Es jums atkal došu daudzus lieliskus padomus: kad un kā Latvija sāks ķert kaimiņus?
Andris Vilks*02.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vienmēr ir interesanti un noderīgi salīdzināt dažādu valstu datus, it sevišķi, ja valstis ir līdzīgas pēc daudziem un dažādiem parametriem. Neapšaubāmi, Baltijas valstis ir ļoti ērtas salīdzināšanai. Ir jomas, kurās Latvija ir priekšā kaimiņiem, daudz kur ir visai līdzīgi, bet attiecībā uz tādu svarīgu jomu kā ekonomiskā attīstība un tautas labklājība Latvija arvien vairāk sāk atpalikt no kaimiņiem.
Ir jāanalizē un jāsaprot, kāpēc daudzus gadsimtus vispārtikušākā reģiona teritorija ar lielāko un bagātāko pilsētu ar katru gadu arvien attālinās no saviem kaimiņiem. Var skatīties uz Ziemeļeiropu, Singapūru vai kādu citu attīstītu valsti kā modeli, taču pirmajam mājasdarbam ir jābūt – mācies no kaimiņa. Viņi var, mēs arī.
Patlaban paveras laba iespēja saraut, jo pasaulē strauji mainās ierastā kārtība un ir labs laiks pārmaiņām. Visi labi atceramies iepriekšējās ekonomiskās krīzes iemeslus un faktorus, daudz esam mācījušies, mainījušies. Diemžēl iepriekšējā krīzes laikā tapušā Nacionālas attīstības plāna vadmotīvs par izrāvienu nav noticis… Izrāvienu ir veikuši mūsu kaimiņi un vairākas jaunās ES dalībvalstis. Ir nogulēti pēckrīzes gadi, kad bija izaugsme un lieliska iespēja transformēt valsti.
Kas tad ir noticis pēdējos 30 gados mūsu reģionā? Visai līdzvērtīgas starta pozīcijas pēc neatkarības atgūšanas. Tad Igaunija sasparojās, veica vajadzīgās izmaiņas domāšanā, ekonomikā, valsts pārvaldē, sekmīgi mainīja valsti un tās tēlu, kļūstot par reģiona flagmani.
Pirms dižķibeles Baltijas tīģeriem bija liels uzrāviens ekonomikā, kaut visai nesabalansēts. Latvija un Lietuva daudzus gadus atradās visai līdzīgās pozīcijā. Krīze bija dziļāka un ilgāka Latvijā, tāpēc atpalicība pārticībā un ekonomikas attīstībā sāka pieaugt arī ar Lietuvu.
2010. gadā Latvijas kopprodukts pēc pirktspējas uz 1 iedzīvotāju bija 53.6% no ES27 vidējā, Lietuvā 61.1%, bet Igaunijā 66.2%. Pēckrīzes periodā visās valstīs bija laba izaugsme, taču Latvijas atpalicība praktiski bija dubultojusies… 2019. gada dati rāda 69.2% Latvijai, iepretim 82.5% Lietuvai un 83.8% Igaunijai.
Nav jautājums par izaugsmi kā tādu, jo Latvijas rādītāji ir progresējuši, bet par to, ko ir paveikuši mūsu kaimiņi. It sevišķi Lietuva, veicot spēju izrāvienu, gan ar labējām, gan kreisajām valdībām.
Izvērtējot norises Latvijā, Baltijā, citos reģionos, daudzu gadu garumā esot mijiedarbībā ar biznesu, lēmēju un izpildvaru, sabiedriskajām organizācijām, ieklausoties citu teiktajā, varu konstatēt dažas iezīmes, kas neļauj Latvijai attīstīt savu potenciālu. Proti, to varētu formulēt kā NEIZLĒMĪBU, LĒNĪGUMU UN NESPĒJU FOKUSĒTIES UZ GALVENO. Tas ir jautājums ne tik valdībai, Saeimai vai valsts pārvaldei, bet arī uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām un ikvienam no mums.
Kas varētu mainīt esošo situāciju? Pirmkārt un galvenokārt, Latvijai ir jāspēj koncentrēties ik gadu tikai uz dažām pašām svarīgākajām stratēģiskajām idejām, kas atrodamas Nacionālajā attīstības plānā un daudzos citos dokumentos, un koncentrēt visu enerģiju, finanses tam.
Otrkārt, restartēt sabiedrības un politiķu dialogu. Latvijā ir labas tradīcijas politiķu dialogam ar sabiedrību un uzņēmējiem. Trīspusējās sadarbības padome, citu organizāciju iesaiste būtiski mazināja iepriekšējās krīzes dziļumu, palīdzēja ieviest eiro, rosināja kvalitatīvas sarunas par valsts stratēģiskajām prioritātēm. Tomēr tas nav bijis pietiekami, lai pēckrīzes izaugsmes gados noturētu fokusu uz svarīgāko un uzturētu jaudīgu attīstību.
Treškārt, mazināt iecietību pret korupciju, ēnu ekonomiku, stiprināt tiesu sistēmu. Latvijā ilgstoši ir Baltijā lielākā ēnu ekonomika, iecietīgākā attieksme pret korupciju, tādējādi lielāks risks uzņēmējiem un ārvalstu investoriem, dārgāka nauda tautsaimniecībai un mājsaimniecībām. Labi, ka beidzot notiek tiesu sistēmas transformācija, jābūt uzlabojumiem.
Ceturtkārt, fokusēties uz preču un pakalpojumu īpatsvara pieaugumu ekonomikā, inovācijām, vides jeb zaļajām programmām ikvienā jomā, jo tās griezīs pasauli nākamajā ciklā. Spēcināt Latvijas tēlu, dinamiskāk piesaistīt investīcijas. Piemēram, Lietuva efektīvi piesaista ārvalstu investīcijas, valdībai, prezidentam ļoti aktīvi iesaistoties. Igaunijas fokuss uz saviem labākajiem un perspektīvākajiem jaunajiem uzņēmumiem jau sen ir zināms.
Piektkārt, stiprināt galvaspilsētas faktoru. Ja Rīga stagnē, tad tas atsaucas uz visu valsti vairāk nekā gadījumā ar abām pārējām, jo mūsu galvaspilsētas īpatsvars valsts ekonomikā ir lielāks. Viļņa sevi skaļi piesaka kā reģiona FinTech centru, arī kā jauno finanšu nozares metropoli. Viļņā atrodas Baltijas reģiona ofiss gan Eiropas Investīciju bankai, gan Eiropas Attīstības un rekonstrukcijas bankai. Par Tallinu un fokusu uz IT un citu sfēru daudzsološajiem jaunajiem uzņēmumiem nav pat jāstāsta.
Un visbeidzot, izslēgt no leksikas tādu vārdu kā REFORMAS. Var kaut ko reformēt gadu, pāris gadus, bet ne ilgstoši, tracinot sabiedrību ar nespēju restrukturizēt vienu vai otru sfēru.
* Latvijas Bankas padomes loceklis, bijušais “Vienotības” finanšu ministrs, tieši atbildīgs par “Liepājas metalurga” novešanu līdz bankrotam un valsts garantiju zaudēšanu
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
