„Ebreji ir visur” – fragments no Andra Grūtupa „slepenās grāmatas”

„Ebreji ir visur. Arī šajā grāmatā. Gan galvenajās lomās, gan avanscēnā. Bez viņiem darbam pietrūktu krāsas un garšas. Ļoti kolorīti un īpatni. Ebreji Latvijā dzīvojuši un dzīvos. Par viņiem arī rakstu. Ne tikai par latviešiem un krieviem. Arī par ebrejiem!

Interese aizsākās deviņdesmito gadu vidū. Nopirku kādu ebreju grāmatu un izlasīju. Atklāju sev jaunu pasauli. Tik tuvu un saprotamu. Sāku meklēt citus darbus. Lasiju cauriem vakariem. Kā atnāku no darba, tā gultā un lasu. Dzīvoju ebreju pasaulē. Šo to atzīmēju, pierakstu un iegaumēju. Aizrautība dziļa un nepārvarama. Gandrīz vai mānija. Tik interesanta pasaule! Bezgalīga un dziļa. Kā tāds pasaules okeāns.

Arī advokāta darbā sastapos ar ebrejiem. Jau no padomju laikiem. Ebreju pārpārēm. Visi dzīvi un kustīgi. Acis zibsnī un mirdz. Pārrunājām tīri profesionālas lietas. Mani kolēģi bārstīja asprātības. Stāstīja ebreju jociņus un anekdotes. Piesauca "mūžīgos žīdus" un citus ebreju folkloras tēlus. Ieklausījos un iegaumēju. Ar laiku iemācījos tāpat kā viņi... Tikpat sulīgi un smieklīgi. Kolēģi brīnījās: "Kā tu zini?! Kas tev mācīja?" Parasti atjokoju. Atbildēju kaut ko nenozīmīgu.

Vienreiz uz biroju atnāca lielas krievu avīzes redaktors. Šķiet, ka Gurovs. Pēc tautības ebrejs. Taču savu ebrejību rūpīgi slēpa.

Gurovs atnāca, lai gatavotu interviju. Par likumiem, saimnieciskiem jautājumiem un politiku. Iesāka ar ebreju jociņiem un asprātībām...

Atbildi parādā nepaliku — komentēju redaktora teikto — tā ir ebreju paruna, tas nāk no jūdaisma ētikas u.tml.

Gurovs iepleta acis, bet vēl īsti nesaprata...

"Zināt...?" iesāka redaktors, "Vaira Vīķe-Freiberga mums nav autoritāte..."

"Pareizi!" piekritu zibenīgi. "Necel sev elkus! Tā māca Svētie raksti. Arī tas ir jūdaisms."

Puisis apjuka. Viņa asistente — jauna ebreju meitene — pietvīka un apmulsa. Tādu intervijas pagriezienu viņa nav gaidījusi.

Redaktors nepadevās. Gluži pretēji! Devās pretuzbrukumā.

"Advokāta kungs!" turpināja oponents. "Vislabākie advokāti ir ebreji!"

To pateicis, Gurovs vērās izaicinoši. Acīs intrigas uguntiņas: "Nu gan es izsitīšu to Grūtupu no sliedēm...! Autoritāte ies pa gaisu...! Sāks protestēt. Teiks, ka tā vis nav, ka vienīgi ebreji...

Taču es — nē! Gluži pretēji.

Piekritu. "Tā tas ir! Arī es savam skolotājam, izcilam padomju ebrejam, esmu veltījis grāmatu. Jūs to nezinājāt?!"

Piegāju pie grāmatu plaukta, izņēmu "Tiesu prakses un komentāru" pirmo grāmatu, uzšķīru un parādīju... Grāmatā melns uz balta: veltījums Jūlijam Gilmanam. Vienam no labākajiem Latvijas advokātiem.

Redaktors pavisam apstulba.

Šoreiz es neatlaidos. Uzbēru vēl ogles...! Smaidīdams pajautāju, vai ir kāda valsts, kurā viņš justos kā mājās.

Zemtekstā domāju Izraēlu.

Gurovs sarāvās. Brīdi manī vērās. Saņēmās un lepni atcirta: "Latvija...! Tā ir Latvija!"

Abi sākām smieties. Tālākā saruna jau raita un lietišķa.

Redaktors par mūsu sarunu droši vien izstāstīja saviem ciltsbrāļiem. Un tā viss sākās... Mani sāka aicināt uz dažādiem ebreju svētkiem. Vienreiz pat iededzu Hanukas svečturi. Tas rabīna nopelns. Vecais Barkāns manā birojā biežs viesis. Nāca skaidrot juridiskas lietas. Vienreiz palūdza sponsorēt kādu grāmatu par Latvijas sinagogām. Es rabīnam korekti atteicu — kāpēc man jādod nauda? Neesmu ebrejs. Vai tad ebreju uzņēmēji un baņķieri nevar palīdzēt...?!

Pats Barkāns — it kā vienkāršs vīriņš... Ļoti gudrs un vērīgs. Dienējis Izraēlas armijā... Īpašās vienībās... Dzīves pieredze milzīga. Arī iemaņas un prasmes izkoptas. Ar rabīnu sarunas atklātas un interesantas. Es pat atceros, kā viņš smaržoja. Tāds īpatns sviedru aromāts.

Iepazinu arī citus laicīgus un garīgus ebreju vadoņus. Uzrakstīju plašu noveli par Alfrēdu Dreifusu. Atsauksmes pozitīvas. Arī profesors Stranga mani uzteic — esot uzrakstījis interesantu darbu! Jau vēlāk vēsturnieks Marģers Vestermans atzina, ka stāsta nobeigums viņam nepatīk. Nevar īsti saprast, vai Dreifuss vainīgs, vai nē...! Tā vien tikai detaļa...

Kad izdevu savu "Beilisādi", ebreju sabiedrībā šoks: no kurienes tam Grūtupam šādas zināšanas? Kā viņš ticis pie unikāliem arhīvu materiāliem? Starp citu, šo jautājumu man uzdeva arī sakarā ar citām grāmatām. Taču šoreiz par Beili! Kāpēc darbā minētie secinājumi atšķiras no vispārpieņemtajiem? Sakramentāls jautājums.

Atbildēju, ka vispārpieņemtas lietas mani neinteresē. "Vispārpieņemtais" nereti ir tikai izdoma un tradīcija. Nekas vairāk! Kāda cilvēka radīta mitoloģija. Beiļa mītu radīja jurists Tagers un izbijis žurnālists Brazuļ-Bruškovskis. Vai man jāseko šo cilvēku izdomai? Nē! Es pats lasīju arhīva papīrus. Izstudēju trīsdesmit kilogramus. Svarā neietilpst monogrāfijas, brošūras, žurnālu un avīžu raksti. Vien arhīva dokumenti.

Izlasīju, pārbaudīju, salīdzināju, izmērīju, nosvēru un izdarīju secinājumus. Varu atbildēt par katru vārdu, zilbi un burtu! Par katru teikumu. Patiesība man svarīgāka par mītu.

Tā vārds pēc vārda, grāmata pēc grāmatas un manas attiecības ar ebreju kopienu pasliktinājās.

Arī par Konstantīna Čakstes pieminekli sastrīdējāmies. Kāds ebrejs Gombergs vēlējās Rīgas centrā novietot Pēteri Pirmo. Antifašista vietā nolikt imperiālistu... Gombergam palīgos Dolgopolovs. Ari ebrejs. Viens no Rīgas varasvīriem... Varens kokteilis. Ir gan dīvainas tās ebreju asinis... Antifašista vietā imperators!!! Varbūt tā bija atbilde Rolanda statujai? Atbilde baltvāciešiem? Varbūt...?! Ja tā..., rīcība loģiska un pārdomāta. Iecere grandioza un zīmīga.

Protestēju un nepieļāvu. Rezultātā čiks vien sanāca. Nav ne antifašista, ne imperiālista! Tukša vieta...

Kad iebildu pret ebreju īpašumu netaisnīgu restitūciju, es viņu acīs rūdīts "antisemīts" un naidnieks. Žults un naida straumes. Iznīcinoši raksti krievu presē...

Uztvēru to mierīgi. Esmu rīkojies vien godīgi un taisnīgi. Žēl latviešu! Kāpēc viņiem jāmaksā? Kāpēc jāuzņemas sveša vaina? Kāpēc jārada pazemības un padevības apziņa? Vai latviešiem ar līdzšinējo bagāžu nepietiek?! Pietiek! Un vēl atliek...!

Cilvēki atbalstīja mani. To jutu gan atsauksmēs, gan ielu sarunās. Sveši cilvēki pienāk un saka: "Paldies!" Vīri, garām ejot, noņem cepuri, sievietes uzsmaida. Jau pēc acīm redzu, ko viņi par mani domā.

Nevēlos būt oriģināls... Tāpēc minēšu arī divas ebrejietes. Simpātiskas un varenas sievietes. Viena no viņām tolaik vadīja kādu lielu krievu avīzi. Vienmēr mani balstīja un aizstāvēja. Skaista un eleganta dāma. Savulaik tincināja par ebrejiem.

"Andri, ja tev dzimtā ir kāds kristīts ebrejs, tad pasaki. Ko tur slēpt?" smaidot ieprasījās Ksenija.

Vai jautājums nevietā un nelaikā? Nē! Pilnīgi vietā. To diktē normāla cilvēciska interese... Arī ebreju solidaritāte to prasa. Kā teiktu Rozanovs:

"Asinis... Ebreju asinis... Tās vārās un mutuļo... Nervozē un satraucas... Pārdzīvo un nīst..."

Atbildēju godīgi, ka nezinu. Ulda Ģērmaņa vārdiem — sniegs aizputinājis visas pēdas... Eju pa aizputinātām pēdām. Meklēju zīmes un skaidroju. Kad ceļu atradīšu, atbildēšu.

Otra mana simpātija — kursabiedrene Ella. Mana karstā atvasara. Ellai imponēja mana aizrautība. Mana ebreju mānija. Meitene man līdzēja un atbalstīja. Dvēseles kontakts izcils. Sapratāmies no pusvārda. Runājām ļoti atklāti. Gan par ebrejiem, gan latviešiem. Ja sveša auss to dzirdētu, pārbītos...

"Tu jau zini par maniem tautas brāļiem vairāk nekā es," uzteica Ella. Un pēkšņi negaidīts jautājums:

"Saki, Andri, vai es tiešām izskatos pēc tipiskas ebrejietes?"

"Izskaties gan..." iesmējos.

Nezinu, vai mana atbilde viņu sarūgtināja. Varbūt meitene vēlējās būt citāda...? Ne tik ebrejiska? Varbūt...

Jaunībā pēc kāda kautiņa gulēju stomatoloģiskajā poliklīnikā. Lūdzu dakteriem izlabot manu salauzto degunu. Noņemt rētaudus un uzspodrināt "fasādi".

Ārstējās arī kāds jauns ebrejs. Viņam nepatīk dzimtais deguns! Pārāk līks! Pārāk ebrejisks!

Degunu ārsti iztaisnoja. Puisis varen priecīgs. Taču pēc dažām dienām deguns no jauna saliecās... Vīrietis panikā. Ebreju asinis stiprākas par medicīnu un dakteriem...”

Novērtē šo rakstu: