Iesaki rakstu: 
Situācija uz Latvijas–Baltkrievijas robežas ir saasinājusies, jo atkal pieaudzis to skaits, kuri vēlas iešmaukt Latvijā nelegāli – tātad izdarīt likuma pārkāpumu. Vienlaikus publiskajā telpā turpinās diskusija par imigrācijas jautājumiem. Daži uzņēmēji un kreisi-radikāli-liberāli noskaņotie aicina uz imigrācijas plūsmas palielināšanu, jo trūkst darbaroku. Tikmēr par dzimstības veicināšanu šajā kontekstā runāt nevēlas, jo modernas, progresīvas sievietes neesot domātas dzemdēšanai.
Arī Francija savulaik (līdzīgi kā citas Rietumeiropas valstis) lēma, ka laist vairākus bērnus pasaulē ir atpakaļrāpulība, sievietēm visi spēki jāvelta karjerai, nevis ģimenei. Lai brauc jaunie strādnieki no islāma valstīm, mēs viņus visus integrēsim! Un kā ar to ir veicies? Šī vasara Francijas varas iestādēm bija sevišķi nemierīga, jo kārtējo reizi bija redzams, pie kā noved vāji kontrolēta migrācija no valstīm ar stipri atšķirīgu kultūru.
Francijas nemieri
Jūnija un jūlija nemieri sākās pēc tam, kad policists bija nošāvis 17 gadus vecu alžīriešu izcelsmes likumpārkāpēju. Nahels Merzouks (Nahel Merzouk) sastrēguma laikā brauca ar savu auto pa sabiedriskā transporta joslu un tika policistu apstādināts. Noteikumu pārkāpējs atteicās uzrādīt vadītāja apliecību un metās bēgt ar auto. Policists raidīja šāvienus un ievainoja Nahelu rokā un krūtīs, jo baidījās, ka jaunietis, ātri braucot, varētu ievainot citus. Policists lietoja ieroci atbilstoši 2017. gadā pieņemtajiem likuma labojumiem, kas dod policijai plašākas tiesības lietot šaujamieroci, ja autovadītājs neklausa policista likumīgām prasībām un apdraud policistu dzīvību.
Ieceļotājiem no Āfrikas un viņu pēcnācējiem šis notikums kalpoja par ieganstu uzsākt plašus grautiņus ne tikai Parīzē, bet arī Marseļā, Lionā un citās pilsētās. Parīzē tika sadedzināti desmitiem autobusu, veikalu un citu ēku logi tika izsisti. Parīzes piepilsētā Dransijā tika nodedzināts lielveikals, savukārt Marseļā liesmas apņēma lielāko bibliotēku. Un, lai par maz neliktos, trakotāji aizdedzināja arī Parīzes 2024. gada Olimpiādes biroju.
Grautiņi un cilvēku drošība
Aģentūra "Reuters" 2. jūlijā ziņoja, ka nemiernieki (lasi – noziedznieki!) uzbruka Parīzes piepilsētas mēra Vensāna Žanbruna (Vincent Jeanbrun) privātmājai, kurā tajā laikā atradās viņa sieva ar piecus un septiņus gadus veciem bērniem. Kad mēra dzīvesbiedre Melānija no vajātājiem bēga caur pagalma durvīm, uz viņu un viņas bērniem tika raidīti salūta šāviņi. Melānija tika ievainota, lauza kāju, turklāt tika ievainots arī viens no bērniem. Policija ierosināja lietu par slepkavības mēģinājumu, tomēr nav ziņu, ka kāds būtu ticis arestēts.
Demolēšanai Francijā nu jau ir stipras tradīcijas. 2005. gadā trīs nedēļas ilgo nemieru laikā tika aizdedzināti 10 000 automašīnu un 230 sabiedriskās ēkas. Materiālie zaudējumi pārsniedza 200 miljonus eiro. Policija arestēja gandrīz 2900 nekārtību cēlāju, bet sadursmēs ievainoti 126 policisti un ugunsdzēsēji.
