Etīdes par kultūras monarhiju. Funkciju miljoni

Tā, piemēram, internetā kāda skolotāja metodiskajā rekomendācijā ir lasāms šāds kultūras funkciju uzskaitījums: „Pirmā un galvenā kultūras funkcija ir saglabāt vēsturisko mantojumu, nodot svarīgāko nākamajām paaudzēm (informācijas saglabāšanas, nodošanas un apmaiņas funkcija)."

Vispirms jāsaka, ka citētajā teikumā ir rupja loģiskā un didaktiskā kļūda. Rupji ir pārkāpts loģikas identitātes likums. Tas nosaka, ka prātojuma laikā katram izteikumam ir jāsaglabā viena un tā pati jēga. Šajā gadījumā kultūras vēsturiskā mantojuma funkcija tiek skaidrota ar citu funkciju – „informācijas saglabāšanas, nodošanas un apmaiņas funkciju”. Savukārt rupja didaktiskā kļūda ir jauno vielu skaidrot ar tādas vielas palīdzību, kura vēl nav iepazīta mācību procesā. Pirmā un galvenā kultūras funkcija tiek skaidrota ar citu kultūras funkciju, kura vēl nav izskaidrota mācību procesā.

Taču principā apgalvojums „pirmā un galvenā kultūras funkcija ir saglabāt vēsturisko mantojumu” daļēji ir pareizs. Ideāli pareizs tas būtu, ja netiktu lietoti kategorizējošie vārdi „pirmā un galvenā”. Domāju, nevajag lielu prātu, lai saprastu šīs kategorizēšanas aplamību. Katram cilvēkam ir skaidrs, ka tā nedrīkst teikt (mācīt skolā). Kultūras pirmā un galvenā funkcija nav vēsturiskā mantojuma saglabāšana. Šī funkcija ir tikai viena no kultūras funkcijām, bet nevis „pirmā un galvenā”.

Godīgi atzīsim, ka mēs savā izziņas darbībā mīlam kategorizēšanu. Par katru cenu vēlamies zināt, kas attiecīgajā parādībā ir „ pirmais un galvenais”. Skaidrs, ka mums gribas zināt arī kultūras pirmo un galveno funkciju.

Skolotājs ir pieļāvis vēl vienu nepilnību. Cilvēces kognitīvā (izzinātājdarbības) pieredze tālredzīgi māca, ka attiecīgās parādības pirmo un galveno funkciju var konstatēt definīcijā. Definīcija (būtības raksturojums) vienmēr atklāj attiecīgās parādības funkcionālo sūtību. Tātad kultūras definīcija atklāj kultūras funkcionālo sūtību, ko nekļūdīgi drīkst atzīt par pirmo un galveno funkciju.

Mēs zinām definīciju: „Kultūra ir tas viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Kultūrā ietilpst tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu. Cilvēka dzīves vide ir ne tikai daba, bet arī kultūra. Kultūra ir “otrā daba”  – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama cilvēka pastāvēšana."

Protams, minētā definīcija mums palīdz uztvert kultūras pirmo un galveno funkciju. Definīcija liecina, ka kultūras pirmā un galvenā funkcija ir nodrošināt cilvēka dzīves vidi. Lai cilvēks varētu dzīvot dabā, nepieciešama ir „otrā daba” – kultūra. Tādējādi kļūst saprotams, ka kultūras pirmā un galvenā funkcija ir „otrās dabas” nodrošināšana.

Taču kultūrai nav tikai viena funkcija – pirmā un galvenā funkcija. Kultūrai ir ļoti ļoti daudzas sekundārās funkcijas, kuras (kā jau minēju) katrs var viegli fiksēt un komentēt. Pret tādu nodarbību nedrīkst iebilst. Nepatikšanas sākās vienīgi tad, ja kāds indivīds sāk absolutizēt kādu sekundāro funkciju, kā to dara skolotājs.

Kultūrai ir ļoti ļoti daudzas sekundārās funkcijas tāpēc, ka „otrā daba” ir ļoti ļoti daudzveidīga, kā arī ļoti ļoti daudzveidīga ir cilvēku saistība ar „otro dabu”. Garīgajā līmenī šī saistība ir bezgalīga. Ja teorētiski varam saskaitīt materiālās kultūras visus artefaktus un noteikt to konkrēto saistību ar cilvēkiem, tad garīgās kultūras materiālu (domas, idejas, tēlus, emocijas) mēs nekādā veidā nevaram ne saskaitīt, ne strikti fiksēt to saistību ar materiālajām izpausmēm. Garīgajā sfērā kultūras funkcionalitāte ir bezgalīga, tāpēc droši varam poetizēt par „funkciju miljoniem”.

Nepateicīgo uzdevumu tikt galā ar „funkciju miljoniem” uzņemas kultūras teorija. Tajā obligāti ir jābūt sadaļai par kultūras funkcijām. Tāpēc kultūras teorija cenšas ģeneralizēt „funkciju miljonus”, vispārinot bagāto materiālu atsevišķās grupās. Stingri noteikts kanons šajā ziņā neeksistē. Tomēr katrs kultūras teorētiķis vēlēsies apkopot pašas galvenās funkcijas, saskatot to universālo lomu kultūras pastāvēšanas visos laikmetos.

Grāmatā „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture” ir funkciju četras grupas: 1) socializācija un inkulturācija, 2) adaptācija un akulturācija, 3) asimilācija un integrācija, 4) normas un vērtības.

Lai cilvēks varētu eksistēt zināmā vidē, viņam nākas iekļauties noteiktos procesos. Cilvēka dzīve ir atkarīga no diviem procesiem – socializācijas un inkulturācijas.

Par socializāciju dēvē sociālās kompetences apguves procesu. Socializācija ir cilvēka iejušanās sabiedrībā, apgūstot tādas zināšanas un iemaņas, kuras nepieciešamas sociālo lomu izpildei. Cilvēkam nepieciešamās zināšanas un iemaņas sniedz kultūra, un tā ir kultūras socializācijas funkcija. Piemēram, vjetnamiešiem, kuri pašlaik vēlas dzīvot Latvijā, nākas socializēties mūsu vidē. Šim procesam nepieciešamās zināšanas un iemaņas sniedz latviešu kultūra.

Par inkulturāciju uzskata kultūras iemaņu un spēju apguves procesu, kurā cilvēks nepārtraukti ir iesaistīts visu mūžu, nemitīgi saskaroties ar jaunām kultūras nostādnēm, normām, tendencēm, vērtībām. Zinātnē sastopams viedoklis, ka starp socializāciju un inkulturāciju nepastāv principiāla atšķirība. Inkulturācijas jēdzienu lieto tādēļ, lai uzskatāmāk nošķirtu sociālos aspektus no citiem aspektiem – estētiskajiem, morālajiem. Taču patiesībā atšķirība pastāv.

Socializācijas rezultātā cilvēkam ir noteikti priekšstati par sabiedrības sociālo struktūru, šķiru īpašībām un savstarpējām attiecībām, valsts funkcionēšanu, ekonomiku, finansēm, izglītības sistēmu, politisko iekārtu. Socializācijas procesā apgūtajām zināšanām un iemaņām ir relatīvi universāls raksturs, un cilvēks spēj eksistēt arī ārpus savas etniskās kultūras vides. Turpretī inkulturācijas process cilvēkam palīdz eksistēt konkrētā kulturā, sniedzot ziņas par šīs kultūras tradīcijām, mantojumu, simboliem un regālijām, modi, stiliem, estētiskajām un intelektuālajām strāvām.

Inkulturācijas process ir komplicētāks nekā socializācijas process. Dažādu zemju sociālā sfēra var daudz neatšķirties viena no otras. Taču garīgās kultūras atšķirības var būt milzīgas. Tā, piemēram, Rietumu civilizācijas valstu sociālās sfēras ir samērā līdzīgas, bet nacionālo kultūru atšķirības ir grandiozas.  

Ja socializācija un inkulturācija pamatā nodrošina cilvēka dzīvi viņa dzimtajā vidē un abi procesi ir organiska nepieciešamība, tad adaptācijai un akulturācijai pamatā ir jāpalīdz cilvēkam iejusties dzīves mainībā un iejusties dzīvei svešā vidē. Jebkura kultūra ir spējīga realizēt adaptācijas funkciju un akulturācijas funkciju.

Kulturoloģijā par adaptāciju dēvē tādu procesu, kad cilvēks piemērojas jaunajiem sociālajiem, politiskajiem, garīgās kultūras apstākļiem, kā rezultātā mainās apziņas un rīcības stereotipi. Spilgts adaptācijas piemērs ir mūsu vecākās un vidējās paaudzes dzīve pēcpadomju gados. Savukārt par akulturāciju dēvē daļēju piemērošanos citas kultūras videi. Latviešu kultūras akulturācijas funkciju izmanto Latvijas cittautieši.

Kultūras adaptācijas funkcijas un akulturācijas funkcijas praksei mēdz būt dažāda gradācija. Pārsvarā nākas sastapties ar divām gradācijas pakāpēm – asimilāciju un integrāciju. Viss ir atkarīgs no cilvēka izvēles, kā arī ārējā spiediena.

Par asimilāciju dēvē tādu procesu, kad brīvprātīgi vai politiski voluntāri tiek pārņemta cita kultūra un beigu beigās ar to pilnīgi saplūst. Asimilācija var notikt gan spontāni, gan izjūtot dominējošās kultūras spiedienu, ja pielieto etnocentrisma politiku un nevēlās svešu kultūru klātbūtni savā zemē.

Kultūras integrācijas funkcija izpaužas tādējādi, ka attiecīgajā vidē (valstī) tiek saglabāta sava kultūra un tiek nodibināti cieši kontakti ar dominējošo (valdošo) kultūru un citām kultūrām. Integrācija ir process, kurā visi elementi (respektīvi, kultūras) ir līdztiesīgi un nezaudē savu patstāvību.

Funkciju ceturtā grupa (normas un vērtības) ir ļoti populāra pseidozinātniskā vāvuļošanā par kultūru. Nepieklājīgi bieži ir sastopams nepieklājīgi šaurs viedoklis, ka kultūra vispār ir tikai normu, vērtību, ierobežojumu, aizliegumu un atļauju sistēma.

Neapšaubāmi, kultūras funkcija ir izstrādāt un iemiesot dzīvē normas un vērtības. Šī funkcija ir ļoti svarīga. Taču patiesībā kultūra ne būt nav tikai normu un vērtību sistēma. Cilvēka dzīves „otrajā dabā” neietilpst tikai normas un vērtības.

Noslēdzot sarunu par „funkciju miljoniem”, ieteicams pievērt uzmanību vienam momentam.

„Funkciju miljoni” nav nemainīgs kopums. Kultūras funkcijas atrodas nepārtrauktā kustībā. Tam tā ir jābūt, jo pati kultūra ir dinamiska sistēma. Nepārtraukti mainās atsevišķu cilvēku intereses un vajadzības. Nepārtraukti mainās cilvēku kolektīvās intereses un vajadzības. Kultūras autori nepārtraukti veido jaunus kultūras materiālos un virtuālos artefaktus. Kultūras autori no saviem jaunveidojumiem gaida jaunas funkcijas. Viņi aizmirst vecos veidojumus un neizmanto to funkcijas. Tāpēc cilvēku dzīves katrā laikmetā var reducēt visaktuālākās kultūras sekundārās funkcijas.

Tas attiecas arī uz mūsu šodienas dzīvi. Audzinot, izglītojot, idejiski orientējot, nepieciešams akcentēt tādas kultūras sekundārās funkcijas, kuras visprecīzāk atbilst šodienas cilvēku garīgajām un materiālajām vajadzībām, intelektuālajam un morālajam līmenim.

Katrai domājošai personai būs savs priekšstats, kuras funkcijas akcentēt un  kuras funkcijas neakcentēt. Tomēr ir zināma cerība kaut daļēji vienoties par šādām pašlaik pie mums visaktuālākajām kultūras sekundārajām funkcijām.

Audzināšanas sfērā tāda ir kultūras garīguma funkcija. Garīguma deficīts ir katastrofāls. Jeb kuras kultūras potenciālā ietilpst tāds materiāls, kas ir spējīgs cilvēkos saglabāt garīgumu. Tāds materiāls ir arī latviešu kultūrā. Jāatceras, ka bez garīguma nav iespējama stabila morālā stāja. Mums ir šausmīgas morālās problēmas.

Izglītošanas sfērā jāakcentē ir kulturoloģiskās kompetences funkcija, kas arī piemīt jeb kurai kultūrai. Katra kultūra ir spējīga izglītot savus autorus, kā kultūra funkcionē, kādas ir kultūras vēsturiskās attīstības likumsakarības, kādā veidā kultūra „strādā” ar nākotni, kas jāņem ir vērā, lai optimāli izmantotu kultūras funkcijas. Mūsdienu pasaulē, kurā kognitīvo procesu centrā nostājās kultūras kategorija, kulturoloģiskā kompetence kļūst par dzīves vitālu nepieciešamību.

Pie mums ideoloģiskajā darbā ir jāakcentē tādi kultūras elementi un to funkcijas kā demogrāfija, patriotisms, tiesiskums, sociālais taisnīgums, valstiskā suverenitāte, politiskā atbildība, pilsoniskie pienākumi. Šo funkciju neizpratne un izkropļošana ir viens no galvenajiem iemesliem mūsu šodienas sabiedrības sašķeltībai, neapmierinātībai, apātiskumam, dažādu sociālo un etnisko grupu savstarpējam naidīgumam, kā arī tautas novecošanai, izmiršanai un aizceļošanai.

Novērtē šo rakstu: