Faktiski sanāk, ka šībrīža traģēdija tomēr ir Merkeles mantojums
Alvis Hermanis07.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar bijusī Vācijas kanclere Merkele pirmo reizi pēc kara sākuma beidzot pārtrauca savu klusēšanu un publiski komentēja notiekošo. Uz "Berliner Ensemble" teātra skatuves viņa, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, paziņoja, ka nekādi nejūtas vainīga par šo karu.
Visi tomēr labi atceras, ka tieši viņas laikā attīstījās Nordstream 2, ka vācu Austrumu politika tika pilnībā korumpēta no Krievijas puses, ka Merkele darīja visu iespējamo, lai Ukraina netuvotos NATO, ka tieši viņa noraka vācu atomenerģijas konceptu, ka tieši viņa pieradināja pasauli pie domas, ka Putina Krievija ir uzticams partneris. Pat oportūnists Kisindžers tagad saka: "Ukrainas karš ir Merkeles karš.” Un Šolca uzvedība ir tikai sekas.
2014. gada vasarā es Zalcburgas festivālā iestudēju operu "Il Trovatore". Markele ar vīru ir lieli opermūzikas fani, un pirms ģenerālmēģinājuma viņi uzaicināja mūs pusdienās - Placido Domingo, Annu Ņetrebko un mani. Tā kā aktieriem ātri vajadzēja iet prom, lai gatavotos izrādei, paliku tikai es, un tādējādi man bija pusotru stundu gara saruna pie pusdiengalda ar Merkeli praktiski divatā. Runājām mēs krieviski, valodā, kuru viņa kopš skolas laikiem zina varbūt labāk nekā angļu. Viņai bija neparasti dzidri zilas acis un nenoliedzama harisma.
Runājām mēs gandrīz tikai par vienu tēmu, - par Putinu. Nupat bija notikusi Krimas okupācija. Varēja saprast, ka Merkele vienlaicīgi cenšas izprast Putina loģiku, baidās no viņa, bet tai pašā laikā izjūt lielu bijību. Viņa man atklāja, ka Putins visu laiku pret viņu izturas ar ironisku augstprātību un neuztver gluži nopietni, uz svarīgiem jautājumiem parasti cenšas atbildēt ar saviem firmas jociņiem. "Viņš mūs, Rietumu politiķus, uztver kā īslaicīgus pagaidu ierēdņus, nevis kā savu zemju valdniekus,” viņa teica.
Tā kā neesmu politiķis, viņa ar mani dalījās ar dažādiem privātiem ar Putinu saistītiem stāstiem, no kuriem man bija skaidra viņu psiholoģiskā saikne un atkarība vienam no otra.
Atceros arī, ka tai vasarā ļoti aktuāla bija ideja par NATO karavīru izvietošanu Baltijas valstīs. Izmantojot izdevību, arī es centos viņai šo ideju reklamēt, bet viņa uzreiz bija kategoriski pret. Uz manu jautājumu - kāpēc? - viņa atbildēja: tas varētu vēl vairāk sakaitināt Kremli.
Tāpēc faktiski sanāk, ka šībrīža traģēdija tomēr ir Merkeles mantojums. Paldies Dievam, viņas mantojums ir arī Brexit, kuram pateicoties angļi un Džonsons tagad ir neatkarīgi no ES un var atļauties būt drosmīgi.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
