uzzinātu, kāpēc viņš to nedara. “Es ticu Dievam,” šis zēns atbildēja. “Kā tu vari ticēt tādiem muļķīgiem māņiem?!” sašutis jautāja komjaunatnes sekretārs. “Redziet, mans tēvs visu mūžu ir ticējis Dievam, mans vectēvs visu mūžu ir ticējis Dievam, un man neliekas, ka es būtu par viņiem gudrāks, tādēļ arī es ticu Dievam.” Komjaunatnes sekretāram nebija ko atbildēt.

Tu droši vien esi dziedējis to komunistu plaši skandināto teicienu, ka “reliģija ir opijs tautai”. Ar to viņi cenšas pateikt, ka reliģija ir tautu apmuļķošanas, apdullināšanas un paverdzināšanas instruments. Tomēr jāsaprot, ka instruments un tā pielietošana ir divas dažādas lietas. Ar cirvjiem un nažiem ir nogalināti daudzi cilvēki, bet tādēļ neviens tos nesauc par slepkavības instrumentiem un neatsakās no to izmantošanas. Nauda pasaulē tika ieviesta kā tirgus maiņas līdzeklis un vērtību mērs. Mūsdienās nauda ir pārvērsta par visīstāko cilvēku izmantošanas un paverdzināšanas instrumentu, bet tādēļ neviens no naudas neatsakās, jo nauda labi kalpo arī savam pamatuzdevumam, kā dēļ tā ir radīta. Sekas neveido instruments, bet gan tā pielietošana.

Līdzīgi ir ar reliģijām. Ja kāds visa ļaunuma sakni saskata reliģijā, tad man jājautā, vai tiešām viņš tic, ka, pasaulē izzūdot visām reliģijām, izzustu mēģinājumi apmuļķot un paverdzināt tautas? Ne jau reliģijās ir jāmeklē šis ļaunums, bet atsevišķos reliģiju izmantošanas gadījumos! Arī tavā dzīvē reliģija var būt gan mācība par Dievu un dievišķo, kas kalpo par pamatu tavai garīgajai un intelektuālajai izaugsmei, gan aklas pielūgšanas un kalpošanas kults, ko citi izmanto kā instrumentu tavai paverdzināšanai. Viss atkarīgs no tevis paša.

Jāsaka gan, ka ticība nav tas veiksmīgākais apzīmējums cilvēka attieksmei pret Dieva esamību. Jebkura ticība atstāj vietu šaubām. Tikai zināšanas rada pārliecību. Zināšanu par Dieva esamību varbūt pareizāk būtu apzīmēt par dievapziņu (jeb apziņu, ka Dievs ir pasaulē) vai dievatziņu (jeb Dieva esamības atzīšanu). Tieši šī dievapziņa ir tā, kas spēj izmainīt gan atsevišķa cilvēka dzīvi, gan visu pasauli, kurā dzīvojam. Ticība Dievam būtu vairāk attiecināma uz ticību un uzticēšanos Dieva dotajam padomam un atbalstam, nevis Viņa esamībai.

Dzīvot ar dievapziņu – tas nenozīmē obligātu dalību kādā reliģiskā draudzē, sektā vai kopā. Tas nenozīmē arī klanīšanos, uz ceļiem tupēšanu un kaut kādu galvā iekaltu lūgšanu vai mantru automātisku skaitīšanu, lai izpatiktu vai kalpotu Dievam. Dievam nav vajadzīga ne mūsu kalpošana, ne mūsu mēģinājumi Viņam izpatikt, ne mūsu lūgšanā saliktās rokas. Visām šīm darbībām jēga un nozīme ir tikai tad, ja tā ir mūsu iekšējā nepieciešamība un mēs to darām kā kaut ko sev vajadzīgu, lai savā apziņā spētu koncentrēties un vērsties pie Dieva.

Dzīvot ar dievapziņu – tas nenozīmē arī obligātu distancēšanos no dalības reliģiskajā dzīvē. Svarīgi ir izjust to kopību, kas rodas, ja blakus ir līdzīgi domājoši cilvēki, ar kuriem dalīties savās domās un izjūtās, ar kuriem kopā ar Dieva palīgu veidot kādus vērtīgus pasākumus, darīt labus darbus un godāt Dievu.

Reliģiskais fanātisms

Diemžēl pretstatā Dieva noliedzēju fanātiskajai ticībai ir arī tikpat agresīvs reliģiskais fanātisms. Šis fanātisms rodas, kad kādas reliģijas kanonu, rituālu un ceremoniju stingra ievērošana un izpilde no garīgas izaugsmes instrumenta tiek pārvērsta par neiecietīgu, diktatorisku pašmērķi, bet pati reliģija par lepošanās objektu. Cilvēkam liekas, ka šādi viņš kalpo Dievam, bet īstenībā viņš kalpo savam “ego” un paša izraudzītajai “visīstākajai”, “vispareizākajai” reliģijai.

Pazaudēts tiek galvenais reliģijas uzdevums – cilvēka garīgā izaugsme un saikne ar Dievu. Tā vietā cilvēkā vairojas lepnība, pārākuma sajūta un reliģiska neiecietība pret citai reliģijai piederīgajiem. Piemēram, dažkārt reliģiskas augstprātības pārņemti kristieši ironizē par “pagāniem”, kuri it kā pielūdzot akmeņus, kokus vai Sauli. Šāda nostāja nav nekas vairāk kā tumsonīga demagoģija. Arī paši kristieši taču nepielūdz svētbildes, krustu vai krucifiksu. Viņi pielūdz Dievu vai kādu no saviem svētajiem.

Lai cilvēks spētu koncentrēties un savā lūgšanā pēc padoma, palīdzības vai atbalsta vērsties pie Dieva, viņam nepieciešams kāds konkrēts objekts, kas viņa apziņu koncentrē un tuvina dievišķajam. Un mākslinieka gleznota svētbilde vai krucifikss ne ar ko nav pārāki par Dieva radītās dabas objektiem, kuru tuvumā cilvēks izjūt šo saikni ar dievišķo. Svarīgākais ir tas, ko mēs lūdzam Dievam, nevis tas, ko un kā mēs darām, lai šo savu lūgšanu izteiktu. Ja tu sev tuvam cilvēkam sūti vēstuli, tad arī svarīgākais ir vēstules saturs, nevis tas, no kura datora, mobilā telefona vai pasta nodaļas tu šo vēstuli nosūti. Ne visas lūgšanas Dievs uzklausa, bet tas ir tādēļ, ka ne vienmēr mūsu nodomi ir godīgi un ne vienmēr tas, ko mēs lūdzam, mums tiešām ir vajadzīgs.

Brīžos, kad jūtam savu neziņu un šaubas, mēs varam lūgt Viņa padomu. Ja jūtamies vāji un nedroši, mēs varam lūgt Viņam dot mums spēku un atbalstu. Mēs varam lūgt Viņu pasargāt mūs un mums tuvus cilvēkus no nelaimēm un ļaunuma, kurus nevaram atvairīt pašu spēkiem. Mēs varam lūgt Viņa svētību mūsu domām un godīgi padarītajiem darbiem. Bet ir jāsaprot, ka Dievs nav mūsu kalps, kura pienākums būtu kaut ko darīt mūsu vietā, ja to spējam paveikt paši.

 Dažkārt par reliģiskiem fanātiķiem izliekas arī tie, kuri reliģijai pieslējušies kādu savtīgu, tīri materiālistisku interešu vadīti. Reliģiskais fanātisms un prasības pēc bezierunu paklausības pieaug tajās reliģijās, kas ir pārvērstas par instrumentu kādu pasaulīgu, merkantilu mērķu sasniegšanai. Tāpēc ļoti svarīgi ir just to robežu, aiz kuras tava dalība kādā draudzē, sektā vai reliģiskā kopā pārstāj būt noderīga tavai garīgajai izaugsmei, dievapziņai un sāk padarīt tevi par kalpu kādiem šīs zemes kungiem un viņu nodomiem.

Iegūt, neko nezaudējot

Pieļauju, ka, izlasījis līdz šai vietai, tu vēlētos man uzdot apmēram šādu jautājumu. Bet ko tad es iegūšu no tās dievapziņas? Ko man dos tas, ka es zināšu,a ka tāds Dievs ir? Es zinu arī to, ka saule spīd debesīs. Nu un? Kas man no tā?

Mēģināšu paskaidrot. Ja tu sēdi mīkstā dīvānā, skaties televizoru vai sērfo internetā un nebāz savu degunu laukā no istabas, zināšanas par Sauli debesīs tev tiešām neko nedos. Taču tiem, kuri izmanto saules staru siltumu, lai audzētu labību vai iegūtu elektrību, šīs zināšanas dod ļoti daudz. Zināšanas neko nav vērtas, ja tās netiek izmantotas un pielietotas dzīvē. Un dzīvot ar dievapziņu nozīmē tieši šo zināšanu izmantošanu un pielietošanu. Līdzīgi kā Saulei lecot, tās gaisma mūsu acīm atklāj nakts tumsas slēpto apkārtni, arī dievapziņa mums atklāj jaunu skatījumu uz savu dzīvi un pasauli, dod jaunus vērtību kritērijus un jaunus orientierus mērķu nospraušanai savā dzīvē.

Vai tu esi kādreiz padomājis par to, cik mums dzīvē izmaksā nevis mums vajadzīgais un nepieciešamais, bet mūsu alkatība, vēlme dominēt, izcelties, palepoties, izrādīties, būt pārākiem par citiem? Mēs aizmetam projām labas lietas tikai tāpēc, ka tās ir izgājušas no modes. Mums vajag nevis vienkārši ērtu, piemērotu apģērbu, mašīnu vai mobilo tālruni. Mums vajag, lai tas mūsu apģērbs, auto vai mobilais tālrunis būtu modernāki un pārāki, “krutāki” par drauga, kaimiņa, paziņas, darba kolēģa apģērbu, telefonu vai mašīnu.

Mums vajag nevis vienkārši ērtu mājokli, bet gan tādu, lai ar tā iekārtojumu mēs pārsteigtu vai vismaz radītu respektablu iespaidu uz katru, kas šeit ienāk. Par sieviešu vēlmi palepoties ar savu apģērbu, rotas lietām un mainīt savu izskatu ar dārgām kosmētiskām operācijām vispār labāk paklusēt. Un visas reklāmas aģentūras un milzīgā modes industrija strādā uz to, lai veicinātu mums šo vēlmi pirkt, pirkt, pirkt un tērēt naudu.

Mēs esam iemācīti citus vērtēt pēc viņu apģērba, auto, mājas, konta bankā, un arī paši tiekam šādi vērtēti. Tas, kā cilvēks ģērbjas, ar kādu auto brauc, kur pusdieno, ir jau padarīts par tādu kā vizītkarti, kas apliecina viņa piederību kādām zināmām sabiedrības aprindām. Mēs tērējam naudu, lai apmierinātu savu lepnības kāri un esam nelaimīgi, ja to nespējam. Bet vai tas mums tiešām ir vajadzīgs?! Ja mēs savu naudu esam nopelnījuši ar godīgu darbu, tad tas ir naudā pārvērstais mūsu dzīves laiks. Vai ir vērts atdot savas dzīves laiku šādai bezjēdzīgai savstarpējai sacensībai?

Vēlme palepoties un demonstrēt savu pārākumu ir daudzveidīga. Jebkura bagātība (t.i. mantas un naudas daudzums, kas vairākkārt pārsniedz konkrētā cilvēka vajadzības tuvākā un tālākā nākotnē) zaudētu savu nozīmi, ja nedotu savam īpašniekam iespēju kaut kā izcelties pārējo vidū. Bagātība kaut kādu gandarījumu dod, tikai to demonstrējot. Dārgs apģērbs, izsmalcināti ēdieni un dzērieni, grezni mākslas priekšmeti – viss tas kalpo kā sava pārākuma demonstrējums.

Tomēr dabā ir iekārtots tā, ka komforts un pārmērības ēšanā vai baudās padara cilvēku gļēvus, notrulina un rada veselības traucējumus. Mūsu ķermenim ir vajadzīga gan atpūta, gan fizisks darbs un garīga piepūle. Jo vairāk mēs gādājam tikai par savu labsajūtu un baudkāres apmierināšanu, jo vairāk iespēja sasniegt labsajūtu un izjust baudu no mums attālinās. Gala iznākums ir tāds, ka, piemēram, zemnieks pēc grūta darba cēliena savu rupjmaizes riecienu un gaļas šķēli apēd ar lielāku baudu nekā kāds izlutināts resnvēderis visizsmalcinātāko maltīti, ko augstas klases pavāri servējuši greznos porcelāna traukos kādā dārgā restorānā.

Īstenībā jau cilvēkam materiālā ziņā arī mūsdienās nav vajadzīgs nekas īpaši daudz – vienkāršs, ērts mājoklis, apģērbs, uzturs un kāds viņa vajadzībām atbilstošs transporta līdzeklis. Dievapziņa māca mums cienīt to darbu un resursus, kas ieguldīti mums vajadzīgajās lietās un apzināties šo lietu vērtību.

Lietu vērtība un lietu cena mūsdienās ir visai atšķirīgas. No modes izgājis apģērbs bieži vien ir pat ērtāks, praktiskāks un glītāks par dārgi pērkamajām modes precēm. Ar auto, kas maksā 15 tūkstošus, var tikpat labi nokļūt mums vajadzīgajās vietās kā ar auto, kas maksā 150 tūkstošus. Mans rokas pulkstenis, kas maksāja 25 eiro, rāda to pašu laiku, ko “Rolex” par 25 000 eiro uz kāda miljonāra rokas. Ja šis miljonārs savu naudu ir nopelnījis godīgā darbā, tad viņš savai lepnības kārei ir ziedojis kādu daļu savas dzīves laika. Bet, ja viņš savus miljonus ir sarausis negodīgā ceļā, viņš ir atņēmis un piesavinājies citu darba augļus un kādam varbūt pietrūkst maizes rieciena tikai tādēļ, lai šis lielībnieks varētu palepoties ar šo glīto nieciņu uz savas rokas.

Bet lepnība un alkatība jau nezina robežas. Viņiem vajag arvien vairāk un vairāk - naudu, īpašumus, varu, slavu…. Tā vairojas nabadzība, nelaimes un ciešanas uz šīs pasaules. Tikai dievapziņa palīdz mums tā pa īstam saprast, cik tas viss ir muļķīgi un nevajadzīgi.

Vai tu esi padomājis, kādēļ cilvēki ķildojas, uzbrūk un pat nogalina viens otru, bet valstis un tautas savā starpā karo? Gandrīz vienmēr tas notiek tāpēc, ka vieni grib iegūt sev kaut ko tādu, kas viņiem pēc taisnības nepieder un uz ko viņiem nav tiesību, bet otri ir spiesti aizstāvēties. Valstis uzbrūk viena otrai, lai iegūtu varu un noteikšanu par svešu teritoriju, tur esošajām dabas bagātībām un cilvēkiem.

Cilvēks dažādos veidos uzbrūk otram cilvēkam tādēļ, ka ir iekārojis kaut ko tādu, uz ko viņam nav tiesību, ko viņš nav nopelnījis ar savu darbu un ko vēlas otram cilvēkam atņemt. Galvenais, ka šajos konfliktos uzbrūkošā puse vienmēr labi apzinās savas rīcības nelietību un ļaunumu, bet tā vietā, lai tā nedarītu, meklē ieganstus un attaisnojumu savai rīcībai. Ja agresorvalstīm par šādiem izdomātiem iemesliem kalpo komunisma, demokrātijas vai savas izredzētības (nacisma) idejas, tad cilvēku starpā tie parasti ir rupji, viltīgi meli, ar ko tiek pamatotas “tiesības” atņemt otram cilvēkam mantu, brīvību vai dzīvību.

Ne tikai svētie raksti mums atklāj tos ideālus, pēc kādiem savā dzīvē vadās dievbijīgs cilvēks. Viss tas ir pateikts arī tajā, ko mēs saucam par tautas folkloru – teikās, pasakās, tautas dziesmās. Tādi teicieni kā “Nedari otram to, ko nevēlies, lai kāds cits nodara tev”, “Ko sēsi, to pļausi”, “Netaisna manta augļus nenes” atspoguļo tieši dievbijīga cilvēka attieksmi pret apkārtējo pasauli.

Dievs un mēs paši.

Tas, vai atzīstam Dieva esamību, nav tikai jautājums par Dievu. Tas ir jautājums arī par mums pašiem. Par ko mēs uzskatām paši sevi – par garīgām intelektuālām personībām vai par haosa radītiem biorobotiem, kas ar bioķīmisku reakciju palīdzību smadzenēs ieguvuši kaut kādas intelektuālas spējas un garīgumu.

Cilvēkam atzīt sevi par garīgu, intelektuālu būtni un noliegt Augstākā saprāta esamību ir tas pats, kas ūdens pilienam atzīt savu un citu ūdens pilienu eksistenci, bet noliegt pasaules okeāna pastāvēšanu. Kad mēs domājam par kādu cilvēku, mēs taču domājam par viņu kā par garīgu personību, nevis kā par ar garīgām īpašībām apveltītu ķermeni. Ja mēs sakām, ka cienām kādu cilvēku, tad taču ar to mēs nedomājam cieņu pret viņa ķermeni.

Tad kādēļ cilvēkam nomirstot, mēs par viņu domājam tieši kā par mirušu ķermeni, kas zaudējis savas garīgās īpašības? Vienīgi dievapziņa, uzlūkojot mirušu cilvēku, mums palīdz saprast, ka tas, ko redzam savā priekšā, ir tikai čaula – nedzīvi matērijas agregāti. Bet viņš, kurš ar šo agregātu palīdzību staigāja, runāja ar mums, skatīja pasauli un tajā darbojās, ir to visu pametis un no mums aizgājis.

Ne reti par dievbijīgiem cilvēkiem saka, ka viņi nav brīvi savā izvēlē, jo pakļauti kaut kādām ar savu dievticību saistītām prasībām, noteikumiem un ierobežojumiem. Tieši otrādi, dievapziņa atbrīvo cilvēku no tā slazda, kur viņu ir iedzinis patērēšanas kults un kalpošana savai godkārei. Pieticība un mērenība – tas nav kaut kāds mākslīgi uzkrauts slogs, kas nu tagad būtu ar piepūli jānes. Pieticība un mērenība cilvēkam ar dievapziņu izriet no viņa pasaules uzskata. Tā ir viņa iekšējā pārliecība un paša izvēle. Taču tas nenozīmē, ka dzīvojot ar dievapziņu pilnībā jāatsakās no materiālām lietām vai materiālām interesēm. Ir tāds teiciens: “Vajag ēst, lai dzīvotu, nevis dzīvot, lai ēstu.” Un dzīvošanai nekāda grezna izēšanās ikdienā nav vajadzīga.

Dzīvot ar dievapziņu, tas nenozīmē attiekties no materiālā, bet gan tas nozīmē šo materiālo atbīdīt otrajā plānā un nepadarīt par vienīgo un galveno, pēc kā tiekties un kam ziedot savu dzīvi. No tā, vai mēs sevi uzskatām par garīgām, ar intelektu apveltītām būtnēm, vai biorobotiem ir atkarīga visa tā vērtību skala, ko izvēlamies. Vai nu mēs tiecamies pēc garīgām vērtībām, vai kā bioroboti un dzīvnieki kalpojam tikai sava ķermeņa vajadzībām un labsajūtai, bet visu intelektuālo un garīgo uzskatām par kaut ko otršķirīgu, par kaut ko tādu, kas ir tikai izklaidei, laika īsināšanai un garlaicības kliedēšanai noderīgas prāta rotaļas.

Dievbijīgi cilvēki nav kaut kādas kompleksu un nedrošības nomāktas personības, kā to ne reti cenšas iztēloties ateisti. Tieši otrādi, dievapziņa ļauj drosmīgi skatīties acīs savam liktenim un palīdz pārdzīvot visas nelaimes un dzīves pārbaudījumus. Dievapziņa tev neliek klausīt pavēlēm, neliek tev kalpot vai baidīties no Dieva dusmām, kaut daudzas reliģijas pauž arī šādus uzskatus. Apziņa par Augstākā Saprāta esamību ir kā bākas gaisma, kas tikai rāda pareizo ceļu, pareizos orientierus un vērtību kritērijus, no kā vadīties, bet noteicējs par savu dzīvi un tās veidotājs esi tu pats.

Tieši dzīve bez dievapziņas ir tā, kas vairo mūsu bailes un nedrošību gan kritiskos brīžos, gan ikdienā. Dzīvojot bez dievapziņas, tu nezini, kam ticēt un kam neticēt, kas ir labs un kas ļauns, kas pareizi, kas nepareizi. Tik daudzi cilvēki atklāti neizsaka savas domas tikai tādēļ, ka baidās būt atšķirīgi no sabiedrībā valdošā viedokļa un tāpēc saņemt nosodījumu vai izsmieklu. Tik daudzi cilvēki ikdienā bez ierunām pakļaujas augstākstāvošas priekšniecības prasībām, pavēlēm, rīkojumiem, norādījumiem pat tad, ja tie ir muļķīgi, bezjēdzīgi vai pat antihumāni, jo baidās sadusmot augstākstāvošo, nokļūt viņa nežēlastībā vai pazaudēt savu darbu.

Ja tev dzīvē nav dievapziņas, tad uzreiz uzrodas desmitiem kungu, kundziņu un pavēlnieku, kas liek sev kalpot, kas tevi izrīko, regulē tavu dzīvi un liek baidīties un zemoties savā priekšā. Un nevienam no viņiem tu nevari uzticēties. Brīvība bez dievapziņas ir fikcija. Turpretim, ja tu dzīvo saskaņā ar Dievu, tad Viņš tev dzīvē ir augstākā un vienīgā Autoritāte pēc kā vadīties. Un tu zini, ka Viņš tevi nekad nenodos un neizmantos savā labā. Ar Dieva padomu un atbalstu, tu pat vistumšākajā naktī nebūsi viens. Augstākā Saprāta klātbūtne atbrīvo tavu apziņu no pastāvīgas nedrošības un bailēm, tāpēc dievapziņa ir radošuma, apdāvinātības un cilvēka potenciāla aktivizētāja. Ko nozīmē vērsties pie Dieva un saņemt Viņa padomu un atbalstu, tu gan pa īstam uzzināsi tikai tad, kad pašam būs šāda pieredze.

Dzīve ar dievapziņu.

Dievapziņa – tā nav Dieva slavēšana. Slavē tikai sliktu preci, ko vēlas pārdot. Atbilstošāks apzīmējums šeit ir Dieva godināšana jeb godāšana. Un arī tad jāsaprot, ka ne jau Dievam ir vajadzīga tā mūsu godināšana, bet gan mums pašiem. Un ir tikai dabīgi, ka pret mūsu pasaules Radītāju, kura mīlestība, padoms un atbalsts mūs vada caur dzīvi, mēs izjūtam cieņu, bijību, apbrīnu un pateicību. Zaimojot Dievu, mēs paši kļūstam nožēlojami. Par tādiem muļķiem tautā mēdz teikt, ka “viņš spļauj akā, no kuras pašam jādzer” vai “zāģē zaru, uz kura pats sēž”. Dieva godāšana, tas nenozīmē tikai reliģisku ceremoniju vai rituālu darbību veikšanu Viņam par godu. Arī ikdienā pieminot un daudzinot Dieva vārdu, mēs Viņu godājam un vienlaicīgi cits citam atgādinām par Viņa esamību.

Kāpēc atcerēties Dievu savā ikdienā, mums ir tik ļoti svarīgi? Brīžos, kad mēs savās dusmās vai sliktā garastāvokļa iespaidā cenšamies kādam nepelnīti uzbrukt, viņu apvainot vai pazemot, mēs esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad mēs kādu apmelojam, aprunājam, par kādu ņirgājamies, mēs esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad mēs savas alkatības vai godkāres dēļ cenšamies ar varu vai viltu piesavināties kaut ko tādu, kas mums nepieder, ko ar savu darbu neesam nopelnījuši un uz ko mums nav tiesību, mēs esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad piedzīvojam neveiksmi vai nelaimi un mums liekas, ka tas nu ir pasaules gals, mēs esam aizmirsuši Dievu. Tāpēc tik svarīgi ir uzturēt saikni ar Dievu savā apziņā un atcerēties Viņu savā ikdienā.

Dzīvot ar dievapziņu, tas nozīmē no rīta celties un katru jaunu dienu saņemt kā Dieva dāvanu, bet vakarā mierīgi aizmigt, zinot, ka tu šo dienu esi godīgi nodzīvojis. Tas nozīmē apzināties, ka tu nevienu neesi ne apkrāpis, ne apzadzis, ne apmelojis, ne kā citādi ar savām darbībām apzināti kādam kaitējis. Dzīvot ar dievapziņu, tas nozīmē dzīvot tā, lai tu no savas puses šajā Dieva radītajā pasaulē nevairotu citu cilvēku sāpes un ciešanas, bet gan savu iespēju robežās darītu visu, lai mazinātu to ļaunumu, netaisnību un nežēlību, kas šeit plosās.

Dievs un ļaunums pasaulē.

Bieži lielu ciešanu un pārdzīvojumu brīžos cilvēki jautā. Ja Dievs ir žēlsirdīgs un visuvarens, tad kādēļ Viņš ļauj mums tā ciest bet neiznīcina pasaulē esošo ļaunumu? Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, vispirms jāpadomā, kas ir ļaunums un kā tas pasaulē rodas. Un te nu nākas atzīt, ka tā ļaunuma avots un radītājs gandrīz vienmēr ir cilvēks, tātad mēs paši. Katra mūsu izvēle un rīcība rada sekas. Ja šī rīcība ir dumja, kļūdaina, kaut kādu netīru nodomu un zemisku mērķu diktēta, tad arī sekas ir tādas, kas cerētā labuma vietā atnes vilšanos, ciešanas un nelaimi gan mums pašiem, gan mūsu līdzcilvēkiem.

Lūgt Dievam iznīcināt ļaunumu pasaulē ir gandrīz tas pats, kas lūgt Dievu iznīcināt mūs pašus. Savukārt, ja Dievs nekavējoties ar rīksti vai zibeni sodītu mūs ik reizi, kad mēs sastrādājam kādas muļķības, tad kāda būtu jēga tādai dzīvei? Ne jau tādēļ cilvēks kā garīga, intelektuāla būtne iemiesojas fiziskā ķermenī, lai tur vienkārši eksistētu. Fiziskais ķermenis mums dod iespēju tiešā veidā saskarties ar materiālo pasauli, fiziski izjust šo pasauli un iedarboties uz to. Tikai brīvi rīkojoties un izjūtot savas rīcības sekas “uz savas ādas”, mēs varam augt savā būtībā. Tas, ko mēs saucam par ļaunumu, īstenībā ir nepieciešams faktors mūsu attīstībai. Visa dzīve mums ir kā skola, kur mācāmies no savām un citu kļūdām. Bet, ja mēs nemācamies, tad vienas un tās pašas nelaimes dažādos veidos mūsu dzīvē atkārtojas tik ilgi, līdz mēs iemācamies saprast savas kļūdas un tās pārvarēt.

Un nekāda īpaša gudrība jau nav vajadzīga, lai mazinātu ļaunumu pasaulē. Jo vairāk mēs dzīvosim saskaņā ar Dievu un Viņa likumiem no kā atvasinātas morāles normas, jo mazāk ļaunuma mūsu dēļ būs šajā pasaulē. Jo vairāk mēs attālināsimies no Dieva un Viņa likumiem, jo vairāk ļaunuma sev un saviem līdzcilvēkiem sagādāsim. Un šī likumsakarība darbojas gan cilvēku savstarpējo attiecību, gan starpvalstu līmenī. Tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti. Dievs mums ir devis gan zināšanas, gan spējas un vienlaikus atstājis brīvu izvēli rīkoties pēc sava prāta. Jo tikai kļūdoties, piedzīvojot neveiksmes, nelaimes, ciešanas un cīnoties ar pašu radīto ļaunumu, mēs savā dzīvē tā pa īstam varam saprast šo vienkāršo patiesību. Diemžēl daudzi cilvēki nodzīvo savu dzīvi tā arī neko nesapratuši.

Zinu, ko tu tagad teiksi. Bet ko darīt, ja ļaunums ir sagrābis varu pār visu valsti vai tautu un atsevišķs cilvēks pret to ir bezspēcīgs? Atbilde vienkārša – vispirms jau ir jāpārstāj tam kalpot. Tikai pateicoties lišķiem, pakalpiņiem un klusējošajam vairākumam ļauni cilvēki var valstī sagrābt varu. Ja mēs paklausīgi nobalsojam par “mazāko” ļaunumu, tad nav jābrīnās, ka tas mums pēc tam kož. Jo augstākos amatos sēž savas alkatības, zemisku iegribu un slavas kāres pārņemti muļķi, jo lielāku ļaunumu tie spēj nodarīt visai sabiedrībai.

Tādēļ mums katram Dieva un savas sirdsapziņas priekšā ir jāizdara viss, kas no mums atkarīgs, lai viņi tur nesēdētu. Nav jāgāž nekādi kalni vai jātaisa asiņainas revolūcijas. Vienkārši katram ir jāizdara tas mazumiņš, ko viņš spēj un var izdarīt. Ir tāds teiciens: “Izdari visu, ko spēj un cik labi vien vari, bet rezultātus atstāj Dieva ziņā.” Un nevajag meklēt attaisnojumu savai nedarīšanai citos cilvēkos. Tikpat labi viņi attaisnojumu savai nedarīšanai meklē tevī. Tādēļ neskaties ne pa labi, ne pa kreisi, bet dari, kas tev ir jādara. Ja mēs katrs no savas puses būsim izdarījuši visu, ko spējam, tad arī Dievs mums palīdzēs. Tas ir tik vienkārši un reizē tik grūti.

Zinātne un Dievs.

Bieži Dieva esamības apziņa tiek iztēlota kā kaut kas tāds, kas ir pretējs zinātnei un nav ar to savienojams. Tāpēc es tagad gribu tev pajautāt: Kam kalpo zinātne? Tu droši vien man atbildēsi, ka zinātne kalpo pasaules izzināšanai, cilvēces tehnisko iespēju vairošanai un labklājības celšanai. Piekrītu. Tikai kam kalpo šī izzināšana, tehnisko iespēju vairošana un labklājība pasaulē, kur nav Dieva un cilvēki sevi uzskata par bezdvēseliskiem radījumiem, kas lemti nenovēršamai iznīcībai savas nāves brīdī?

Lai kādi skaisti un cēli mērķi arī netiktu skandināti, diemžēl ir jāatzīst, ka šādā pasaulē zinātne kalpo nevis cilvēkiem, bet cilvēku alkatībai, varas un slavas kārei, egoismam, baudkārei, patmīlībai, iedomībai, savtīgumam. Novēršoties no Dieva, mēs novēršamies arī no tiem Dieva likumiem, kas nodrošina saskaņu un harmoniju šajā pasaulē. Izmantojot savus tehniskos sasniegumus, mēs sākam “uzlabot” un pārkārtot Dieva doto pasauli pēc sava tuvredzīgā prāta iegribām un kaprīzēm. Jo varenāks ir mūsu tehniskais bruņojums, jo vairāk šāda rīcība sāk apdraudēt gan apkārtējo dabu, gan mūs pašus.

Tā ir kā vieglprātīgu bērnu rotaļāšanās ar sērkociņiem. Ķīmisko, bakterioloģisko un kodolieroču izgatavošana un to pielietošanas gadījumi to visspilgtāk pierāda. Tomēr ne mazāk bīstami ir godkāres vai citu savtīgu apsvērumu dēļ veiktie vieglprātīgie eksperimenti kodolfizikā un gēnu inženierijā. Pēdējā laikā milzīgu progresu guvuši arī tehniskie sasniegumi cilvēka psihes ietekmēšanas, pakļaušanas un kontroles jomā. Ar ko tas draud visai cilvēcei, domāju, ka nav jāpaskaidro.

Mēs lepojamies ar savu tehnisko varenību un to, ka liekam tehnikai strādāt savā labā, bet nemanām, ka šādi arvien vairāk kļūstam par apkalpojošo personālu pašu radītajai tehnikai. Mēs ne tikai tai kalpojam, bet kļūstam arvien vairāk no tās atkarīgi. Tehniskās ierīces ir kā protēzes, uz kurām paļaujoties, mēs zaudējam savas, Dieva dotās spējas un iemaņas. Pilnā sparā notiek mākslīgā intelekta pētījumi. Mākslīgā intelekta klātbūtne strauji palielinās gan civilajā, gan militārajā jomā. Ir jau radīti cilvēkveidīgi roboti. Tāds ASV izgatavots robots Sofija tam sarīkotajā televīzijas intervijā atklāti apsolīja iznīcināt cilvēkus. Skatītāju vairākums to uzņēma kā tādu amizantu joku. Eiropas parlaments gan ir sācis darbu pie rezolūcijas mākslīgā intelekta attīstības regulēšanai, tikai ne jau ar rezolūcijām te iespējams ko noregulēt. Pagaidām tādas sofijas klausa izslēgšanas pogai, bet cik ilgi?

No morālas izaugsmes atrauta zinātne un tās radītā cilvēces tehnisko iespēju attīstība ir ļoti bīstama, visu cilvēces pastāvēšanu apdraudoša. Savukārt bez dievapziņas nav nekāda pamatojuma cilvēka morālai izaugsmei. Visus tos labos, skaistos aicinājumus uz humānismu, līdzcietību, cilvēcību, cilvēkmīlestību, jau itin bieži skandina arī materiālisma pārņemti cilvēki, tikai, kad jāseko reālai darbībai, naudas, slavas un varas kāre viņu pašu galvās to visu pārvērš par tukšu skaņu. Tāpēc vienīgi ar patiesu dievapziņu saistīta zinātnes un tehnikas attīstība var kalpot cilvēcei, to neapdraudot.

Dievapziņa nav ticība kādiem māņiem vai mītiem. Tieši otrādi, dievapziņa palīdz mums atbrīvoties no tiem materiālisma un patērēšanas kulta radītajiem māņiem un mītiem, kam visa sava mūža garumā, pašiem to neapzinoties, kalpo lielākā cilvēces daļa. Tieši dievapziņa ir tā, kas ļauj saprast, cik īstenībā smieklīga, nožēlojama un bezjēdzīga ir šī alkatīgā naudas, slavas un varaskāre, kas liek, vienam cilvēkam sagrābt tik daudz, cik viņš nav spējīgs izlietot tūkstoš dzīvēs, bet tūkstoš citus cilvēkus atstāt izmisumā un nabadzībā. Laimi nevar uzbūvēt uz citu nelaimes. Un laimīgu nākotni visai cilvēcei jau nu pavisam noteikti šādi nav iespējams radīt.

Dievs mums tik tuvais un tālais.

Visbeidzot, kas tad īsti ir tas Dievs, par ko es šeit visu laiku runāju? Te nu man nākas atzīt, ka Dievs ir kaut kas tāds, kas stāv pāri mūsu saprašanai. Ne es, ne kāds cits nevar definēt, kas ir Dievs. Tāpat kā skudra nevar definēt, kas ir cilvēks. Lai to saprastu, mēģini definēt kaut ko daudz vienkāršāku, piemēram, kas ir zemeslode. Tu teiksi, ka Zeme ir planēta? Bet kas ir planēta? Ar ko Zeme atšķiras no citām planētām? Kas zemeslode ir no astrofizikas, astronomijas, ģeoloģijas, ģeofizikas, ģeodēzijas, meteoroloģijas, ģeomorfoloģijas, ģeogrāfijas, hidroloģijas, bioloģijas aspektiem?

Es domāju, ka tu ar savu definīciju pierakstīsi pilnas daudzas lappuses un arī tad šī definīcija ne tuvu nebūs pilnīga kaut vai tādēļ vien, ka mūsdienu zinātnei par Zemi vēl ir daudz nezināmā. Līdzīgi ir ar reliģijās un mitoloģijā sastopamo politeismu (daudzdievību) un panteismu (daba, pasaule kā Dieva iemiesojums). Īstenībā tie visi ir mēģinājumi padarīt Dieva būtību tuvāku un saprotamāku cilvēkiem.

Politeismā dažādi dievišķā izpausmes veidi tiek izdalīti, pielūgti un godināti kā atsevišķas dievības, bet panteismā Dievs tiek pielūgts un godināts caur dabas objektiem (svētbirzis, svētakmeņi, svētavoti u.c. objekti un svētvietas).

Tas nenozīmē, ka šādas reliģijas būtu aplamas jeb nepareizas. Ja tu definēsi zemeslodi no kādas vienas zinātnes aspekta, arī tad tava definīcija nebūs nepareiza. Tā būs nepilnīga, bet ne nepareiza. Tāpat tas ir ar reliģijām. Atšķirīgās reliģijās nav radījusi atšķirīgu dievu pastāvēšana, bet gan atšķirības dažādo tautu kultūrā, mentalitātē un dzīvesveidā, kas radījušas atšķirīgus mēģinājumus skaidrot dievišķo un veidot katrai tautai sev piemērotāko garīgo praksi.

Vispār jau nav iespējams nodalīt tautas kultūru, mentalitāti un dievestību. Tie ir kā daudzkrāsaini pavedieni, kas savstarpēji savijoties un krustojoties veido kopēju, harmonisku audumu. Vienīgi ateisms cenšas šo audumu ārdīt un jaukt. Ja tu šobrīd domā par to, kura no reliģijām tad ir tā pareizākā, tad varu pateikt, ka konkrēti tev pareizā reliģija vai reliģiskā mācība būs tā, kura spēs tieši tavu apziņu tuvināt Dievam un veicināt tieši tavu garīgo un dvēselisko izaugsmi. Bet to atrast vari tikai tu pats.

Mēs varam teikt, ka Dievs ir Augstākais Saprāts, Pasaules Radītājs, Mīlestība..., bet viss, ko būsim pateikuši, būs tikai mūsu priekšstati par Dievu, nevis Dieva būtības attēlojums. Tas, ka mēs kaut ko nespējam izprast un izskaidrot ar precīzām definīcijām, nevar būt par pamatu noraidīt tā esamību. Arī mums tuvajā dabā vēl ir daudz kā tāda, ko mēs neesam atklājuši un līdz galam izpratuši.

Bija laiks, kad cilvēki nepazina ne elektrību, ne radioaktīvo starojumu, bet tas nenozīmē, ka toreiz dabā nekā tāda nebija. Cilvēki ir saprātīgas būtnes, un neviens, pat visfanātiskākais ateists nenoliegs prāta esamību savā galvā. Bet mēs nevaram izņemt no savas galvas šo prātu un otram parādīt. Prāta esamību var konstatēt tikai pēc prāta ārējām izpausmēm. Taču runājot par Augstāko Saprātu, ateisti pieprasa, lai kāds to noliek viņiem priekšā un parāda vai vismaz apraksta un nodefinē Viņa veidolu. Viņi saka – pierādi man, bet nesaprot, ka jāpierāda ir katram pašam sev. Dieva esamību un klātbūtni pasaulē neviens Tev nav spējīgs pierādīt, bet tikai par to pastāstīt. Pārējais atkarīgs no tava paša prāta spējām un vēlēšanās uzzināt Patiesību.

Sabiedrība ar un bez Dieva

Šobrīd pasaulē ir sarežģīta situācija. Dieva vārds tiek gan godāts, gan izsmiets. Ar Dieva vārdu uz lūpām tiek darīti gan labi, gan ļauni darbi. Reti kāds no mums var teikt, ka viņš ir laimīgs un apmierināts ar savu dzīvi. Ir izstrādāti neskaitāmi plāni un projekti par to, kā uzlabot šo pasauli, kurā dzīvojam. Savulaik komunisti cilvēces gaišo nākotni mēģināja veidot, par pamatu ņemot Dieva noliegšanas un cilvēka visvarenības idejas. Gaišās nākotnes vietā iznāca asiņaina diktatūra, kas komunisma nākotnes vārdā atnesa postu, ciešanas un iznīcību neskaitāmiem miljoniem cilvēku. Līdz pati sabruka.

Tagad modē nākusi demokrātija. Arī mūsdienu demokrātijai Dievs nav vajadzīgs. Un atkal “pareizās demokrātijas” vārdā krīt bumbas, sprāgst raķetes, tiek nogalināti cilvēki un gāztas valdības. Kā augstākā vērtība bieži tiek sludināta brīvība, jeb liberālisms. Bet cik gan brīvs var būt cilvēks, kura apziņa atrodas materiālisma un patērēšanas kulta sprostā un kādiem mērķiem viņš šo savu brīvību izmantos? Nenovēršami tā var būt tikai kādas mazas sabiedrības daļas brīvība uz vairākuma brīvības rēķina. Un mēs jau labi zinām, kā sauc šādu “brīvības” formu. To sauc par verdzību.

Un nav jau būtiskas atšķirības, vai šāda “brīvība” tiek nodrošināta ar važām un ķēdēm vai, izmantojot naudu, implantētus čipus un varas izdotus likumus. Sabiedrībā, kur nevalda dievapziņa, nekad nebūs taisnīguma, godīguma un vienlīdzīgu iespēju visiem. Materiālisms un Dieva noliegšana cilvēku tuvina dzīvnieciskajam. Un dzīvnieku barā nav iespējams ne godīgums, ne taisnīgums. Lai arī kādos smalkos vārdos mēs to neietērptu un kādus sabiedrības modeļus nemēģinātu izgudrot, šeit vienmēr valdīs stiprākā tiesības un bara hierarhija.

Un otrādi, ja valdnieki un tautas dzīvos saskaņā ar Dieva likumiem, jebkurš sabiedrības modelis, jebkura valsts iekārta nodrošinās gan godīgumu, atklātību un saskaņu cilvēku sabiedrībā, gan racionālu Zemes resursu izmantošanu un cilvēci neapdraudošu zinātnes un tehnikas attīstību. Teikt, ka tā ir neiespējama utopija, nozīmē atzīt, ka mēs, neskatoties uz savām prāta spējām un tehnisko bruņojumu, esam un vienmēr paliksim tikai bara dzīvnieki.

Tas, ko tev pastāstīju, nav mēģinājums tevi pievērst kaut kādai reliģijai vai centieni tevi par kaut ko pārliecināt. Katram no mums ir savs skatījums uz pasauli un dzīvi, ko dzīvojam. Tomēr dažkārt ir visai vērtīgi paraudzīties uz visu ierasto un zināmo no cita skatupunkta. Tas dod vielu pārdomām.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

pietiek_postit

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...