Etīdes par kultūras monarhiju. Karalienes prioritāte

Taču mūsdienās apziņas impērija izpaužas arī izzinātājdarbības veidā. Mūsdienās izkristalizējās garīgā lielvalsts ar monarhu pie kognitīvās varas stūres. Mūsdienās veidojās kultūras monarhija. To pārvalda karaliene vārdā „Kultūra”. Viņas pārziņā ir izzinātājdarbības (kognitīvā) varas stūre.

Kultūras monarhija ir tipiska apziņas impērija. Tās neaptveramajā teritorijā ietilpst visa izzinātājdarbība un visi zināšanu veidi. Bez kultūras koncepta klātbūtnes nekas vairs nenotiek. Karaliene „Kultūra” valda vienpersonīgi, un tās prioritāte ir totāla – pilnīga, vispārēja, visu aptveroša. Kultūras monarhijas pilsoņu domāšanā par dzīvi centrā ir kultūras koncepts. Jebkurā izpratnē un jebkuros izskaidrojumos dominē kultūras koncepta primāts un prizmatiskums.

Karalienes vienīgais trūkums ir tas, ka tā nemanto savu varu. Monarhs parasti savu varu manto. Kultūra savu varu nemanto. Kultūras nonākšana pie varas ir apziņas bagātināšanās rezultāts. Cilvēku izzinātājdarbība noveda pie atziņas, ka ir pienācis kultūras valdīšanas laikmets un kultūrai ir jāpārņem kognitīvās varas stūre.

Tādējādi var teikt, ka karalienei „Kultūra” ir apziņas leģitimācija, bet nevis varas mantojuma juridiskā leģitimācija. Mūsdienās kultūra nevarēja mantot varu, jo vēl nesen attieksme pret kultūru bija pilnīgi savādāka nekā tagad. Vēl nesen viens amerikāņu zinātnieks teica: „Visi zina, ka kultūras antropoloģija pēta kultūru. Taču neviens precīzi nezina, kas ir kultūra."

Nav noslēpums, ka pret kultūru daudzi joprojām mēdz izturēties kā pret kvazistruktūru. Proti, kā pret kaut ko tādu, kas intuitīvi ir saprotams, bet jēdzieniski nav precīzi fiksēts. Piemēram, tāpat kā pret demokrātiju, totalitārismu, reliģiju, sociālo taisnīgumu. Mēs it kā intuitīvi saprotam, kas ir sociālais taisnīgums, tomēr precīzi nevaram pateikt, kam tajā praktiski ir jābūt. Par sociālo taisnīgumu mums nav precīzi fiksētas robežas.

Bet vispār situācija ir pazīstama. Rietumu civilizācijā arī agrāk bija tāds stāvoklis, ka kādam izzinātājdarbības veidam (zinātnei) sociumā bija prioritārā aura. Protams, kultūra nav zinātne. Taču tagad pret kultūru izturas kā pret sava veida zinātni (metazinātni). Kultūru uzskata, ja mēģinām poētiski salīdzināt, par mūsu esamības Galaktiku.

Kultūras koncepta universalizācija faktiski ietilpst tajā vēsturiskajā procesā, kuru apraksta kā zinātniskās paradigmas maiņu. Laiku pa laikam priekšplānā izvirzās kāda zinātne, kā arī kāds zinātniski metodoloģiskais komplekss (piem., strukturālā pieeja, semiotiskā pieeja, sistēmiskā pieeja, sinerģētiskā pieeja, kosmoloģiskā pieeja).

Tā, piemēram, ilgus gadsimtus līdera pozīcijas ieņēma teoloģija. Par teoloģijas piederību zinātnei joprojām turpinās diskusijas. Taču pati teoloģija sevi reprezentē kā zinātni, jo tiecās iepazīt dievu, komentēt reliģiskos mītus utt. Atzīstot teoloģiju par zinātni, savā laikā tās pakļautībā nonāca visas pārējās zinātnes, kā arī māksla un filosofija. Savā laikā teoloģija bija cilvēku esamības Galaktika.

Viduslaikos teocentrisma vietā nostiprinājās natūrcentrisms. Viduslaikos izglītotā sabiedrība jūsmoja par mehānikas monarhiju. Materiālās ražošanas attīstība un pāreja no amatniecības uz mašīnu izmantošanu manufaktūrās cilvēku domāšanā nostiprināja mehānicismu.

XIX gs. Eiropas garīgajā dzīvē radās jauns līderis. Sākās zinātniski tehniskā progresa laikmets. Tajā par zinātniskās izziņas karalieni kļuva fizika. Pēc relativitātes teorijas un kvantu teorijas atklāšanas sākās apvērsums ne tikai daudzās zinātnēs, bet izglītoto cilvēku domāšanā un pasaules uzskatā vispār. Vēl XX gs. vidū daudzi jaunieši sapņoja kļūt par fiziķiem un rādīja ar pirkstu uz liriķiem – humanitāro disciplīnu studentiem.

Jaunas izmaiņas konstatējamas XX gs. otrajā pusē. Tolaik fiziku nomainīja ķīmija, pierādot savu ambiciozo varenību rūpniecībā, lauksaimniecībā, militārajā bruņojumā. Sākās sintētisko sadzīves priekšmetu un diemžēl arī sintētisko pārtikas produktu bums.

XX gs. nogalē strauji nostiprinājās bioloģija, pakļaujot savām interesēm fiziku un ķīmiju tādās jaunās zinātnēs kā biofizika un bioķīmija. Bioloģijas loma izpaudās cilvēka smadzeņu funkcionālās asimetrijas pētījumos, ģenētiskā koda atšifrēšanā, gēnu inženierijā, dzīvo organismu klonēšanā. Bioloģija kalpoja kā metodoloģiskā bāze sistēmu teorijā, kura savukārt būtiski papildināja daudzu zinātņu metodoloģisko arsenālu.

XX gs. 90.gados sāka dominēt socioloģija. Socioloģijas reputāciju veicināja tas, ka tā ir zinātne par sabiedrību. Ekoloģisko, migrācijas, demogrāfisko procesu ietekmē aktuāla kļuva ideja zinātniski vadīt sabiedrisko dzīvi. Socioloģijas prioritāte bija saistīta ar totalitārisma analīzi. Tāda analīze bija svarīga pēc sociālisma sistēmas sabrukuma.

Jau XX gs. kļuva skaidrs, ka sabiedrības socioloģiskā izpēte ir nepietiekama. Socioloģiskās zināšanas var sniegt lielisku priekšstatu par sociālajām attiecībām, bet maz dod kaut ko jaunu par pašu cilvēku - vissarežģītāko sistēmu. Cilvēks, šī vissarežģītākā sistēma, pilnā mērā neatspoguļojās socioloģiskajās zināšanās.

XX gs. pret kultūru pakāpeniski sāka izturēties kā pret radikālu zinātnisko izaicinājumu. Zinātne sāka analizēt kultūras avotus, struktūru, funkcijas, vēsturisko jēgu un izmaiņu likumsakarības. Pret kultūru sāka izturēties kā pret savdabīgu cilvēces progresa kritēriju. Piemēram, Alberts Šveicers savā slavenajā grāmatā raksta: „Kultūra ir cilvēka un cilvēces progresa kopojums visās sfērās un virzienos ar nosacījumu, ka progress kalpo indivīda garīgajam pilnveidojumam”.

XX gs. zinātne tiecās aptvert vienā veselumā cilvēces progresa visus atzarus. Bet galvenais - kultūrā sāka saskatīt savdabīgu metodoloģiskumu. Zinātne pret kultūru sāka izturēties kā pret padziļinātas pašapziņas paraugu, kuram piemīt savdabīgs metodoloģiskums – spēja formulēt izziņas metodes un to lietošanas noteikumus.

Zinātne saprata, ka ar šī savdabīgā metodoloģiskuma palīdzību iespējams panākt visaptverošu priekšstatu par cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. Turklāt tika akcentēts, ka arī pati zinātne ir kultūras fenomens, veidojoties noteiktā kultūras kontekstā. Joprojām ne visiem zinātniekiem ir viegli pierast pie šīs atziņas. Zinātnieki mīl sevi lepni uzskatīt par pilnīgi ne no kā neatkarīgiem cilvēkiem. Tagad atklājās, ka ne tikai viņu zinātne, bet arī viņu lepnība ir atkarīga no kultūras.

