Iesaki rakstu: 
Jebkura valoda ir mainīga, tā nav statiska. Vai tā attīstās vai degradējas, tas ir cits jautājums, kas nav šī raksta tēma. Bet raksts būs par privātīpašuma statusu un tā atņemšanas mērķiem un metodēm, tādēļ atļaušos labākai domas izteikšanai lietot jaunvārdiņu atīpašumošana. Nu, ir taču atblusošana, atutošana un attārpošana. Pēc šīs procedūras klientam, pacientam, dzīvniekam vai cilvēkam vairs nav kaut kā, kas bija iepriekš. Bija un nav! Ak, jā, šajā tēmā gan iederētos arī vārdiņš aplaupīšana, bet tas raisa nepatīkamas asociācijas ar bruņotiem bandītiem ar maskām uz sejas, ar lielu emocionālu satricinājumu un pat iespējamu kaitējumu miesai. Atīpašumošana savukārt notiek pieklājīgi, bezkaislīgi, likumīgi un klusi.
Par privātīpašuma atņemšanu
1.daļa.
Mazliet no vēstures.
Kontekstam man jāpaskaidro, ka, pateicoties “nolādētajam padomju mantojumam”, mēs, austrumeiropieši, vidēji esam procentuāli nesalīdzināmi lielāki “privātīpašnieki” nekā “Vecās Eiropas” iedzīvotāji. Gandrīz katram “īpašumā” ir dzīvoklis, māja, vasarnīca vai vismaz apbūves gabals. Laikā, kad rietumeiropieši dzīvoja īres namos vai savu dzīvi pavadīja hipotekārā kredīta ēnā, “tautu cietumā” tika sabūvēts milzum daudz dzīvokļu, kuri tika izdalīti – uzmanību! - BEZ MAKSAS cilvēkiem. Te vietā būs piebilst, ka gan siltums, gan gāze, gan ūdens tika valsts subsidēti un komunālie maksājumi bija simboliski. Daudzi no jums neticēs, bet skaitītāju nebija pat gāzei, nerunājot nemaz par auksto vai pat silto ūdeni.
Formāli dzīvokļi toreiz piederēja valstij, pārdot tos nevarēja (izņemot kooperatīvos), bet faktiski tie bija cilvēku lietošanā uz mūžu, kā arī palika mantojumā viņu bērniem un citiem radiniekiem. Tos varēja arī mainīt. Norisinājās arī plaša mēroga privātmāju celtniecība, kur atkal padomija parādīja “savu īsto seju” - apbūves gabali tika piešķirti bez maksas (neatkarīgi no to atrašanās vietas – jūras vai ezera krasa utt.) beztermiņa lietošanā. Tas nozīmē, ka zeme bija valsts/tautas īpašumā un pārdota/privatizēta nevarēja būt. Tas pats attiecās uz VISIEM dabas resursiem – mežiem, kūdras purviem, ezeriem utt.
Tātad, ja cilvēks uz viņam valsts piešķirtā apbūves gabala uzbūvēja savu māju, tā, loģiski, bija viņa privātīpašums, par kuru – arī loģiski – nevienam pat prātā nenāca prasīt kaut kādu nodokli. Par zemi gan bija, bet simbolisks – pāris rubļi vai pat kapeikas gadā.
Tas bija laiks, kad privātīpašums tiešām bija privātīpašums. Nekādi parādi vai nenokārtotas finansiālās saistības nevarēja būt par iemeslu mājas atņemšanai un cilvēka izmešanai uz ielas. Izņemot kāda smaga ekonomiskā nozieguma izdarīšanu pret tautas īpašumu, kas papildus brīvības atņemšanai paredz mantas konfiskāciju.
Vienā vārdā – ja cilvēkam bija izdevies tikt pie dzīvokļa vai uzbūvēt māju, viņš bija “uz zaļa zara” un varēja droši dzīvot, “cepuri kuldams”, līdz pat mūža galam.
Šāda “lietu kārtība”, saprotams, nevarēja apmierināt visus. Ir cilvēku kategorija, sociopāti, parazīti, kuri vairāk par visu mīl – nē, nē, ne jau naudu, bet VARU pār cilvēkiem. Bet varu pār cilvēkiem var iegūt un realizēt vairākos veidos. Visbrutālākais ir, izmantojot atklāti represīvas fiziskās ietekmēšanas metodes. Ar interesi un reizē dziļu riebumu skatos Eiropā vai Austrālijā filmētos video par policijas izrēķināšanos ar demonstrantiem. Lietā tiek likti steki, ūdenslielgabali, suņi un vietām pat zirgi. Bet tas viss nav “smuki un eleganti”.
Daudz elegantāk ir cilvēkam uzlikt roku dzelžus sistēmiski, neredzami, bet ārkārtīgi efektīvi – radot politiski – ekonomisko, likumiskas bāzes balstīto sistēmu, kura CILVĒKU pašu padara par resursu, bet viņa īpašumus – par ienākuma avotu. Te ir tieša proporcija starp varturu amoralitāti, personisko degradāciju un kriminālām nosliecēm sazobē ar tautas gļēvumu, “pofigismu”, bailīgumu un kūtrumu, un ekonomiskā, sociālā, demogrāfiskā un kulturālā pagrimuma stāvokli. Vienkāršāk - jo zemāk tu lieksies, jo vairāk tevi izmantos.
Un nu – galvenais
2.daļa
Atīpašumošanas mērķi un metodes
Cilvēks, kurš dzīvo savā mājā/dzīvoklī/ vasarnīcā un – nedod Dievs! - kopj kādu zemes pleķīti, ir neatkarīgāks, autonomāks un grūtāk kontrolējams un pakļaujams nekā cilvēks, kurš dzīvo īrētā īpašumā. Tādēļ LR noziedzīgā hunta pasteidzās likvidēt privātīpašumu kā īpašuma formu, ieviešot nekustamā īpašuma nodokli, saīsinājumā – NĪN.
Lai gan formāli cilvēka īpašums tiek saukts par privātīpašumu, faktiski tas vairs nav viņa īpašums, jo NĪN, (kas, faktiski, ir nomas maksa) nesamaksāšanas gadījumā šis īpašums tā formālajam īpašniekam tiek atsavināts, lasi: atņemts. Un nav principiālas nozīmes NĪN apmēram – NĪN ieviešana ir skaidrs signāls par īpašnieku maiņu. Protams, ka kā to pārvaldniekiem mums ir savas privilēģijas un mēs lepni varam uzlikt plāksnīti “Privātīpašums” un nelaist tajā līdzpilsoņus. Bet, ja tu nemaksāsi šo nomas maksu, kuru viņi maldinoši nosaukuši par NĪN, atbrauks “īstie” īpašnieki un – ar policijas palīdzību – izmetīs tevi no “tavas” mājas ārā. Un viss būs “likumīgi”. (Paldies likumdevējiem - Saeimai – tautas kalpiem, paldies prezidentam!)
Īsāk – tev atņems tie, kas neko nav iedevuši, un atņems to, kas IR TAVS! Tas, ka tu, iespējams, paliksi uz ielas, šīs kolonijas administrācijas darbiniekus neinteresē. Tas, ka taviem bērniem nebūs pajumtes – arī ne.
Tā ir viena no šī režīma spilgtākajām pazīmēm, kura nebeidz mani pārsteigt, – absolūta vienaldzība, auksta un ciniska attieksme pret cilvēkiem – lieliem un maziem, veciem un jauniem, vientuļiem un ģimenēm. Tas ir nopietns šīs sistēmas kalpu personības defekts. Empātijas trūkums ir raksturīgs garīgi slimiem un nepilnvērtīgiem cilvēkiem, bet LR varturiem tas ir īpaši izteikts.
Ir arī daudzas citas atīpašumošanas lamatas. Piemēram – nesamaksāti rēķini un dažādi sodi. Rēķini gan būtu jāliek pēdiņās, jo bieži vien mums pieprasa (un mēs maksājam) PAR NEKO, kas juridiski saucās IZSPIEŠANA. Tas attiecas arī uz tā saucamajiem elektrības rēķiniem, kur maksa par elektrību sastāda vien nelielu daļu. Pārējais ir smieklīgā “sadale” un vēl smieklīgākais OIK. Nav dzirdēts, ka „Latvenergo” kādreiz būtu strādājis ar zaudējumiem, lai gan papildu maksa par “sadali” sākta iekasēt nosacīti nesen. Tas jau ir “valsts bandītisms” un būtu attiecīgu dienestu izmeklēšanas vērts, ja vien...arī dienesti nebūtu “daļā”...
Mafija ir ieinteresēta gan tavu “rēķinu” nomaksā, gan – vēl jo vairāk – nenomaksā. Jo viņi ir izveidojuši bezgala zemisku “juridisko, likumisko bāzi”, lai cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ (visbiežāk – LR ekonomiskās politikas dēļ) ir nonākuši ekonomiskās grūtībās, atņemtu viņu īpašumus.
Rēķinu vai sodu nenomaksas gadījuma “lieta” tiek nodota sistēmas šakāļiem – tiesu izpildītājiem, un tālāk jau viss pēc atstrādāta scenārija - “parāds” apaug ar visai ievērojamo parādu piedzinēja “honorāru”, tiek ieslēgts skaitītājs, procenti aug, un rezultāts ir prognozējams...
Pat ārēji humānā Uzturlīdzekļu garantijas fonda darbība tikai ārēji, virspusēji ir vērtējama pozitīvi. Patiesībā – ja vien alimentu nemaksātājam kaut kas pieder – VISU (visbiežāk - mātes) saņemto naudu atmaksās pilngadību sasniegušais bērns, ja vien no sava tēva kaut ko mantos. Un – ar uzviju apmaksās! Arī tiesu izpildītāja “honorāru” u.c.
Es personīgi pazīstu kādu cilvēku, kura vienīgie ienākumi ir 2.grupas invaliditātes pensija – nepilni divi simti eur/mēnesī. Tad lūk, šis cilvēks par vienu dienu nokavēja OCTAS iegādi un, neskatoties uz to, ka nekādu starpgadījumu nebija un OCTA viņš jau bija nopircis, viņam tika uzlikts naudas sods 350 eiro apmērā (gandrīz divu mēnešu ienākums). Sods jāsamaksā mēneša laikā, jo pēc tam “lieta tiek nodota tiesu izpildītājam parāda piedziņai”. Tā cilvēks ļoti viegli var šķirties no savas automašīnas vai cita reģistrēta īpašuma. Domāju, ka īpašumtiesību “sakārtošana”, kura tika savulaik plaši reklamēta, arī tika veikta ar domu nākotnē vieglāk “atsavināt”. “Valsts” reģistros nereģistrētus īpašumus atsavināt ir sarežģītāk.
Zīmīgi, ka “tajos”, padomju laikos, bija precedenti, kad automašīnas cilvēkiem tika piešķirtas par velti. Lielā Tēvijas kara invalīdiem valsts deva “invaļidkas”, ko, godīgi sakot, par automašīnu nosaukt nevar, bet vēlāk - “Zaporožecus”, kas jau bija krietni labāki. Daži “ekstrēmisti” ar tiem brauca pat uz Melnās jūras kūrortiem.
Bet – nav tik svarīga šo auto kvalitāte; ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka viena, sociāli atbildīga valsts ar sociālistisku (sociālu) iekārtu cilvēkiem centās DOT, bet šis antisociālais, klaji kriminālais režīms (precīzāk – tā darboņi) izmanto katru iespēju cilvēkiem kaut ko IZKRĀPT vai ATŅEMT. “ATSAVINĀT', tā teikt...
Lieki teikt, ka šādai lietu kārtība ir ne vien ekonomiskas, bet arī sociālas un demogrāfiskas sekas. Kā svarīgāku par finansiālo labklājību ļaudis vērtē ekonomisko stabilitāti, tiesisku un taisnīgu valsts pārvaldi, sociālo drošību, pārliecību par savu, savu bērnu un mazbērnu nākotni. Nevienam nav noslēpums, ka ne jau tikai ekonomiskie faktori daudzus jo daudzus Latvijas iedzīvotājus mudināja pieņemt smagu lēmumu par emigrāciju. Visbiežāk tā bija vēlēšanās dzīvot “kā cilvēkam”, kas ietver arī komfortablu emocionālo atmosfēru. Šī iespēja - līdz ar Latvijas nonākšanu provinciālas kolonijas statusā un ārzemju aģentu un vietējo kolaborantu nonākšanu varas gaiteņos - mums ir ievērojami sarukusi.
Ir skaidrs, ka LR koloniālās administrācijas uzdevums ir nodrošināt mūsu mazajā zemītē sekmīgu Švāba publiski proponēto ideju ieviešanu. Viena no Jaunās Pasaules Kārtības galvenajām idejām ir sabiedrība bez privātīpašuma. Pareizāk – zemeslode, kuras VISI resursi un VISI CILVĒKI pieder nelielai “priviliģēto” saujiņai. Šīs idejas realizāciju mēs uz savas ādas izjutīsim arvien vairāk un vairāk. Arī esošie un prognozējamie nenormālie “komunālie” rēķini ir puzles gabaliņš šajā jaunās pasaules bildē.
Un te, cik saprotu, ir tikai divi varianti:
Vai nu mēs, nekurnēdami, nepretodamies, pazemīgi un padevīgi to akceptēsim un, saspiedušies barā, lēni un pārliecinoši dosimies uz iznīcību, vai -
Iztaisnosim līkās muguras un realizēsim savas dabiskās tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. Protams, ka tas nav iedomājams bez atbrīvošanās no parazītiem, kas ietver Tautas varas atjaunošanu Latvijā un VISU tautas ienaidnieku noziegumu izmeklēšanu un stāšanos taisnīgas tiesas priekšā.
Ko PRAKTISKI darīt?
Pirmkārt, savu iespēju un situāciju robežās centies nesadarboties ar okupācijas administrāciju. Nepiedalies viņu rīkotajos pasākumos. NEKAD UN NEVIENAM NEATDOD SAVU BALSI! Uzmanīgi izlasi, ko tev grūž parakstīt. Ja piestādīto rēķinu uzskati par acīmredzamu izspiešanu, maksājuma uzdevumā tā arī raksti: IZSPIESTA NAUDA. Pretējā gadījuma VISI tevis samaksātie rēķini tiks uzskatīti par “brīvprātīgiem maksājumiem” un tiesā kā pierādījumi, iespējams, nebūs derīgi.
Neļauj, draugs, sevi atīpašumot! Mēs nekad neesam bijuši “bomžu” tauta. Un nebūsim! Un arī mūsu bērni nedrīkst tādi būt!
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
