Iesaki rakstu: 
Man ir Izraēlas pase. Man ir Latvijas pase. Tāpēc, pārfrazējot Dikensu, A Tale of Two Presidents.
Izraēlas valsts 9. prezidents Šimons Peress š.g. 3. augustā kļūs 91 gadu vecs. Vecākais valsts galva pasaulē, joprojām možs un darbīgs. Š. g. jūlijā aprit viņa septiņu gadu termiņš šai augstajā amatā.
Valsts prezidenta amats Izraēlā ir ceremoniāls, bet nozīmīgs tai ziņā, ka prezidents ir nācijas simbols. Prezidentu Izraēlā, tāpat kā Latvijā, ievēlē parlaments aizklātā balsošanā.
Šimons Peress diviem lāgiem bijis Izraēlas premjerministrs (kam pieder faktiskā vara), bijis ministrs 12 kabinetos. Viņš bija "nācijas tēva" - Izraēlas pirmā premjerministra Dāvida Ben-Guriona tuvs līdzgaitnieks. No 1953. līdz 1959. gadam Peress bija Aizsardzības ministrijas ģenerāldirektors un lika pamatus Izraēlas kodolpotenciālam un militārajai rūpniecībai. 1994. gadā viņu kopā ar Jitchaku Rabinu un Jaseru Arafatu apbalvoja ar Nobela Miera prēmiju - par t.s. Oslo vienošanos, kuras rezultātā okupētajā teritorijā tika izveidota autonoma palestīniešu pašpārvalde.
Viņa vārdā nosaukts Šimon Peres Peace Center Jaffā, netālu no manas dzīvesvietas. Tur notiek konferences un semināri, kas veltīti miera un izlīguma problēmām Tuvajos Austrumos.
Prezidenta amatā Šimons Peress bauda cieņu, pat apbrīnu ne tikai savā valstī. Tas nenozīmē, ka viņa raksturs ir bez vainas. Pirms 37 gadiem, kad Peress bija Jitchaka Rabina sāncensis cīņā par Darba partijas priekšsēža posteni, Rabins savā dienasgrāmatā viņu nosauca par "nelabojamu intrigantu". Bet tagad, vecumdienu spožumā, šī piezīme šķiet aizmirsta...
2011. gada 4. jūnijā Latvijas Avīzē parādījās mans komentārs, kurā atgādināts, ka pagājušā gadsimta 90. gados kāds ārzemnieks secinājis, ka Latvijā visbagātākā un varenākā ir kāda firma, kuras nosaukums redzams uz katra stūra: PĒRK UN PĀRDOD. Pieminēju, ka par atjaunotās Latvijas ceturto prezidentu nupat ar 55 balsīm pret 44 ievēlēts Andris Bērziņš, un citēju politoloģi Ivetu Kažoku, kura lika saprast, ka Saskaņas centram ir kāds politisks darījums ar Ventspils pilsētas galvu Lembergu. Es secināju, ka firma Pērk un Pārdod Latvijā diez vai izputēs.
2013./2014, gadumijā mani, Latvijas pavalstnieku, mulsināja un kaitināja prezidenta Andra Bērziņa rīcība. Pēc Zolitūdes traģēdijas Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (manuprāt, labākajam no atjaunotās Latvijas premjerministriem) bija īsa saruna ar Andri Bērziņu, pēc kuras viņš paziņoja par savu atkāpšanos, uzņemoties atbildību par notikušo. Pirmoreiz viņam acīs bija asaras. Ko īsti prezidents Bērziņš viņam bija teicis tajos pāris mirkļos? Un kāpēc prezidents Bērziņš atņēma Egilam Levitam sava juridiskā padomnieka amatu - tūlīt pēc tam, kad Levits bija izpelnījies atzinību par savu Satversmes preambulas projektu? Un kāpēc prezidents Bērziņš, kad sākās sarunas par jaunās valdības veidošanu, tik strupi un asi uzbruka Artim Pabrikam, kas premjerministra amatā varēja kļūt par otru Dombrovski?
Un, kad prezidents Bērziņš brīdī, kad civilizētā pasaule bija sašutusi par Krievijas agresiju, nomurmināja, ka pirms vairākiem gadiem izteiktais ielūgums Putinam apmeklēt Latviju paliek spēkā, vadzis lūza.
Māris Antonevičs 28. martā Latvijas Avīzē: "Varētu rasties iespaids, ka valsts galva pēdējos mēnešus pavadījis ilgstošā atvaļinājumā kaut kur Alpos, kur nav pieejamas ne avīzes, ne televīzija un pat ne internets." Un tālāk, tā sakot, crescendo: tai pašā dienā portālā TVnet Otto Ozols publicē "Neesoša Valsts prezidenta paziņojumu Latvijas tautai" - "versija, ko varētu vēstīt Latvijas prezidents, „ja tāds valstij būtu"".
Tai pašā portālā tai pašā dienā Toms Ostrovskis: "Prezident Andri Bērziņ, aicinu Jūs atkāpties no amata un nolīst kaut kur tumšā stūrī, lai mums nekad no Jums vairs nav jākaunas!". Un tīmekļa žurnālā Satori Ilmārs Šlāpins jautā: "Vai Latvijai ir vajadzīgs prezidents?"
Visbeidzot 31. martā žurnālā Ir publicēta pāri par 600 kultūras un citu nozaru darbinieku parakstīta „Atklāta vēstule” ar virsrakstu: "Neuzskatām, ka prezidents pārstāv Latvijas tautas intereses." Šis, jāatzīst, satriecošais dokuments beidzas ar aicinājumu Saeimai un Valsts prezidentam "izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt šo amatu".
Man pietiek ar to, ka Atklātās vēstules parakstītāju vidū ir Uldis Bērziņš un Alvis Hermanis, lai tajā teikto „simtprocentīgi atbalstītu”.
Un ko prezidents - viņš pat nenosarkst un liek savai kancelejai nākt klajā ar klīrīgu, paštaisnu paziņojumu: prezidenta "darbības mēraukla ir ilgtermiņa rīcība, lai Latvijā cilvēku dzīve uzlabotos, nevis ātra un lēta popularitāte īstermiņā".
Vārdu sakot, uz atkāpšanos neceriet, popularitāte tāpat ir vējā, iztiks bez tās. Vai es esmu pareizi sapratis?
Pārpublicēts no brivalatvija.lv
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
