Etīdes par kultūras monarhiju. Teorijas pirmie soļi

Katrā ziņā pret šo faktu var izturēties kā zināmu paradoksu Homo sapiens intelektuālajā evolūcijā. Cilvēki jau sen nav vēlējušies dzīvot bez teorētiskajām zināšanām matemātikā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā. Taču netraucēti varēja dzīvot bez teorētiskajām zināšanām par kultūru. Un, protams, var dzīvot joprojām, neizjūtot kultūras teorijas vajadzību. Ja, teiksim, Latvijas iedzīvotājiem pajautātu, vai viņi nožēlo, ka skolā nav apguvuši kultūras teoriju, tad ļoti daudzi, liekas, nemaz īsti nesaprastu, par ko konkrēti ir runa un kāpēc viņiem kaut ko vajadzētu nožēlot. Tā, piemēram, pēc katras etīdes publicēšanas komentāros atspoguļojās ne tikai izlutināts kognitīvais haoss priekšstatos par kultūru, bet arī karsta vēlēšanās kognitīvo haosu palutināt vēl ilgāk.

Latvijas teritorijā cilvēki ienāca uz pastāvīgu dzīvi apmēram pirms 11 000 gadiem. Viņi agrāk to nevarēja izdarīt, jo zemi klāja ledājs. Saprotams, arī mūsu teritorijā cilvēki gadu tūkstošiem iztika bez kultūras teorijas. Par kultūras teoriju neinteresējās ne vācbalti, ne „arāji”. Bez kultūras teorijas iztika Auseklis, Pumpurs, Valdemārs, brāļi Kaudzītes. Lielā mērā iztika arī Rainis, Aspazija, Poruks, Blaumanis, Andrejs Upīts.

Taču tā ir izveidojies, ka Latvija ir cieši saistīta ar kultūras teorijas attīstības svarīgākajiem notikumiem. Latvija ir cieši saistīta ar vitālākajām un perspektīvākajām intelektuālajām strāvām XX gadsimtā.

Zināms paradokss ir sastopams ne tikai Homo sapiens intelektuālajā evolūcijā. Zināms paradokss ir sastopams arī latviešu intelektuālajā evolūcijā. Paradoksāli ir tas, ka Latvijas saistība ar XX vitālajām un perspektīvajām intelektuālajām strāvām notika bez tādu vietējo akadēmisko struktūru līdzdalības kā Zinātņu akadēmija, Latvijas universitāte. Pie tam nebija ne šo struktūru līdzdalība, ne elementāra profesionālā interese. Bija tikai augstprātīga vīpsnāšana un atklāts naids pret tiem vietējiem zinātniekiem, kuri privātās iniciatīvas vadīti tiecās iekļauties svarīgajos notikumos. Faktiski mūsu sabiedrība nemaz nav lietas kursā, ar ko tā zinātnes vēsturē var lepoties visas planētas mērogā (par to plašāk būs runa turpmākajās etīdēs).

XX gadsimtā par kultūras būtību ļoti aktīvi interesējās tādi latviešu domātāji kā Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive. Taču viņu intereses iederas kultūras filosofijā. Viņi savās esejās uz kultūru lūkojās tipiski filosofiskā manierē, vairāk vai mazāk nesistematizētā un emocionālā veidā formulējot savas refleksijas. Viņu tekstos kultūras vērtējumu ietekmēja Rietumeiropas kultūras filosofija, kura kļuva populāra XIX gadsimta beigās.

Kultūru kā patstāvīgu sabiedriskās dzīves parādību pirmo reizi interpretēja Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Eiropā lietotajās valodās līdz XVIII gadsimtam kultūras jēdziens pārsvarā tika lietots ar priedēkli „agri” zemkopības (agriculture) sakarā.

Apgaismības laikmeta filosofiem visvairāk interesēja dabas un kultūras sakarības. Viņu ieskatā kultūra kāpina cilvēku atrautību no dabas, kā arī cilvēku morālo samaitātību. Tautas ar augstu kultūras līmeni zaudē dabiskumu un kļūst nedabiskākas nekā pirmatnējās barbaru ciltis. Par to rakstīja franču filosofs Ž.Ž.Ruso. Vācu filosofi J.G.Herders un V.Humbolts akcentēja ideju, ka kultūra ir cilvēku uzkundzēšanās dabai, ko ļaudis realizē ar amatniecības un zinātnes palīdzību. 

XVIII gadsimta filosofijā vērtīgs bija uzskats, ka kultūras izaugsmi veicina cilvēciskais prāts un Apgaismības ideoloģija. Tāpēc no Apgaismības ideoloģiskajām tēzēm populārs bija aicinājums izglītot tautas masas. J.G.Herders 1764.-1769.gadā dzīvoja Rīgā. Viņš bija Domskolas skolotājs un mācītājs. J.G.Herdera un citu Apgaismības laikmeta filosofu sociālā pozīcija vācbaltus iedrošināja pievērsties latviešu zemnieku izglītošanai – skolu dibināšanai, laicīgā satura grāmatu izdošanai latviešu valodā. Tā laika inteliģences aprindās modē bija rūpēties par „tautu”.

XIX gadsimtā kultūras teorētiskajā izziņā pirmā konceptuālā pamatsistēma (paradigma) radās, balstoties uz evolūcijas jēdzienu un koncentrējoties evolucionisma zinātniskajā virzienā. Tādējādi primārā bija evolūcija, bet nevis kultūra. Uz kultūru lūkojās no evolūcijas viedokļa.

Evolūciju atzina jau antīkajā filosofijā, ticot dzīvās un nedzīvās dabas pārvērtībām. XIX gadsimtā evolūcijas jēdzienu sāka attiecināt arī uz sociālajām parādībām un tajā skaitā kultūru. Sāka nostiprināties viedoklis, ka cilvēku sabiedrībā atbalsojās evolūcijas principi un sabiedrības evolūcijas analīzei ir plašas zinātniskās perspektīvas.

No Eiropas zemēm par evolūcijas problemātiku vienmēr aktīvi interesējās angļu zinātnieki. Pasaulē plaši pazīstama ir angļu dabaszinātnieka Čarlza Darvina mācība (darvinisms) par sugu izcelšanos dabiskās izlases veidā. Darvinisma pamatā ir evolūcijas teorija. Kultūras izpētē evolucionisma virziena pamatlicēji arī ir angļi - filosofs Herberts Spensers un etnogrāfs Eduards Bernets Tailors.

Lielu atzinību ieguva E.B.Tailora (1832-1917) zinātniskā darbība. Viņa fundamentālā grāmata „Pirmatnējā kultūra” (1871) arī mūsdienās ir sastopama ikviena kulturologa bibliotēkā.

Par šo grāmatu bija informēts Rainis. Dienasgrāmatas ieraksti un citi materiāli (piem., uzmetumi lugām) liecina, ka E.B. Tailora grāmatas saturs (pirmatnējo kultūru analīze) viņā asociējās ar latviešu tautas likteni un nepieciešamību aktīvi rūpēties par latviešu kultūras līmeņa kāpumu.

Rainis priekšplānā izvirzīja izglītības jautājumu. Viņš ļoti labi saprata, ka kultūras attīstībā īpaša vieta ir izglītības stāvoklim visdažādākajos sabiedrības slāņos. Izglītības līmenis un izglītības sistēma atsaucās uz garīgās dzīves visām sfērām. No tā ir atkarīga tautas masu spēja izmantot profesionālās garīgās jaunrades (mākslas, literatūras, zinātnes, filosofijas) rezultātus. Izglītībai ir svarīga nozīme zinātnisko un māksliniecisko vērtību ceļā uz masu apziņu. Pārņemot savā rediģēšanā laikrakstu "Dienas Lapa", Rainis lasītājiem sola turpmāk censties "visiem spēkiem izplatīt gara gaismu, kura ir katras tautas augstākais mērķis, viņas lielākais spēks un viņas varenākais cīņas ierocis". Kultūras kategorija Rainim kļuva par noteiktu kritēriju, ar kuru var novērtēt dažādas parādības un pirmām kārtām atšķirt "nekulturālas tautas" no "kultūras ļaudīm" un "kultūras dotu dzīves izdaiļojumu un pavieglojumu".

E.B.Tailors visdedzīgāk vēlējās atklāt kultūras attīstības likumsakarības, kuras viņaprāt nodrošina kultūras evolūciju kā objektīvu procesu. Tātad – teorētiski vispārināmu fenomenu. Angļu zinātnieka ieskatā kultūras evolūcija ir vēsturiski dabisku notikumu virkne. Analizējot etnogrāfisko materiālu, viņš centās rekonstruēt cilvēces kultūras attīstības galvenos etapus. Tādi viņa shēmā bija trīs: (1) mežonības etaps, (2) barbarisma etaps un (3) civilizācijas etaps.

E.B.Tailors uzskatīja, ka eksistē vairākas viena no otras neatkarīgas evolūcijas līnijas. Atsevišķu līniju veido materiālā kultūra un garīgā kultūra, kā arī reliģija. Viņš bija pārliecināts, ka materiālā kultūra rodas no garīgās kultūras.

No kultūras teorijas viedokļa svarīga ir grāmatas „Pirmatnējā kultūra” otrā nodaļa. Tajā autors izklāsta savu viedokli par evolūcijas teorijas perspektīvām kultūras izpētē. Viņš raksta, ka cilvēces vēsture ir daļa no dabas vēstures. Cilvēki ir viens otram līdzīgi. Līdzīgi ir viņu dzīves apstākļi. Cilvēce ir vienots veselums, un vienotu veselumu veido arī cilvēces kultūra tās attīstības noteiktos etapos. Katrs etaps ir zināms posms kultūras pakāpeniskajās izmaiņās. Visas tautas un visas kultūras ir ievītas kopējā evolūcijas joslā. Kultūras evolūcijas pamatīpašība ir pakāpeniskums, bet nevis lēcienveidīgums.

Angļu slavenais etnogrāfs saprata, ka kultūras evolūcija nav imanents process, bet gan realizējās organiskā vienotībā ar vispārējo vēsturisko gaitu un patiesībā ir vispārējās vēsturiskās mijiedarbības rezultāts. Katras kultūras evolūcija nenotiek izolēti un atrauti no pārējām kultūrām, bet gan mijietekmē ar citām kultūrām.

Evolucionisma virziens kultūras teorētiskajā pētniecībā saglabājās arī XX gadsimtā, kaut gan parādījās zināma opozīcija tādai pieejai. Oponenti atzina evolūcijas teorijas piemērotību tikai dabaszinātnēs. Evolūcijas teoriju naivi esot izmantot kultūras studijās.

Tomēr, piemēram, ASV lielākā autoritāte antropoloģijā un Latvijas lomas atklājējs kulturoloģijas izveidē Leslijs Vaits (1900-1975) neatsacījās no evolucionisma nostādnēm. Viņš rakstīja, ka kultūrai evolūcija piemīt tāpat kā bioloģiskajiem organismiem, kad viena forma izaug no otras formas. Neviena kultūras stadija nerodas pati no sevis, bet gan attīstās, balstoties uz iepriekšējo stadiju.

Rietumu zinātnātniskajās interesēs par kultūras teoriju  XX gadsimtā saglabājās evolucionisma metodoloģiskais virziens. Taču samērā strauji radās arī citi metodoloģiskie virzieni. Piemēram, funkcionālisms, psihoanalīze, fenomenoloģija, socioloģija, strukturālisms, poststrukturālisms, semiotika. Tas notika tāpēc, ka XX gadsimtā cilvēku dzīve kļuva ievērojami komplicētāka nekā iepriekšējos laikmetos. Ne tikai zinātne, bet viss sociums kultūrā sāka meklēt tādu kā glābiņu savu ikdienas problēmu izskaidrojumā un reizē arī sāka meklēt tādu kā astroloģisko prognozi cilvēces liktenim. Triviāli izsakoties, XX gadsimtā cilvēki tiecās izstrādāt universālas zāles pret visām slimībām. Tādas zāles kļuva kultūra, sniedzot atbildi uz jebkuru dzīves jautājumu.

Novērtē šo rakstu: