Diskriminācijas murgs

Viss sākās nesen, kad TV pārraidē uzzināju, ka pastāv īpašs nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss. Visus šos daudzos gadus domāju, ka nacionālie pretošanās cīnītāji ir tie paši politiski represētie, kas tieši cīnījās par 18. novembra Latviju un nacionālām vērtībām. Tādēļ par to centos vairāk uzzināt, lai iegūtu to, kas man likumīgi pienākas.

Vispirms ar šo lūgumu griezos pie ģenerālprokurora Kalnmeiera. Papildus lūdzot arī atrisināt to, ka piekļūt savām un sievas VDK pratināšanas lietām un arī atmaskot VDK aģentus. Saņēmu paziņojumu, ka lūgums atstāts bez ievērības. Tā kā tas tika rakstīts uz Ģenerālprokuratūras adresi, tad to pārtvēra tās darbinieki.

Tad uzzināju personīgo Kalnmeiera e-pasta adresi, un atkal sūtījums tika pārtverts un iemests atkritumu kastē. Nezinu vai varenais likumības sargātājs nezināja par savu darbinieku visatļautību, apzināti kājām mīdot likumu par atbilžu sniegšanu? Vai arī speciāli deva rīkojumu, lai kādus 10 manus iesniegumus iemestu mēslu kastē? Tas ir cinisms un ņirgāšanās par likumdošanu.

Tad griezos pie tiesībsarga Jansona. No galvenā likuma kontrolētāja neko nesaņēmu likumīgo 30 dienu laikā. Tikai pēc 4 mēnešiem un tik pat iesniegumiem saņēmu izskaidrojumu. Dīvaini, ka iestāde, kas strikti iestājas, lai citi likumu ievērotu precīzi burts burtā, pati to apzināti pārkāpj.

Pēdējā cerībā es griezos Tieslietu ministrijā. Tur viss bija citādi, kā dienai pret nakti. Man tika pat atkārtoti izskaidrots, un personīgi arī atrakstīja ministri Bordāns un Broka. Tur valda laipnība un likumības ievērošana. No TM būtu jāmācās un jāņem piemērs ari 99% Saeimas deputātu, kuri netur par vajadzību pat atbildēt savam vēlētājam.

Izrādās, ka nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu noteic tikai tā pašvaldība, kur dzīvo un arī Tieslietu ministrija. Diemžēl TM nav apliecības un nozīmītes.

Dīvainības gan ir, piešķirot šo statusu. Jo obligāti nav jābūt nacionālai pretošanai un cīņai par 18.novembra Latviju. Tikai jābūt notiesātam pēc 183-1. panta un reabilitētam, un tas ir arī viss. Pēc pieminētā panta tiesāja arī par aizliegtu grāmatu, bībeļu izplatīšanu, nevainīgu aptauju veikšanu un citiem niekiem, kam ar vārdu nacionālo pilnīgi nav nekāda sakara.

Man par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa iegūšanu nemaz nebūtu jāuztraucas, jo esmu tiesāts pēc 183-1. panta Augstākajā tiesā un esmu reabilitēts. Vēl papildus es tieši cīnījos un arī tiku tiesāts par nacionālām vērtībām un 18.novembra Latviju. Esmu pārliecināts, ka 99% pat tagad netic, ka tik skaidrām latviskām un nacionālām prasībām kāds būtu iedrošinājies pieskarties un ticis tiesāts. Ne velti Tieslietu ministrija pieprasīja oriģinālo tiesas spriedumu arhīvā, lai pārliecinātos, vai patiešām es to būtu iedrošinājies veikt.

Pašreizējai varai nav pilnīgi nekāda vēlēšanās apkopot brīvības cīnītājus, jo nav pilnīgi nekādas uzskaites. Vismaz 15 gadus atpakaļ tika izdota grāmata par represētajiem. Grāmatas izdošanā tika iesaistīts ari trimdas vēsturnieks A Ezergailis. Prasīju, vai arī es esmu tur iekļauts? Saņemot noliegumu, aizsūtīju Augstākās tiesas politiskā farsa dokumentus.