Latvijā pagaidām nevar runāt par kultūras monarhiju un karalienes prioritāti. Vismaz tā tas konstatējams valsts direktīvajos dokumentos. Internetā var lasīt kāda autora viedokli par Nacionālās attīstības plānu (NAP 2020) no kultūras koncepta redzespunkta: „Kultūrai šajā NAP variantā ir atvēlēta izteikti margināla loma, tā aprakstīta virspusīgi, ar dažām miglainām un, manuprāt, kļūdainām idejām. Te dominē "vecās skolas" ekonomiskais diskurss, kurš ne gluži saskan ar mūsdienu ilgtspējīgas attīstības pieeju (kas ir oficiālais Latvijas Republikas attīstības modelis). Ekonomikas un kultūras attiecības labi ilustrē 319. pants. Šajā rindkopā no sākuma tiek apgalvots, ka "uzņēmējdarbības attīstība ikvienā apdzīvotā vietā ir priekšnoteikums teritorijas ilgtspējīgai izaugsmei", tāpēc secināts, ka "lielākā daļa resursu jānovirza ekonomiskās aktivitātes stimulēšanai". Pēc tam vidū iesprausts: "[..] un vienlaikus atjaunojot novadu kultūrvēsturisko mantojumu, aktivizējot kultūras dzīvi, var izveidoties kvalitatīva dzīves telpa, uzņēmējdarbībai pievilcīga vide un tūrisma attīstība." Beigās vēlreiz atkārtots galvenais: "Tādēļ ir jāpielieto visi pieejamie valsts un pašvaldību ietekmes instrumenti, lai atbalstītu tos, kas ražo un sniedz pakalpojumus." Tas ir ierobežots skats uz sociālo realitāti, kurā ekonomika un kultūra ir divas dažādas būves, turklāt otrās celšanas sākšana ir atkarīga no pirmās progresa. Biežāk minētā kultūras izmantošanas joma ir tās potenciālā vara veidot sadarbību, integrēt, attīstīt piederības izjūtu. Jā, noteiktas kultūras prakses to var, tikai ne tāda iedomātā kultūra, kādu uzbur NAP ideālistiski nacionālistiskā iztēle”.

NAP dominē tas, ko A.Toinbijs dēvēja par „domāšanas industrializāciju” – noslieksmi skatīt atsevišķas daļas, bet nevis veselumu. A.Toinbijs iesacīja labu padomu: lai saprastu daļu, vispirms ir jāsaprot veselums, jo veselums pats par sevi ir pētījuma objekts.

„Domāšanas industrializācija” ir samērā izplatīta kaite. Tā ne reti sadzīvo ar citu mentālo kaiti – tā saucamo Prometeja gribu, vēloties visu pakļaut noteiktām materiālistiskajām likumsakarībām un visam pavēlēt funkcionēt saskaņā ar ekonomikas menedžmentu. Ne velti nākas dzirdēt, ka universālisms un universāls tvērums ir vienīgi brīvdomātāju prioritāte. Minētās īpašības piemīt personībām ar spēcīgu intuīciju un alerģiju pret domāšanas stereotipiem.

Patīkami ir tas, ka mūsdienās universālisms un universāls tvērums piemīt ne tikai brīvdomātājiem. Minētās īpašības piemīt arī tam, ko saucam par laikmeta garu. Un tas noteikti ir loģiski, ka globalizācijas periodā ļoti daudzu cilvēku domāšanas morfoloģijā pārsvaru gūst iekšējā vēlēšanās dzīvi izjust kā vienotu veselumu un visu savu dzīvi kādam uzticēt.

Tamlīdzīga vēlme cilvēkiem bija arī agrāk. Cilvēki arī agrāk tiecās savu dzīvi kādam uzticēt. Agrāk uzticēja baznīcai, caram, elitei, partijai. Bija periods, kad uzticēja ekonomikai – „materiālajai bāzei”. Tagad ir pienākusi kārta uzticēt kultūrai. Turklāt tāda uzticēšanās atbilst cilvēkā ieprogrammētajām devīzēm „Cilvēks pats visu nosaka” un „Sabiedrība visu nosaka”. Tagad nostiprinās jauna devīze – „Kultūra visu nosaka”.

Novērtē šo rakstu: