E-veselību es jau sakārtoju, tagad ķeršos pie pašvaldību skolu tīkla sakārtošanas
Anda Čakša, izglītības un zinātnes ministre13.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašvaldību skolu tīkla sakārtošana Latvijas politikā ir kļuvusi par ļoti karstu jautājumu. Publiskajā telpā par "skolu jautājumu" klīst ne mazums interpretāciju, no kurām daudzas tikai attāli iezīmē patieso situāciju. Tomēr lietas būtība ir pavisam vienkārša. Ar vienu noteikumu – ja redzam un paturam prātā mērķi, uz kuru dodamies, nevis atkal un atkal meklējam patvērumu ierastajos rīcības modeļos, kas ļauj palikt komforta zonā, bet diemžēl nesniedz gaidītos rezultātus.
Mērķis, jeb ko mēs vēlamies sasniegt
Mūsu mērķis ir panākt, lai augstas kvalitātes izglītība būtu pieejama ikvienam bērnam jebkurā Latvijas skolā. Un lai šī izglītība būtu izmaksu efektīva jeb, citiem vārdiem, mēs, nodokļu maksātāji, nepārmaksātu par to.
Lai šo mērķi sasniegtu, mums ir nepieciešami izglītoti, motivēti, labi atalgoti pedagogi. Nodrošināt situāciju, lai ikvienā Latvijas skolā strādātu tieši šādi pedagogi, ir mūsu mērķa neatņemama sastāvdaļa.
Ja šos mērķus varētu sasniegt, tikai ieviešot jaunus normatīvos aktus, dzīve būtu saulaina un vienkārša. Realitātē par vienotu rīcību šo mērķu sasniegšanai ir jāvienojas daudziem "spēlētājiem" ar ļoti atšķirīgām dienaskārtībām – pašvaldību pārstāvjiem un LPS, plānošanas reģionu pārstāvjiem un VARAM, pedagogu profesionālajām organizācijām un citiem pilsoniskās sabiedrības partneriem, ar kuriem regulāri tiekamies kopējā darba grupā.
Mēs lieliski apzināmies, ka skolas ietekmē iedzīvotāju ikdienas rutīnu un piedalās arī kultūras vides veidošanā. Mēs zinām, cik sarežģīts pašvaldībām ir katrs lēmums, kas skar kādas izglītības iestādes restrukturizāciju un kur nu vēl slēgšanu. Tāpēc mēs šobrīd runājam ar KATRU pašvaldību, mūsu ministrijas kolēģi izbraukā VISUS Latvijas reģionus, lai redzētu situāciju uz vietas un palīdzētu pašvaldībām meklēt labākos risinājumus.
Vai esam pavirzījušies uz priekšu
Viens no rezultātiem, ko esam ieguvuši, gan strādājot darba grupās, gan apmeklējot pašvaldības, ir pārliecība par to, ka mēs neredzam nepieciešamību pārskatīt esošo ģimnāziju un valsts ģimnāziju tīklu Latvijā tad, ja tas atbilst esošajiem kvalitātes un kvantitātes kritērijiem šajā skolu tīkla sakārtošanas posmā.
Ģimnāzijas ieņem stabilu vietu Latvijas izglītības ekosistēmā un ir pelnījušas tur palikt, īpaši, ja ņemam vērā, ka pedagogiem joprojām ir svarīgs ģimnāziju metodiskais un profesionālais atbalsts, bet ekonomikas transformācijas var notikt tikai valstī, kurā ir labi izglītoti, gudri cilvēki, kas spēj radīt un ieviest inovācijas visdažādākajās jomās.
Šī brīža diskusijas ir par to, ko mēs sagaidām no vidējās izglītības posma. Prieks, ka beidzot ir mainījusies izpratne par iespēju iegūt vidējo izglītību vienlaikus ar profesionālo kvalifikāciju – tehnikumu prestižs vairs netiek apstrīdēts, un tie piesaista aizvien vairāk studējošo, savukārt tie, kas nešaubās par akadēmiskās augstākās izglītības izvēli nākotnē, iegūst vidējo izglītību ģimnāzijās. Būtiski, ka abi šie ceļi uzrunā jauniešus, un svarīgi, lai abos gadījumos ar viņiem strādātu profesionāli pedagogi, tiktu piedāvāta attīstīta mācību tehniskā infrastruktūra, nodrošinātas modernas laboratorijas un prakses vietas.
Pašvaldību skolu tīkls – esošās situācijas cēloņi un sekas
Laika posmā no 1996. gada līdz 2022. gadam Latvijā ir katastrofāli samazinājies bērnu un jauniešu skaits. Tā tas ir visos reģionos, izņemot Pierīgu un Rīgu. Ja salīdzinām ar 1996. gadu, tad šobrīd jauniešu skaits Zemgalē ir samazinājies par 47%, bet Latgalē – par 58%. Ir tikai loģiski, ka esošais skolu tīkls jāpārstrukturē, jo skolēnu skaits ir samazinājies uz pusi, bet vietām – pat vairāk.
Par skolu tīkla atbilstību esošajai situācijai ir jārūpējas skolu dibinātājiem, un Latvijā vidējās izglītības pakāpē tādi ir divi: valsts jeb Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir dibinātājs profesionālās izglītības iestādēm, bet pašvaldības ir dibinātājs vispārizglītojošajām skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm.
Profesionālās izglītības skolu tīklu, kuru pārvalda IZM un kurā pedagogu un izglītojamo proporcija vidēji ir 1:18, var uzskatīt par sakārtotu.
Pašvaldību skolu tīkls izskatās citādi. Šajā tīklā pedagogu un skolēnu proporcija ir 1:9. Tas nozīmē, ka 18 skolēnu izglītošanai vidēji ir nepieciešams nevis viens pedagogs, bet divi. Vēl vairāk – ja izslēdzam Rīgu un Pierīgu, tad pedagogu un skolēnu proporcija ir no 1:8 līdz 1:6. Naudas izteiksmē tas nozīmē, ka pašvaldību skolu tīklā atšķirībā no valsts tīkla uz vienu skolēnu tiek tērēti divas reizes lielāki resursi.
Mūsu pašvaldību skolu tīklā ir tāda skola, kur pedagogu un administrācijas skaits ir lielāks par skolēnu skaitu. Mums ir skola, kur posmā no 1. līdz 9. klasei mācās kopumā 13 skolēni. Tas nozīmē, ka katrā klašu grupā vidēji mācās mazāk nekā 2 bērni. Šī iemesla dēļ skolas rīkojas līdzīgi, kā tas notika 19. gadsimtā, – tiek izveidotas klases, kurās vienlaikus mācās dažāda vecuma bērni. Izglītības kvalitātei tas ir graujoši. Minimālais skolēnu skaits klasē, ja mēs skatāmies uz zinātniski pamatotajām OECD rekomendācijām, ir 12.
Lai kopaina būtu pilnīgāka, nedrīkst aizmirst, ka katastrofālās demogrāfiskās situācijas apstākļos pedagogi mazajās lauku skolās pildīja un pilda joprojām ļoti svarīgu misiju – konkrētajā teritorijā nodrošina izglītības nepārtrauktību un daudzos gadījumos – pilda tik svarīgo sociālā atbalsta funkciju. Par to mums visiem, sabiedrībai kopumā, jāpasaka viņiem liels paldies. Taču krīzes apstākļus nedrīkstētu pieņemt par normu, ir jāvirzās uz priekšu.
Dažādas pašvaldības – atšķirīgi risinājumi
Pašvaldības, kuras domā saimnieciski, rēķina naudu un domā par sava budžeta efektīvu izmantošanu, skolu tīklu jau ir izmainījušas – atbilstoši demogrāfiskajai situācijai un iedzīvotāju skaita dinamikai. Tādi piemēri ir Smiltenes, Alūksnes un Gulbenes novadi, Jelgavas, Ogres un Liepājas valstspilsētas. Ir pašvaldības, kurās skolu reorganizācija notiek šobrīd.
Diemžēl ir arī ievērojama daļa pašvaldību, kuras, upurējot savu bērnu intereses, turpina uzturēt skolas, kuras nespēj nodrošināt pilnvērtīgu mācību procesu. Šobrīd Latvijā ir 55 skolas ar tik mazu skolēnu skaitu, ka tos apvieno vienā klasē – neatkarīgi no vecuma. Par kādu izglītības kvalitāti te var runāt?! Šādos gadījumos arī summa, ko tērējam, lai apmaksātu viena bērna skolas gaitas, ir sešas vai septiņas reizes lielāka. Un tas savukārt nozīmē, ka tāda pašvaldība nespēj samaksāt pedagogiem adekvātu atalgojumu par darbu. Vai mēs to varam atļauties? Nē, mēs to nevaram atļauties.
Ko mēs varam
Pašvaldību skolu tīkla reorganizācija ir neizbēgama. Tikai salāgojot skolu tīklu ar skolēnu skaitu un iedzīvotāju blīvumu, mēs varam uzbūvēt izglītības sistēmu, kura nodrošina vienādi augstas kvalitātes vispārējo izglītību ikvienam bērnam Latvijā neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un kuru iespējams arī apmaksāt, jo cena ir saprātīga. Tikai šādā sistēmā mēs spēsim nodrošināt, ka katrs pedagogs saņems cienījamu atalgojumu. Kas būtiski – tikai visām iesaistītajām pusēm strādājot kopā, mēs šādu skolu tīklu varam uzbūvēt.
Seko mums 
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts raksts Enerģētikas zaļais mezgls”. Rakstā norādīts, ka Latvijas delegācija vizītes laikā ASV 2022. gada aprīlī saņēmusi piedāvājumu iegādāties sašķidrināto dabasgāzi (SDG) par ievērojami zemākām cenām nekā pagājušajā gadā tirgū bija pieejamas. Seko apgalvojums, ka sarunas ar ASV gāzes kompānijām neesot tikušas uzsāktas un līgums neesot noslēgts, kā rezultātā noprotams, ka Latvija nav guvusi ievērojamu ekonomisku labumu.
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
