Iesaki rakstu: 
Saeimas deputātiem nodoti izskatīšanai Klimata un enerģētikas ministrijas izstrādātie un iepriekšējās valdības atbalstītie grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā.
Viens no priekšlikumiem ir mainīt “aktīvais lietotājs” definīciju. Neskatoties uz to, ka pašreiz spēkā esošā likuma redakcijā ir spēkā termins “aktīvais lietotājs – galalietotājs, kurš ražo elektroenerģiju savām vajadzībām un var saražotās elektroenerģijas pārpalikumu pārdot vai kopīgot, iesaistīties elastības pakalpojumos vai energoefektivitātes shēmās. Aktīvais lietotājs nav energoapgādes komersants”, kas ieviests tikai ar 2022.gada 11.augustu un atbilst Eiropas Savienības regulas 2019/943 un direktīvas 2019/944 noteiktās definīcijas būtībai.
Grozījumu autori piedāvā šādu definīciju: “Aktīvais lietotājs – galalietotājs, kurš ražo elektroenerģiju savām vai savas energokopienas vajadzībām un var saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas veido ne vairāk kā 20% no lietotāja saražotās elektroenerģijas 12 mēnešu periodā, nodot elektroenerģijas tirgotājam neto norēķinu sistēmas ietvaros, pārdot, iesaistīties elastības pakalpojumos vai energoefektivitātes shēmās. Aktīvais lietotājs nav energoapgādes komersants.”
Rodas jautājums – kāpēc ir nepieciešams mainīt šo definīciju un kam tas ir izdevīgi?
Jaunā piedāvātā redakcija pirmajā mirklī šķiet maz atšķirīga un samērīga, bet, manuprāt, netālredzīga un lielo enerģētisko ģenerējošo jaudu attīstītāju lobējoša.
Likumprojekta anotācijā kā galvenais iemesls ir minēts, “ka aktīvā lietotāja statuss un tam izvirzāmās prasības un sniegtās priekšrocības varētu tikt izmantotas nereģistrētas un normatīvajiem aktiem neatbilstošas saimnieciskās darbības veikšanai, un radīt negatīvu ekonomisku un tiesisku stimulu komerciālai elektroenerģijas ražošanai un pārdošanai elektroenerģijas tirgū vai citiem lietotājiem”.
Tātad likumprojekta autori uzskata, ka “aktīvie lietotāji” var radīt konkurenci komersantiem un tāpēc tie ir vēl jāierobežo. Jau tagad tie ir ierobežoti ar Sadales tīkls iekšējiem noteikumiem, ka mājsaimniecības drīkst uzstādīt ne vairāk kā 11,1 KW ģenerējošās jaudas, kas neatbilst ES normatīviem un Latvijas likumiem un MK noteikumiem, kur tādu ierobežojumu nav.
ES normatīvos ir ieteikums uzstādīt mājsaimniecībām ģenerējošās jaudas no atjaunojamiem energoresursiem līdz 30 KW, kas atbilst loģiskam mājsaimniecības patēriņam, ja iegādājas elektroauto un nepieciešamo siltumenerģiju nodrošina ar elektrību vai siltumsūkņiem. Uz to arī aicina ES zaļais kurss, kas paredz atteikties enerģijas ražošanā no fosilām izejvielām un pāriet uz atjaunojamiem energoresursiem (AER), kur galvenā loma ir paredzēta ūdenim, saulei un vējam. (Ieteikums “aktīviem lietotājiem”, ja iespējams, uzstādīt ģenerējošās jaudas, izmantojot visus šos AER, jo katram ir priekšrocības, kas var kopā dot vislabākos rezultātus.)
ES normatīvi enerģētikas jomā nosaka, ka “aktīvie lietotāji” ir īpaši jāatbalsta un tiem nedrīkst radīt šķēršļus brīvajam elektroenerģētikas tirgum, tādējādi veicinot decentralizētu elektroenerģijas ražošanu, mazinot zudumus tīklā un palielinot sistēmas drošību un ieliekot pamatus energokopienu izveidei.
Piedāvātie grozījumi neveicina šo mērķu sasniegšanu un bremzē “aktīvo lietotāju” attīstību. Tas nozīmē, ka tās mājsaimniecības, kas var atļauties izveidot ģenerējošās jaudas no AER, septiņas reizes pārdomās, vai to darīt, jo nav paļāvības uz likumdevēju, vai netiks atkal mainīti spēles noteikumi, kas neļauj prognozēt naudas plūsmas un investīciju atmaksāšanas termiņu. Cik pamatotas bažas, ka “aktīvais lietotājs” var radīt konkurenci energo komersantam? Faktiski nekādas, jo “aktīvais lietotājs” neuzstāda ģenerējošās jaudas, lai pelnītu, bet lai nodrošinātu savu patēriņu.
Ir cits aspekts, ka “aktīvais lietotājs” kļūst pašpietiekams, it sevišķi, ja aprīko savu elektrosaimniecību ar akumulācijas iespējām (vislabākie akumulatori ir elektroauto ar IN un OUT ievadu un izvadu, un tas ir tikai laika jautājums). Tas nozīmē, ja “aktīvo lietotāju” kļūst arvien vairāk, tad uz tiem vairs nevarēs nopelnīt un tas gan dažiem šķiet, ka nav pieļaujams. Kā saka, nekā personīga, bet tas traucēs biznesu, jo kā gan svešzemju kapitāls atpelnīs savas investīcijas simtos miljonos un kur vēl peļņa, ko pārskaitīt uz savām zemēm.
Tāpēc “aktīvā lietotāja” ierobežošana nav tālredzīga un valstiska, jo tā neveicina mājsaimniecību un uzņēmumu pašu kapitāla investīcijas elektroenerģijas ģenerējošo jaudu uzstādīšanā un pašpietiekamības veicināšanā. Enerģijas pašpietiekamība ir ļoti svarīga gan no ekonomiskā, gan stabilitātes, gan drošības viedokļa.
Viens piemērs. Jauna ģimene veido mājsaimniecību, uzbūvējusi saimniecības ēku, uzstādījusi 11,1 KW saules baterijas, plāno būvēt ģimenes māju. Pašreizējais elektroenerģijas patēriņš ir ~ 20 KWh mēnesī. Saules baterijas gada laikā saražos ~ 10 000 KWh. Ja Saeima apstiprinās galīgajā lasījumā to “aktīvā lietotāja” definīciju, ko apstiprināja jau 1. lasījumā, ko lai domā jaunā ģimene, kas paļāvās uz līdzšinējiem nosacījumiem, ieguldīja savus līdzekļus, palīdzot valstij, kas aicināja veidot mikroģenerāciju? Vai to, ka ir piekrāpti? Un kas savāks un pārdos šīs ~ 9500 KWh elektroenerģijas, kas tika nodotas tīklā, un kā tas atbilst Civillikumam?
Saeimas deputātiem rūpīgi jāiedziļinās “aktīvā lietotāja” definīcijā. Jāsaprot tā nozīmi pašpietiekamībai un Latvijas nākotnei!
P.S. Pēc loģikas ar elektroenerģijas ražošanu un piegādi patērētājiem vajadzēja nodarboties tikai AS Latvenergo. Nevajadzēja to sadalīt, ar tā peļņu nevajadzēja papildināt valsts budžetu, bet ļaut tam attīstīties. Vidēji katros piecos gados varēja palielināt ģenerējošās jaudas par ~ 200 MW, kas 25 gadu laikā būtu papildu 1000 MW un sasniegtu jau šobrīd ~3600 MW, kas būtu pašpietiekami un ļautu pilnībā nodrošināt visus patērētājus ar elektroenerģiju un pārpalikumu pārdot. Bet, ja spēles noteikumus diktē citi, tad ir, kā ir. Tas jāņem vērā turpmāk, izstrādājot precīzu nākotnes stratēģiju enerģijas sektorā.
* Kustības “Par pašpietiekamu elektroenerģiju” pārstāvis
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
