Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienprātīgi apliecina: Cilvēktiesību konvencijā nepastāv tiesības uz viendzimuma “laulībām”
Asociācija Ģimene15.06.2016.
Komentāri (19)
Iesaki rakstu: 
Biedrība “Asociācija Ģimene” un Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) “Mamma, Tētis un Bērni” komiteja atzinīgi novērtē Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmumu lietā Chapin un Charpentier pret Franciju (Appl. Nr. 40183/07), kurā skaidrots, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijā jēdzienam “laulība” nav citas nozīmes kā vien savienība starp vīrieti un sievieti.
Lēmums pieņemts lietā, kurā 2004.gadā kādas Francijas pašvaldības mērs reģistrēja tā saucamās viendzimuma “laulības”, neskatoties uz to, ka tajā laikā (t.i., pirms strīdīgā Taubira likuma, kas tika pieņemts 2013.gadā) Francijas normatīvais regulējums neparedzēja tiesisku pamatu šāda veida “laulībām”. Tam sekoja Bordo tiesas lēmums, kas pēc prokuratūras lūguma atzina šīs “laulības” par spēkā neesošām.
Piesakot savu prasību, kas tika iesniegta Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), divi pieteicēji izteica pretenziju, ka Bordo tiesas lēmumā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12.pantu pārkāptas viņu tiesības laulāties un dibināt ģimeni un saskaņā ar 8.pantu ir pārkāptas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Taču ar savu spriedumu ECT ir apstiprinājusi, ka jēdzienam “laulība” 12.panta izpratnē ir skaidra un nepārprotama nozīme: tā ir savienība starp vīrieti un sievieti. Tas tā bija 1950.gadā, kad Eiropas Cilvēktiesību konvencija tika pieņemta, un tā tas ir arī tagad.
Eiropas pilsoņu iniciatīvas “Mamma, Tētis un Bērni” komitejas prezidente Edīte Frivaldski, komentējot ECT spriedumu, saka: “Liels gandarījums redzēt, ka ECT apstiprina mūsu iniciatīvas vēsti: laulība ir kaut kas unikāls un īpašs. Viens no laulības mērķiem ir nodrošināt vidi, kurā bērni var augt laimīgi, jo tas ir bērnu interesēs – augt mīlestībā, kopā ar savu mammu un tēti. Eiropas Cilvēktiesību konvencija neparedz juridisku pamatojumu, lai izdarītu spiedienu uz nacionālajiem likumdevējiem laulības jēdziena maiņai. Ja kādās aprindās tiek apgalvots, ka viendzimuma “laulības” ir cilvēktiesības, tad šie apgalvojumi neatbilst patiesībai, tie nav tiesiski pamatoti.”
Iniciatīvas komitejas ģenerālsekretāre Marija Hildingsone piebilst: “Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12.pants skaidri norāda uz ģimenes un laulības savstarpējo saistību. Tādēļ šodienas ECT lēmums apliecina jēdziena “ģimene” nozīmi: tā balstās laulībā starp vīrieti un sievieti un radniecības saitēs.”
Kā jau iepriekš ziņots, 2016.gada aprīlī uzsākta Eiropas pilsoņu iniciatīva “Mamma, Tētis un Bērni”, kuras laikā Eiropas pilsoņi tiek aicināti parakstīties par vienotu laulības un ģimenes definīciju - laulība ir viena vīrieša un vienas sievietes savienība, un ģimene ir balstīta laulībā un dzimtas saitēs. Iniciatīvas autori ir pilsoņi no septiņām Eiropas Savienības valstīm – Ungārijas, Slovākijas, Zviedrijas, Polijas, Francijas, Horvātijas un Portugāles. Tās oficiālais pārstāvis Latvijā ir biedrība "Asociācija Ģimene".
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