Ja 2005. gadā ielu nemieri aprobežojās ar Parīzes priekšpilsētām un tā sauktajiem sarežģītajiem rajoniem, tad šoreiz tika ietekmēta visa valsts. Nemiernieki vērsās pret visu, kas kaut kādā veidā bija saistīts ar valsti un pašvaldībām; cieta policijas iecirkņi, valsts institūciju un pašvaldību ēkas, skolas, bibliotēkas.
Radikālie musulmaņu nemiernieki, ejot Francijas pilsētu ielās, laupot un dedzinot automašīnas, ne reizi vien izsauca vārdus: "Allahu akbar!" Ar šiem vārdiem uz lūpām tika izdemolēta arī holokausta piemiņas vieta Parīzes piepilsētā Nantērā. Šis notikums radīja spriedzi Francijas ebreju kopienā, kas bažījas, ka, nemiernieku skaitam un vardarbībai palielinoties, uzbrukumi varētu tikt vērsti arī pret pašu kopienu.
Eiropeiskā pašiznīcināšanās
Izdevumu "Spectator" un "The Wall Street Journal" publicists, vairāku grāmatu autors un radikālā islāma kritiķis Duglass Marejs (Douglas Murray) savā grāmatā "The Strange Death of Europe: Immigration, Identity, Islam" sprieda, ka Eiropa nomaina savus iedzīvotājus un izdara pašnāvību, īstenojot masu migrācijas politiku, jo liels skaits nelegālo imigrantu nedemonstrē pat minimālu tieksmi vai vēlmi integrēties apkārtējā sabiedrībā un kultūrā un absorbēt demokrātijas normas un uzvedību.
Pēc franču sabiedrības pārstāvju liecībām, neseno nemieru laikā ielās izgāja imigranti, kuri nav kautrējušies apgalvot, ka ienīst Franciju, ka viņi šādi atriebjas Francijai par koloniālisma gadiem. Par migrāciju kā karmisku sodu, kas nāk pār eiropiešiem – "kolonizatoru pēctečiem", solidāri piebalso viens otrs ultraliberālu, radikālu pārmaiņu apoloģēts Latvijā.
Daļa intelektuāļu, kas smeļas idejas kreisajās utopijās (nomaskētās mūsdienu specifiskā liberālisma mērcē), ir apmaldījušies, bet paši to vēl nesaprot. To varētu salīdzināt ar ainu, kurā redzams pašnāvnieks, kurš pirms nolēkšanas no augstceltnes jumta lasa dzeju un izpaužas kādā filozofiskā monologā – nu tā, lai viss izskatās intelektuāli un glīti. Bet pašnāvība ir un paliek pašnāvība. Demogrāfijas tendences un statistikas dati ir spītīga lieta – eiropieši izmirst.
Ideoloģija
Dzimstības veicināšana – nē, tas ir par tumsonīgu, lai par to runātu. Demogrāfijas lietu ministrija – nē, labāk cēli izglābsim vienu zīriņa ligzdu un domāsim, kā samazināt govju (piedodiet) purkšķināšanu. Bērnu laišana pasaulē – tā taču ir tumsonība... Tikai šovinistiski noskaņoti vīrieši varēja izgudrot, ka valsts iedzīvotāju skaits varētu pieaugt dabiskā veidā, vai ne? Hei, vīrieši, dzemdējiet paši!
Jau vismaz gadus divdesmit skaidri redzam kreisi-radikāli-liberālās domas bankrotu. Politoloģija atpaliek no prakses, un jaunajam ideju degmaisījumam nav vēl precīza apzīmējuma. Mūsdienu "Woke" ideoloģiskais kokteilis zināmā mērā izskatās kā protests pret visu normālo un pārbaudīto. Esi cīkstonis, bet jūties kā sieviete – labi, vari piedalīties cīņas sacensībās un sist sievietes, cik uziet! Pēc tam droši ej uz sieviešu SPA, jo dzimuma identitāte taču ir tikai sociāli konstruēta, vai ne?
Pārspīlējums, jo Latvijā pagaidām nekas tāds nenotiek? Katrā ziņā redzam, ka tā destrukcija, par ko brīdināja Latvijas konservatīvie pirms kāda laika, ir jau ielauzusies mūsu izglītības saturā. Bērniem tiek skaidrots, kas ir "trans" un kas ir "cis".
Rodžers Skrūtons to skaidro sekojoši: "Augstskolu pasniedzēji izsmej tādu mācību programmu, ko radījuši "miruši baltie eiropieši". [..] Maigā iekļaušanas aizstāvība slēpj nepavisam ne maigu vēlmi izslēgt iepriekšējo izslēdzēju – citiem vārdiem sakot, atteikties no mūs raksturojoša kultūras mantojuma."
Skrūtons turpina: "Šāda "nost ar mums" mentalitāte nododas senu un neilgstpējīgu lojalitātes veidu izskaušanai. Kad iet bojā vecie lojalitātes veidi, iet bojā vecā piederības forma. Apgaismība, kas, šķiet, pati no sevis ved uz noraidījuma kultūru, tādējādi iznīcina apgaismību, graujot pārliecības, uz kurām balstās pilsoniskums. Tam esam bijuši liecinieki Rietumu intelektuālajā dzīvē."1
Atgādināšu, ka mūsdienu liberālā ideoloģija (atšķirībā no klasiskā liberālisma) skata valsti kā vēsturisku nejaušību, apstākļu sakritību un ne vairāk. Tāpēc armijā nevajag dienēt, un kara laikā bēdziet, jo patriotisms ir seno laiku relikts... Un, ja tomēr jākaro, tad obligāti sievietes ir jāiesauc dienestā, bērni nav tik svarīgi kā sieviešu līdztiesība... Eiropieši izmirst? Nu un tad? Nost ar mums!
Nobeigumā: politkorektums kā jaunā cenzūra
Nepolitkorektie fakti: Francijas nemiernieku grupas galvenokārt veidoja imigranti no Āfrikas. Neskatoties uz to, ka viņi ilgstoši bijuši nodarbināti dažādos Francijas uzņēmumos, tajā skaitā IT un augsto tehnoloģiju uzņēmumos (!), un dzīvojuši franču sabiedrībā, viņi tā arī nav spējuši pieņemt Eiropas vērtības un dzīvesveidu.
Daudzos Francijas uzņēmumos islāmticīgajiem ir iespēja darba laikā apmeklēt mošeju. Tā teikt – īpaša pieeja darbiniekiem. Taču tajā pašā laikā daļa no viņiem neslēpj naidu pret Franciju un franču kultūru, tradīcijām.
Rodžers Skrūtons raksta: "Politkorektums mūs mudina būt pēc iespējas "iekļaujošākiem" – ne domās, ne vārdos, ne darbos nediskriminēt etniskās, seksuālās un reliģiskās minoritātes vai cilvēkus ar atšķirīgu uzvedību. Lai mēs būtu iekļaujoši, mūs mudina nomelnot to, ko uzskatām par īpaši mums piederīgu."2
Vai tas ir pārsteigums, ka tieši Eiropas kreisi-radikāli-liberāli noskaņotie iziet pretī imigrantu pūlim ar plakātu "Welcome!" (laipni lūdzam)? Stokholmas sindroms visā krāšņumā.
Atceros, ka ap 2007. gadu domnīcā "Austrumeiropas politikas pētījumu centrs" (APPC) domājām, kā Latvijai labāk reaģēt uz Rietumeiropas valstu pārstāvju kritiku par krievu it kā neintegrēšanu Latvijā. Toreiz spriedām, ka Rietumeiropas valstis, sasniedzot noteiktu imigrantu skaita īpatsvaru savā valstī, pārtrauks kritizēt Latviju, jo konstatēs, ka pašas neko nespēj "integrēt".
Mūsu prognoze piepildījās ātrāk, nekā bijām gaidījuši. Francijas valdībai nākas cīnīties ar iepriekš plaši atvērto imigrācijas vārtu sekām. 2023. gada sākumā tika izstrādāts jauns imigrācijas likums, kas cita starpā paredz ātrāku izraidīšanas no valsts procedūru. Vai mēs vēlamies Francijas problēmas Latvijā?
1 Rodžers Skrūtons. Kā būt konservatīvam. Rīga, KODOKA, 2014, 124. lpp.
2 Turpat, 123. lpp.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
