Eksprezidentam Ulmanim ar valsts apmaksāto “LandCruiser” satiksmes noteikumi nav vērā ņemami
PIETIEK07.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Eksčekista Jura Savicka biznesa kompanjonam, bijušajam valsts prezidentam Guntim Ulmanim ceļu satiksmes noteikumi nav nekas vērā ņemams, - par to aizvadītajā nedēļā varēja pārliecināties rīdzinieki, vērojot par viņu pašu nodokļos nomaksāto naudu iegādāto un eksprezidenta lietoto Toyota LandCruiser auto, savdabīgi noparkotu pa pusei uz ietves.
Kaut gan pārdesmit metru attālumā bija iespējams auto noparkot normāli, eksprezidentam acīmredzami nebija vēlēšanās kājām mērīt šo iespaidīgo distanci, tāpēc viņš savu lendkruizeri novietoja, kā nu sirds kāro.
Formāli turklāt šī automašīna pieder Valsts prezidenta kancelejai, - tieši tā ir iegādājusies šo auto eksprezidenta Ulmaņa personiskajām vajadzībām. „Kaut kad man piešķīra. Nezinu, kāpēc tieši tādu. Es tur nejaucos. Tur sludina kaut kādu konkursu, es tur neiejaucos. Kāda ir, ar tādu braucu,” – tā par „savu” 2016. gada izlaiduma LandCruiser pērn stāstīja pats Ulmanis. Automašīna esot nodota pilnīgi viņa rīcībā, un nekad nevienam neesot ienācis prātā to „atņemt” kādām citām vajadzībām.
Automašīnu iegādei bijušo Valsts prezidentu vajadzībām ir likumīgs pamats – vismaz attiecībā uz vienas automašīnas iegādi katram eksprezidentam. Likums „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” noteic, ka persona, kura ieņēma Valsts prezidenta amatu, pēc tā atstāšanas reizē ar ikmēneša pensiju saņem no valsts arī automašīnu.
Likumā noteikts, ka eksprezidents saņem „lietošanā vienu automašīnu, kuras iegādes vai nomas vērtība nepārsniedz tādas automašīnas divkāršu iegādes vai nomas vērtību, uz kādu saskaņā ar Ministru kabineta izdotajiem normatīvajiem aktiem ir tiesības valsts pārvaldes iestādes amatpersonai (darbiniekam)”.
Taču šī likuma norma, to burtiski lasot, noteic, ka pēc amata atstāšanas eksprezidentam ir tiesības tikai uz vienu automašīnu, bet ne tiesības ik pa laikam palietotās vietā saņemt jaunu. Turklāt vēlme pēc īpaši dārgas automašīnas var neatbilst likuma noteiktajiem iegādes cenas ierobežojumiem.
Tieši šī pretruna starp likuma normām un bijušo valsts vadītāju vēlmi ik pēc dažiem gadiem tikt pie jauna, turklāt viņu vēlmēm atbilstoša transportlīdzekļa ir novedusi pie situācijas, kad valsts iestāžu vadība ir spiesta meklēt iespējas likuma „likumīgai” apiešanai un izmantot iespēju šos darījumus piesegt ar norādēm uz valsts noslēpumu vai mēģināt noslēpt vienkārši tāpat.
Pašlaik ir kopumā vairāk nekā desmit automašīnu, kas skaitās „iesaistītas personu, kas ieņēma Valsts prezidenta amatu, aizsardzības (apsardzes) pasākumos”, kā arī izmantotas citām Militārās policijas funkcijām.
Taču, kā liecina publiski pieejamā informācija, faktiski vismaz atsevišķas no šīm automašīnām ir „piestiprinātas” konkrētiem eksprezidentiem un tiek izmantotas tikai un vienīgi kā attiecīgā bijušā valsts galvas „dienesta” auto. Tieši tā ir ar Ulmanim piešķirto LandCruiser, kas gan skaitās Valsts prezidenta kancelejas īpašums.
Kura amatpersona un ar kādu pamatojumu pieņēmusi lēmumu šāda auto iegādei par prezidenta kancelejas līdzekļiem, kaut arī par eksprezidentu drošību jārūpējas Militārajai policijai, - tas tā arī nav skaidrs.
Seko mums 
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.
RailBaltica projektam ir visas iespējas kļūt par akmeni kaklā Latvijas budžetam un valsts parādam, jo jau tagad trūkst ~6 miljardu eiro Latvijas posmam (~puse Latvijas budžeta) un Eiropa visu naudu 100% nedos. Ko darīt?