Saņēmu atbildi, ka galvenā noteicēja VVF no Latvijas institūta to negribot ievietot. Vai tiešām VVF neticēja, ka to kāds būtu spējis veikt, vai tikai vienīgi viņu ļauni izjokot? Arī pašai VDK šis politiskais farss bija ļoti nepatīkams ar tā skaidrajām nacionālajām prasībām. Lai tikai kāds par to neuzzina aiz dzelzs priekškara.

Labi, mans veikums nebūtu nekāds svarīgais, taču tikai gadu mijā uzzināju par varonīgo patriotu Bruno Javoišu, kas okupācijā noplēsa sarkano lupatu un tā vietā Rīgas radiotornī uzvilka Latvijas karogu. Līdz šai dienai nekur nav izdevies lasīt par drauga Ojāra Vītiņa un Jāņa Paucīša tādu pat veikumu pie Limbažu partijas komitejas ēkas. Tikai nedēļu atpakaļ uzzināju par Latvijas patriota Leo Hiršsona 6 mēnešu ieslodzīšanu VDK pagrabā vel nesenajā 1989.-1990. gadā.

Cik daudz vel ir slēpto nezināmo brīvības cīnītāju, ko pastāvošā vara apzināti slēpj, tā vietā gandrīz svēto kārtā ieceļot dažus personāžus, kas tikai vienīgi jāatceras un jāslavē? Pastāvošajai varai prioritāte neesam mēs, brīvības cīnītāji, kas viņiem deva iespēju pierīties un apzagties pie varas siles. Bet gan benžu VDK privileģēšana, jo paši baidās no tās atmaskošanas.

Tieslietu ministrija man deva oficiālu atzinumu un esmu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks.

Bet nesakārtotās likumdošanas dēļ es nevaru saņemt apliecību un nozīmi, jo man nav Latvijas pašvaldības, kuras teritorijā es dzīvotu. 1.jūlijā pieņemt dokumentus lūdzu Rīgas domei, kas bija manas pēdējās dzīves vietas pašvaldība okupētā Latvijā. Tūlīt saņēmu izpilddirektora atbildi, ka dokumentus nepieņems, jo nedzīvoju Rīgā, bet ASV. Dīvaini, ka 1997. gadā tieši Rīgas dome man izsniedza politiski represētā nosaukumu un apliecību. Arī toreiz es dzīvoju ASV.

Griezos arī pie Saeimas deputātiem atrisināt šo lietu, bet saņēmu tikai atrakstīšanos. Saeimas priekšsēdētāja Āboltiņa lieluma mānijā pat neturēja par vajadzīgu atbildēt.

Vai tiešām no dzimtenes izraidītie brīvības cīnītāji nebauda tās pašas tiesības, ko Latvijā dzīvojošie, un kādēļ tie būtu jādiskriminē? Vai viens likums, viena taisnība visiem vairs neeksistē? Tiesību vienlīdzību garantē arī Satversme. Vai tiešām pastāvošā vara mani uzskata par 2.šķiras pilsoni?

Ļoti negribas palikt par 2. šķiras pilsoni tikai tādēļ, ka nedzīvoju tēvu zemē. Tā man ar vilcienu bija jāatstāj 1986.gadā 2 nedēļu laikā. 20 gadus es ar sievu bezcerīgi cenšamies piekļūt savām VDK pratināšanas lietām un atmaskot aģentus, kas mūs izspiegojuši un nodevuši. Saņemam tikai atraidījumu. Neticami, ka privilēģijas un neaizskaramo statusu bauda tieši Latvijas bendes VDK, un mums, nīstamajiem brīvības cīnītājiem, - tikai piga un naids.

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss būs gandarījums, ka cīņa par nacionālām vērtībām un 18.novembra Latviju nav bijusi veltīga.

Novērtē šo rakstu: