Divkosības paraugstunda: tā pirms pusotra gada cīņai pret Sistēmu gatavojās Ēlerte

Anna Zigfrīds Meierovics no sava ārlietu ministra kabineta aizgāja līdz Zaķusalai, lai brīvprātīgi iestātos Studentu bataljonā, ņemtu rokā šauteni un aizstāvētu Rīgu, kad 1919. gada oktobrī bermontieši jau bija ieņēmuši Pārdaugavu. Deputāts Alberts Bels 1990. gada 3. maijā, dienu pirms neatkarības pasludināšanas, parlamenta tribīnē teica: "Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana."

Katrs laiks mums piespēlē citādas izvēles. Šodien nav kā Meierovicam ar 500 mārciņām kabatā un latviešu gleznotāju reprodukciju albumu padusē jābrauc pārliecināt skeptiskos rietumniekus, ka latvieši ir atsevišķa tauta ar savu valodu un pat vēl inteliģenci, tādēļ tiem ir tiesības uz savu valsti. Šodien nav kā Latvijas Tautas frontes laikā jāsaliedējas par vienu mērķi, pret vienu ienaidnieku, nav barikādēs jāaizstāv sava Saeima, sava valdība, savi demokrātiski ievēlētie priekšstāvji.

Ir nostājies trekno gadu taukainais virums, un Latvija, tāda paplukusi un nelaimīga, bez virzības un iedvesmas mīņājas Eiropas nomalē. Kā glābiņu meklējot, skan saucieni – kur stratēģijas, kur mērķi?

Bet, plānojot stratēģijas, posms, bez kura nevar iztikt un kuru nevar apiet, ir vienošanās par vērtībām. Skaudrāk nekā citkārt šobrīd redzams, ka nesen ir ne vien spiesti nepareizie pedāļi, bet kaut kas saļodzījies pašos vērtību pamatos.

Nacionāla, demokrātiska, eiropeiska Latvijas valsts bija mūsu mērķis gan 1918., gan 1990. gadā. Nacionāla valsts un latviskā identitāte pēc būtības ir subjektīvi jēdzieni. Šie jēdzieni ir svarīgi tikai tad, ja mums tie ir svarīgi, jo pasaule var lieliski iztikt bez mums. Latvieši materiālajā ziņā droši vien varētu tikpat labi (vai labāk) dzīvot zviedriskā, angliskā vai tīri ciešami – krieviskā Latvijas apgabalā, kopjot savu etnisko (vai etnogrāfisko) identitāti.

Tādēļ mums ir valsts, lai latvisko identitāti, valodu, kultūrtelpu sargātu un attīstītu. Cilvēkiem ir vajadzīga piederība, tā netveramā un reizēm sāpīgā piederība, ko dod dzimtene, sava valsts. Gan tiem, kas te, Latvijā, gan tiem, kas bijuši spiesti meklēt darbu ārpusē, gan tiem, kuri, lai vieglāk aiziet, atskatās naidā. Piederības sajūta ir vajadzīga, lai saliedētu nāciju grūtos brīžos. Identitāte dod papildu enerģiju, tā ir salīdzinoša priekšrocība, pievienota vērtība, pretspēks globālās pasaules nolīdzinošajai varai.

Savas atšķirīgās identitātes kopšana ir Eiropas nacionālo valstu tradīcija. Kultūras un, cik zīmīgi, arī aizsardzības kā valstij mazāksvarīgo funkciju novērtējums nesenajā absurdajā valstisko funkciju prioritāšu auditā ir redzama zīme identitātes gļēvumam. Pārāk maz redzam patriotiskus, latviskajā kultūrtelpā integrētus "citu tautību" latviešus kā aktīvu nācijas sabiedriskās telpas daļu – zīme tam, ka Latvijas politiskās nācijas identitāti valsts līmenī esam pārāk maz darbinājuši.

Demokrātiskā valstī cilvēki jūtas sadzirdēti un pārstāvēti. Valsts nedarbojas, ja sabiedrība nav līdzdarbīga un ja pie varas esošie neatskaitās pilsoņiem. Ja pa vidu ir cietokšņu mūri un grāvji. Ja par pilsoņa balsi stiprāki ir varas centri ārpus demokrātiskās kontroles. Ja vienos snauž kalpu tautas identitāte – ciest, žēloties un ieriebt, bet citos – vagaru identitāte: gan no savējiem bail, gan uzticētā manta – sveša, bet vara īslaicīga, tāpēc jāgrābj, kamēr var. Žēlabainas nopūtas – mēs visi vainīgi! – nepalīdzēs. Kolektīvā vaina ir kolektīvā bezatbildība. Jā, mēs visi kļūdāmies, arī politiķi nav izņēmums. Kļūdas un to labošana virza cilvēka dzīvi un sabiedrību.

Taču šoreiz runa nav par kļūdām, bet par apzināti veidotu Sistēmu, kas degradē demokrātiju. Sistēma ceļ amatos šoferu dēlus, tās konkursos uzvar tie, kas iemaksā melnajā kasē, tā krāj naudu smadzeņu skalošanas kampaņām, lai pārlaistu vēlēšanas un saglabātu slēgto loku – pati sevi, Sistēmu. Tā valdību sarausta partiju ietekmes rīkos – ministrijās un neļauj darboties kopīgu valstisku mērķu labā. Tā politizē valsts pārvaldi, tā izstumj godīgu konkurenci, kompetenci un ekspertīzi.

Šī Sistēma ir jāiznīcina, bez tā mūsu valsts nebūs nedz labklājīga, nedz brīva un demokrātiska.

Valsti var sakārtot tauta, nevis vadonis, saimnieks, kāds no vecās Sistēmas arhitektiem. Viņu mērķis vienmēr būs tikai viens – saglabāt slēgto Sistēmu. Saglabāt savu varu. Latvieši bēg uz Eiropu, bet Latvijas eiropeizācija ir apstājusies. Valsts nekļūst tiesiskāka un taisnīgāka, cilvēkiem un uzņēmībai draudzīgāka. Izglītība nedod zināšanu, uzņēmīguma un sadarbības iemaņas, kas ļautu pašapzinīgi dzīvot modernajā atvērtajā pasaulē, dabiski savienojot latvisko un eiropeisko identitāti. Korupcija un savējo būšana, neiecietība un nolaidība mūs drīzāk tuvina postpadomju telpas identitātei. Krievijas rubļu čaukstoņas maigā vara – Putina autoritārajai valstij.

Šim tumšajam un smagajam laikam visapkārt, gļēvumam un nogurumam sevī ir kas jāliek pretī. Ir nepieciešams pilsoniskais ideālisms, kas ļauj nostāties jaunā pozīcijā, iegūt jaunu skatpunktu, saredzēt kopsakarības pāri ikdienas ķēpai un kaimiņu strīdiem.

Pilsoniskais ideālisms ir stiprāks par jebkuru sistēmu, tas bija stiprāks par Berlīnes mūri, stiprāks par padomju armiju, kas sargāja savas Baltijas kolonijas. Gan 1918. gadā, gan 1990. gadā Latvija kļuva brīva, jo tautu vadīja pilsoniskais ideālisms, savukārt tās līderi bija demokrāti līdz kaulu smadzenēm. Cilvēka gribai, idejai ir vara, tā spēj mainīt valstu robežas un visstiprākās sistēmas.

Pilsoniskais ideālisms mums būs vajadzīgs, lai savestu kārtībā pašus pamatus. Lai katrs Latvijas bērns XXI gadsimtā iegūtu labāko iespējamo izglītību, spēju saprast moderno pasauli, iemaņas, kā ar to apieties. Lai mūsu studenti iegūtu labāko izglītību Eiropā, lai mūsu cilvēki dzīvotu garāku un veselīgāku mūžu. Tā nav tikai valdības atbildība ar tās ierobežotajiem resursiem. Šīs ir aprites, kurās piedalās un kuras ietekmē simti un tūkstoši cilvēku.

Pilsoniskais ideālisms būs vajadzīgs enerģiskiem un inovatīviem uzņēmējiem, kas godīgi un nesaudzīgi konkurēs un spēs stratēģiski attīstīt savus uzņēmumus. Pilsoniskais ideālisms ir vajadzīgs, lai Latvija kļūtu par valsti, kurā katrs var piepildīt savas dzīves mērķus. Kur cilvēks var būt radošs, neatkarīgs, veiksmīgs, kur katrs uzņemas atbildību par savu izvēli, kur smags darbs tiek atalgots un kur neviens cilvēks nav pamests nelaimē viens. Pilsoniskais ideālisms ir vajadzīgs, lai labāk sadarbotos savā starpā un labāk pārvaldītu savu valsti.

Mēs esam tikai posms garā cilvēku un notikumu ķēdē. Latvija mums ir nodota lietošanā uz īsu brīdi. Mums Latvijas valsts jāatstāj nākamajām paaudzēm labā kārtībā. Tā vēl daudziem pēc mums būs vajadzīga.

Novērtē šo rakstu: