Etīdes par kultūras monarhiju. Metaforas piezemēšanās

Metaforas piezemēšanās laikā attiecīgā metafora zaudē savu tēlaino lidojumu un pārvēršas ikdienišķi triviālos vārdos. Ja pirms piezemēšanās attiecīgos vārdus uztvērām kā poētisko izteikumu, tad pēc piezemēšanās attiecīgos vārdus uztveram kā elementāri sadzīvisku leksiku.

Metaforas piezemēšanās attiecas uz Cicerona (106.-43.g.p.m.ē.) atjautīgi izdomāto metaforu "cultura animi" (prāta kultivēšana). Līdz XVIII gs. eiropieši pret šiem diviem vārdiem izturējās kā pret metaforu un tikai jaunākajos gadsimtos šī metafora pārvērtās ikdienišķi triviālos vārdos. XVIII gs. sākās Cicerona metaforas "cultura animi" utilitārisms.

Tā rezultātā vārdus „prāta kultivēšana” mēs šodien uztveram kā reālu vajadzību – nepieciešamību attīstīt, pilnveidot, nostiprināt prātu. Turklāt mēs šodien zinām, ka šī nepieciešamība ir īpaši aktuāla tagad iracionālā bezprāta laikmetā. Vārdi „prāta kultivēšana” mums nav metafora, bet ir dzīves nepieciešamība.

Internetā var atrast daudzus izteikumus par prāta kultivēšanu. Lūk, daži (kļūdaini uzrakstīti) piemēri - „Kroplīgā prāta kultivēšana jeb Cilvēka, kas smejas tematika jaunā ampluā Latvijas teātros. Jautājums tikai, vai tas apzināti”; „Kultivē prāta elastību un neskatoties uz haosu, grūtībām un stresu tu spēsi ar visu tikt gala”.

Jēdziens „kultūra” ir pārņemts no latīņu valodas. Mūsdienās gandrīz visās eiropiešu valodās kultūras apzīmējumā izmanto latīņu izcelsmes vārdu. Piemēram, vācu valodā “Kultur”, spāņu valodā “cultura”, angļu valodā “culture”, itāļu valodā “coltura”, franču valodā “culture”.

Latviešu valodas etimoloģijas vārdnīcā nav šķirkļa “kultūra”. Tas atrodams svešvārdu vārdnīcā, jo ir atvasinājums no svešās latīņu valodas.

“Kultūra” svešvārdu vārdnīcā skaidrota sekojoši: 1) plašākajā nozīmē viss, ko sabiedrība radījusi fiziskā un garīgā darba rezultātā; šaurākajā nozīmē cilvēku sociālās uzvedības normu un garīgās dzīves sfēra, 2) vienā vēsturiskā periodā un teritorijā ietilpstošo arheoloģisko priekšmetu un pieminekļu kopums, 3) kvalitātes un pilnīguma kritērijs (piemēram, uzvedības kultūra, darba kultūra, valodas kultūra), 4) lauksaimniecības augu suga un tās paveidi (piemēram, graudaugu kultūra), 5) bioloģiski cilvēka radītu mikroorganismu, audu kopums, 6) vēsturiski evolucionējošs cilvēka spēju, lietoto metožu, atziņu kopums.

Tātad aina ir ne tikai daudzveidīga, bet arī pretrunīga. No vienas puses vārds „kultūra” tiek saistīts ar cilvēku garīgo darbību, bet no otras puses ar lauksaimniecību, kvalitātes kritērijiem, mikroorganismiem, arheoloģiju. Daudzveidīgajai un pretrunīgajai ainai ir objektīvs iemesls.

Tie speciālisti, kuri ir veikuši latīņu vārda “cultura” etimoloģisko analīzi, uzskata, ka sākotnēji minētais vārds apzīmēja zemes apstrādāšanu. Cicerona dzīves laikā un vēlāk vārds „kultūra” asociējās ar zemes apstrādāšanu. Tāpēc viņa neparasto atvasinājumu „cultura animi” uztvēra kā metaforu. Pie tam varēja vīpsnāt par prāta kultivēšanu. Šajā ziņā populārs piemērs ir angļu filosofa F.Bēkona kultūras salīdzinājums ar prāta apmēslošanu.

Mūsdienu izpratnē (bez metaforiskuma) kultūras jēdziens sāka lēni ieviesties tikai no XVIII gs. Tātad gandrīz 2000 gadus eiropiešiem kultūra bija agrāra izpausme – zemes aršana, sēšana, ražas novākšana, lauku apmēslošana, kā arī „prāta apmēslošana” asprātīgo intelektuāļu apcerēs.

XVIII un XIX gs. Eiropas garīgajā dzīvē toni nosacīja filosofi. Lielā mērā no viņu attieksmes bija atkarīga jaunu jēdzienu ieviešana. Tas attiecas arī uz kultūras jēdziena likteni.

Eiropā kultūras jēdziena ieviešanā vislielāko ieguldījumu deva vācu filosofija. Piemēram, I.Kants vārdu „Kultur” lietoja kā pretstatu rupjībai un barbarismam. Kants viens no pirmajiem kultūru pretstatīja dabai. Tas bija ļoti drosmīgs solis. Vilhelms Humbolts rakstīja par „garīgo kultūru”, „cilvēka kultūru”, „nācijas kultūru”.

Uz Eiropas sabiedrību lielu ietekmi atstāja J.G.Herdera publikācijas. Herders kultūru definēja kā cilvēka radošo darbību. Viņaprāt kultūra palīdz piemēroties dzīvei dotajā vidē. Herdera pārliecībā kultūras galvenās sastāvdaļas ir ģimene, reliģija, māksla, zinātne, valoda, valsts.

Eiropā XVIII gs. beigās strauji nostiprinājās civilizācijas jēdziens. Tas konkurēja ar kultūras jēdzienu. Bija zemes, kurās sinonīmiski ieviesās abi jēdzieni. Taču bija arī tādas zemes, kurās jau pašā sākumā priekšroka tika dota vienam jēdzienam un starp abiem jēdzieniem varēja pastāvēt stingra hieharhiskā pakārtotība un pat diametrāli pretējs pielietojums. Piemēram, ar kultūras jēdzienu apzīmēja pozitīvas parādības, bet ar civilizācijas jēdzienu apzīmēja negatīvas parādības.

Vācijā prioritāti ieguva jēdziens “Kultur”. Savukārt frančiem tuvāks kļuva civilizācijas jēdziens, pret kuru vācieši vienmēr ir izturējušies vienaldzīgi un pat augstprātīgi. Ne velti XIX un XX gs. vācu zinātnē kultūras jēdziens pretstatīts civilizācijas jēdzienam. Vācieši mīlēja ar civilizācijas jēdzienu apzīmēt kultūras pragmātiski materiālistisko ievirzi un kultūras degradāciju.

Šajā ziņā klasisks piemērs ir Ostvalda Špenglera slavenais darbs divos sējumos “Rietumzemes bojāeja”(1918-1922). Grāmatā civilizācija konturēta ļoti tumšās krāsās. Špenglers akcentē tēzi, ka katras kultūras bojāeja nozīmē kultūras pāreju civilizācijas mazvērtīgajā stadijā. Katras kultūras liktenis ir mazvērtīgā civilizācija kā organiski loģiskas sekas kultūras noslēgumam un galam. Viņa ieskatā antīkajā sabiedrībā kultūras pāreja mazvērtīgajā civilizācijā notika IV gs., eiropiešu sabiedrībā – XIX gs.

Sastopams viedoklis, ka Vācijā kultūras jēdzienam vienmēr ir bijusi lielāka izplatība tikai tāpēc, ka civilizācijas jēdzienu ciena franči un vispār tas ir franču vārds. Vācieši tādējādi demonstrē savu nihilistisko attieksmi pret franču kultūru, respektīvi, franču civilizāciju, to vīsdegunīgi pretstatot vācu kultūrai. Izsmējīgi tiek demonstrēts, ka vāciešiem ir kultūra, bet frančiem ir tikai mazvērtīgā civilizācija.

Franči lieto arī kultūras jēdzienu. Bet tas tomēr nīkuļo leksiskajā perifērijā. Turklāt tiek uzskatīts, ka franči kultūras jēdzienu pārņēma nevis no latīņu valodas, bet no vācu valodas un tāpēc tas franču aprindās nav cieņā.

Interesanti ir tas, ka ilgu laiku kultūras jēdzienu un civilizācijas jēdzienu lietoja tikai vienskaitlī. Vēsturiski pirmais “plurālistiskojās” civilizācijas jēdziens. Franču zinātnieks Lusjēns Fevrs noskaidroja, ka civilizācijas jēdzienu daudzskaitlī pirmais lietoja franču rakstnieks P.S.Ballanšs 1819.gadā.

Kultūras jēdziens daudzskaitlī pirmo reizi sastopams vācu filosofu J.G.Herdera un V.Humbolta, kā arī angļu zinātnieka J.G.A.Forstera darbos. Herders rakstīja par tautu garīgajām īpatnībām un atzina, ka katrai tautai piemīt noteikta kultūra. Eiropā dzīvo daudzas tautas, un tāpēc Eiropā ir daudzas kultūras. Humbolts dažādu kultūru pastāvēšanu atvasināja no dažādu valodu pastāvēšanas viedokļa. Forsters piedalījās slavenā angļu ceļotāja kapteiņa Dž.Kuka otrajā ekspedīcijā apkārt pasaulei (1772.-1775.g.). Viņš rakstīja ceļojuma dienasgrāmatu, fiksējot novērojumus par dažādām ciltīm, tautām un to kultūru. Viņš jūsmoja par planētas kultūru daudzveidību.

Par kultūras jēdziena nostiprināšanās lēno tempu liecina ne tikai filosofu, bet arī literātu leksiskā izvēle. Piemēram, Aleksandra Puškina literārajā mantojumā nav sastopams vārds „kultūra”. Tam negribās ticēt, bet tas ir fakts, ko noskaidrojuši krievu ģēnija pētnieki.

Rainis ir 66 gadus jaunāks par Puškinu. Raiņa tekstos vārds „kultūra” jau ir sastopams. Raiņa izteikumos kultūrai ne vienmēr ir precīzi nosacītas robežas. Visbiežāk kultūra aptver visu: ražošanu, sadzīvi, garīgo darbību, morāli, politiku, mākslu. Raiņa refleksijās kultūra visbiežāk figurē kā polifunkcionāls lielums.

Rainis nav izdomājis savu kultūras definīciju. Ja viņš tomēr būtu gribējis definēt, kas ir kultūra, tad viņa definīcija acīmredzot daudz neatšķirtos no angļu izcilā etnogrāfa un antropologa E.Teilora definīcijas grāmatā „Pirmatnējā kultūra” (1871). Rainis atsaucās uz šo grāmatu. Viņš tāpat kā angļu zinātnieks runātu par kultūru, kura summējās vienotā veselumā no cilvēku zināšanām, ticējumiem, mākslas, morāles, sadzīves ieražām.

No XVIII gs. kultūras izpratnē vienmēr bija zināma loģika. Doma virzījās no empīriskā materiāla apguves uz visaptverošu garīgo konstrukciju. Vispirms kultūrā iekļāva cilvēka paveikto. Bija laiks, kad par kultūru dēvēja cilvēka dzīves atsevišķas iezīmes un funkcijas. Populārs kļuva priekšstats, ka kultūrā ietilpst māksla, literatūra, mūzika.  

Tagad vismodernākajā kultūras izpratnē (par to plašāk būs runa citā etīdē) priekšplānā ir cilvēka darbība, uzvedība un komunikācija. Kultūra tiek uzskatīta kā pāri dabai stāvoša cilvēciskās esamības sfēra. Cilvēka dzīve virzās divās sfērās – dabas un kultūras.

Jau minēju par I.Kanta drosmi kultūru pretstatīt dabai. Tā patiešām bija ļoti drosmīga un zinātniski revolucionāra pieeja. Kanta pieeja būtiski paātrināja kultūras jēdziena ieviešanos un galu galā kultūras monarhijas rašanos.

Nav ticams, ka no vissenākajiem laikiem cilvēki nesaprata savu vitālo saistību ar dabu. Cilvēki vienmēr saprata, ka viņi nevar eksistēt bez dabas un dabas pakļaušanas. Tomēr pretstatīt kultūru un dabu viduslaikos liedza reliģiskie aizspriedumi.

Runa ir par dabu visplašākajā nozīmē. Runa ir ne tikai par gaisu, gaismu, kokiem, ūdeni, no dabas ņemto pārtikas produkciju, bet arī par cilvēka dabu, – kā sakām, dabas doto cilvēka prātu, dvēseli, garu, instinktiem. Protams, mēs tagad ļoti labi zinām, ka kultūra ir arī mūsu cilvēciskās dabas pakļaušana. Pirmkārt un galvenokārt dažādu instinktu „kultivēšana”. To noteikti saprata arī senāk. Tikai to nedrīkstēja pārvērst par legālām zināšanām.

Viduslaikos nedrīkstēja runāt par kultūru kā cilvēka radošā gara fenomenu, kurā ietilpst dabas pakļaušana un cilvēka dabas „kultivēšana”. Saskaņā ar reliģiskajām dogmām dabas pasaule ir Dieva radīta pasaule. Dievs to radīja uz mūžu mūžiem, un cilvēks nedrīkst iejaukties Dieva radītajā dabas pasaulē. Cilvēks vienīgi drīkst pakļauties Dieva radītajai dabas pasaulei. Cilvēka pienākums ir dievināt un pielūgt Dieva radīto dabas pasauli. Cilvēka aktivitāte Dieva radītās dabas pasaules pakļaušanā ir bargi sodāma ķecerība. Speciālisti ir noskaidrojuši, ka tikai Renesanses laikmetā pirmo reizi uzdrošinājās lietot jēdzienisko salikumu „Kultur und Natur”.

Ja viduslaikos kultūras jēdziena likteni nelabvēlīgi ietekmēja reliģiskie aizspriedumi, tad Jaunajos laikos kultūras jēdziena likteni nelabvēlīgi ietekmē divi citi aizspriedumi.

Pirmkārt, materiālisma un liberālisma aizspriedumi. Materiālisms un liberālisms krasi nošķir materiālo sfēru no garīgās sfēras. Pateicoties materiālisma un liberālisma dogmātikai, kultūras jēdzienu vienpusīgi attiecina tikai uz garīgo sfēru – mākslu, folkloru, humanitārajām zinātnēm. Kultūrā neietilpa politika, ideoloģija, ekonomika, valsts un sabiedriskās iestādes, parlaments, ministrijas, armija, policija, slepenpolicija, ieroči, sadzīves priekšmeti, tehnika un tehnoloģijas, transporta un sakaru līdzekļi, nauda un finansiālās struktūras. Respektīvi, kultūrā neietilpst visa materiālā sfēra.

Materiālisms un liberālisms „kultūru” vēlas pārvērst par aklu „virsbūvi” un „tirgu”. Materiālismam un liberālismam nepatīk „kultūra”, kura paklausīgi neizpilda ekonomiskās „virsbūves” un „tirgus” pavēles. Materiālisms un liberālisms vienmēr izsmēj mākslinieku romantisko patosu, nevēloties kalpot „virsbūves” un „tirgus” elitei, bet gan vēloties kalpot sociāli pazemotajai tautai un garīgi orientētajai inteliģencei. Romantiskie mākslinieki dzīves materiālo panākumu vietā izvēlās morālos panākumus. Materiālisms un liberālisms to neatzīst, jo atzīst vienīgi materiālos panākumus.

Otrkārt, kultūras jēdziena likteni nelabvēlīgi ietekmē filosofijas aizspriedumi. Precīzāk, atsevišķu indivīdu aizspriedumi, ka viņi var „filosofēt” par kultūru visu kaut ko, kas viņiem ienāk prātā. XIX gs. otrajā pusē radās kultūras filosofija kā atsevišķs filosofijas novirziens. Kultūras filosofija samērā intensīvi un sociāli agresīvi turpināja pastāvēt XX gadsimtā. Arī mūsu gadsimtā ir cilvēki, kuri sevi lepni dēvē par kultūras filosofu.

Filosofija un tajā skaitā kultūras filosofija ir savdabīga mākslas un intelekta sintēze. Filosofija nav iespējama bez attiecīgi specifiska talanta – filosofēšanas talanta. Tas ir ļoti rets talants. Nesalīdzināmi retāks talants nekā dzejnieka, prozaiķa, dramaturga, komponista, gleznotāja, zinātnieka talants. Faktiski patiesi gudri cilvēki izvairās no jautājuma, kas ir filosofija un kas var būt filosofs. Lai gūtu panākumus filosofijā, saprotams, ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas. Taču pati galvenā loma ir zināšanu oriģinālai interpretācijai un zināšanu oriģināliem vispārinājumiem.

Oriģinalitātes nepieciešamība var ātri pārvērsties oriģinalitātes pašmērķīgumā. Šī vājība manāmi ietekmē kultūras filosofiju. Kultūras filosofu darbi ne reti burtiski mudž no visdažādākajām kultūras definīcijām, kultūras elementu  un kultūras funkciju uzskaitījumiem. Tā tas, piemēram, ir Zentas Mauriņas tekstos. Viņa aizrāvās ar kultūras filosofiju, rakstīja esejas, un tajās gandrīz katrā rindkopā ir jauna kultūras definīcija.

Kultūras filosofijas fani burbuļo arī tagad mūsu „akadēmiskajās aprindās”. Nekādi nevaru aizmirst un tāpēc mīlu atkārtot kāda mūsu LU „filosofa” teikto: „Kultūra ir seks un svaigs gaiss”.

No mūsu kultūras filosofu svaigākās jaunrades izvēlējos interesantu  spriedelējumu. Tajā lieliski atspoguļojās kultūras filosofijas analītiskā neprognozējamība un analītiskā neverificējamība. Taču spriedelējumā atspoguļojās arī konjunktūristiskais piegājiens, cenšoties izpatikt vietējiem mietpilsoņiem un viņu apčubinātajam padomju laiku žargonismam „nacionālā identitāte” un „valodas” neirotiskajai niezei. Tādējādi redzam, ka mūsu kultūras filosofi nav brīvi no elementārās cilvēciskās vājības patikt masu sabiedrībai. Spriedelējums ir šāds:  „Pēc manām domām, jēdziens „nacionālā identitāte” būtībā sakrīt ar jēdzienu „kultūra” vai „kultūras identitāte”. Veids, kādā kultūra (nacionālā identitāte) notiek, t. i., specifiskās sabiedrības pašrealizācijas formas, ir saistīts ar tādām pasaules skatījuma un eksistenciālajām struktūrām, kas, reiz iedibinoties, ilgstoši kalpo par kaut ko līdzīgu cilvēciskās eksistences sastatnēm, veido tās „skeletu”. Tās ir noturīgas psiholoģiskās struktūras, noteikts pasaules apguves, izpratnes un interpretācijas līdzekļu kopums. Arī valoda, kuru viens no izcilākajiem 20. gs. filosofiem Martīns Heidegers (Heidegger) interpretē kā „esamības mītni”. Esamība dzīvo valodā, un nosargāt savu cilvēcisko pasauli, savu kultūru un identitāti pirmajām kārtām nozīmē saglabāt  valodu. Ir skaidrs, ka identitātes formas, arī valoda ir nevis mūžīgi mūžam dotas, bet gan notiek, t. i., tās ir dzīvas vien tik ilgi, kamēr tiek apliecinātas sociālajā praksē”.

Diemžēl būs nenobrieduši prāti, kuri pēc šī spriedelējuma izlasīšanas teiks „kultūra ir nacionālā identitāte”. Ja kāds iebildīs, nenobriedušie prāti norādīs uz autoritatīvu avotu - zinātnisko grāmatu. Tajā par to ir rakstīts kultūras filosofa tekstā. Diemžēl nenobriedušie prāti var šo aplamo izpratni izplatīt tālāk – skolā, universitātē, medijā, mājās, darbā. Tā rezultātā zināma sabiedrības daļa klusu vienosies, ka patiešām „kultūra ir nacionālā identitāte”. Sāksies aplamu zināšanu uzvaras maršs, kuru nav nemaz tik viegli koriģēt.

Novērtē šo rakstu: