Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc tam, kad vakar vakarā kļuva zināms, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēters Putniņš un viņa vietniece Gunta Razāne ir padevušies spiedienam un iesnieguši atlūgumus, atkal aktualizējies jautājums, par to, cik „pilnīgi izdomāta” ir viena no pēdējos divos mēnešos Latvijas grāmatnīcās pieprasītākā romāna „Nauda” sižeta līnijām – par „Latvijas Centrālās bankas prezidenta Ilmāra Rimēviča” Lielo Plānu, kurā cita starpā paredzēta arī „Finanšu tirgus komisijas” vadības ietekmēšana un iespējama nomaiņa. Pietiek šodien ekskluzīvi publicē nodaļu no jaunā trillera, kas dod nelielu priekšstatu par šo „Rimēviča Lielo Plānu”.

34. nodaļa

Situācija nebija necik laba, bet arī bezcerīga ne – ar savu alkatību misters Kalkins, pats to nemaz nenojaušot, bija Rimēvičam savā veidā izlīdzējis.

Protams, blēdīgais amerikānis nebija vēlējies vienkārši tāpat cilvēkmīlestības vārdā nokārtot Rimēvičam tik nepieciešamo sarunu ar ASV vēstniecības darbinieku Linu Dibuā.

Labi izprotot Rimēviča situāciju, viņš bija pieprasījis ne daudz, ne maz – par šo pēc būtības niecīgo pakalpojumu samazināt atstādinātā Centrālās bankas prezidenta “Citas dēles” bankas pārdošanas opciju par pieciem procentiem.

It kā jau procentu izteiksmē tas nebija necik daudz – kamēr vienkārša aritmētika neapliecināja, ka šie pieci procenti nozīmē vismaz četrsimt tūkstošus eiro. Taču šis bija tas gadījums, kad Rimēvičs potenciālo zaudējumu īpaši smagi nepārdzīvoja – lai gan pret savu personisko naudu vienmēr izjuta gandrīz vai intīmu pieķeršanos.

Lai opciju samazinātu, būs nepieciešams noslēgt jaunu līgumu – un, kad šāds līgums būs noslēgts, Rimēvičam rokās no seifa nozagtā dokumenta vietā atkal būs papīrs, kas dos tiesības uz “Citas dēles” opciju. Un tas… tā tomēr būtu zināma stabilitātes garantija.

Turklāt tikšanās ar Dibuā kungu varēja izrādīties turpmāko panākumu ķīla. Rimēvičs šo pēc izskata bezgala godīgo un atklāto kungu zināja jau vairākus gadus, bet joprojām nebija ticis skaidrībā, kas viņš īsti bija – vienkārši tipisks diplomātiskā dienesta karjeras būvētājs, kam šim nolūkam visi līdzekļi labi, vai arī kaut kas vairāk un kaut kas pilnīgi cits.

Tā bija lielā problēma ar amerikāņiem – no saviem impēriskajiem augstumiem viņi vienmēr, lai kādu amatu tu ieņemtu, skatījās uz tevi kā uz sīku, savtīgu provinciālu iznireli, un tu nekad nezināji, vai aiz šī majestātiskā skata slēpjas patiesas rūpes par zvaigžņoti strīpotā karoga labklājību vai tomēr tikai un vienīgi savu karjeras kāpumu… nu, vai varbūt personiskā ofšoru konta stāvokli.

Taču vismaz Dibuā kunga gadījumā bija šāda tāda informācija, šādas tādas netiešas norādes, kas ļāva Rimēvičam pieņemt, ka sarunai varētu būt vēlamais rezultāts. Viņam vēl bija, ko pastāstīt un ko piedāvāt Latvijas lieliskajam stratēģiskajam partnerim un tā konkrētajam pārstāvim – protams, apmaiņā pret tā mērogiem pilnīgi nenozīmīgu labvēlību.

Bet… bija agri par to sapriecāties. Nācās vienkārši gaidīt – un gaidīšanas laiku izmantot lietderīgi. Varbūt pateicoties jaunajam medikamentam, ko bija izdevies noorganizēt, atstādinātā – bet ne atlaistā! – Centrālās bankas prezidenta smadzenes pēdējās pāris dienās strādāja īpaši efektīvi. Bija īstais brīdis sākt aktīvi rīkoties…

Jāteic, ka šoreiz Arnis Lezdiņš izskatījās labāk. Pēc visa spriežot, iepriekšējā saruna ar Rimēviču bija palīdzējusi. Stingrā roka komplektā ar viņam demonstrēto perspektīvu bija darījusi savu – stīvais kungs atkal bija noticējis savam saimniekam, un nu atlika tikai šo sunisko uzticību izmantot.

– Tā, Arni, mums vajadzētu sākt aktīvi strādāt. Visas lielās lietas ir nokārtotas, mums tagad jāparūpējas par izpildījumu. – Eh, ja viss patiešām būtu tik vienkārši. Bet tā nebija Lezdiņa kunga darīšana.

– Labi, Ilmār, labi. Ziniet, es pēc mūsu iepriekšējās reizes padomāju un… – Par Lezdiņa kunga noskaņas maiņu liecināja kaut vai fakts, ka nu jau viņš Rimēviču goddevīgi uzrunāja uz “jūs”.

– Citreiz, citreiz. Nav tagad laika ilgām runām, tagad darbs jādara. Nē, Arni, nepārproti, tavas domas man ir svarīgas, bet ne tagad, ne tagad.

– Jā, atvainošanu, Ilmār, atvainošanu. Es klausos.

– Tātad, Arni, mums šimbrīžam ir divas svarīgas lietas. Nu, varbūt pat trīs, kā to ņem. Sāksim ar svarīgāko… protams, ar mūsu jaukajiem puišiem no “CBLV” un viņu pārliecību, ka viņi no visa sliktākā ir izbēguši, ka tagad tik viņi savā nodabā pašlikvidēsies un viss viņiem izdosies, kā viņi to vēlas… paglābs savus klientus, paglābs savu naudu, paglābs biznesu…

– Jā, Rimēviča kungs…?

– Vispirms mums tas ir jāapstādina. Bez kādiem jautājumiem.

– Viegli pateikt…

– Izdarīsim, Arni, izdarīsim. Nav tik daudz laika un resursu, kā tas bija pēdējos gados, bet vienalga… tas ir izdarāms, pilnīgi droši. Un tev būs konkrēti uzdevumi, kas tuvākajās dienās jāizdara.

– Labi, Rimēviča kungs. Tikai atcerieties, ka es kā Finanšu tirgus komisijas padomnieks…

– Arni, nu, Arni… Kad es tev kaut ko nelikumīgu būtu lūdzis izdarīt… Tikai un vienīgi patiesīgu informāciju nogādāt noteiktiem cilvēkiem… Noskaidrot šo to. Varbūt kādu tikšanos norunāt…

Varēja redzēt, ka necik omulīgi Lezdiņa kungs nejutās. Dzelzi vajadzēja kalt, kamēr tā karsta, – un suņa pavadu turēt īsu un stingri, bez kādām atlaidēm.

– Beidz īdēt un tik bēdīgi skatīties, Lezdiņkungs, beidz. Izpildīsi uzdevumus – un visa atlikusī dzīve būs nodrošināta. Un reputācija tikai iegūs! – Tas, protams, skanēja banāli, bet ko citu darīt ar šādiem lezdiņiem?

– Nē, es taču neko nesaku, Ilmār… Rimēviča kungs. Kas konkrēti būtu jādara?

– Tātad, pirmkārt, mūsu pašu kadri. Vispirms tev vajadzētu dabūt uz sarunu Rasāni. Sastāsti tai stīvajai radībai, ko vien vari. Ka ir jauna informācija no amerikāņiem – pagaidām neoficiāla, bet tas ir tikai laika jautājums… Ka vēstniecībā ir nobažījušies, dod signālus… Neuztraucies, vēstniecība ir liela, Amerika vēl lielāka, un signāli ir tāda lieta…

– Labi… bet konkrētāk?

– Nu, kas vēl konkrētāk!? – Kāpēc visapkārt ir vieni vienīgi tupie, nikni nodomāja Rimēvičs.

– Kādi tieši signāli? No kā? Tiešām tādi ir?

– Nu taču izdomā, Arni, izdomā! Tev galvas nav uz pleciem, vai? Pirms diviem gadiem varēji izdomāt, ko savās atskaitēs rakstīt par “lobistu aprindās paveikto darbu”, tagad pēkšņi vairs nevarēsi? Tad varēji sacerēt visu ko par “bažām, ko rada “CBLV” aktivitātes naudas atmazgāšanas jomā”, bet tagad pēkšņi vairs nevarēsi?

– Labi, labi… es tikai…

– Nav nekāds “tikai”! Ir darbs, kas jāizdara. Pārliecinoši jāizdara! Rasāne nav necik gudra. Un tas vēl tā, maigi izsakoties! Viņa domā to, kas viņai ir jādomā. Tu, Arni, vienkārši izej cauri visai vecajai informācijai, atlasi un pasniedz kā jaunu! Atmiņa viņai jebkurā gadījumā kā vistai. Tur nebūs problēmu. Un mums jau arī neko konkrētu nevajag. Vienkārši, lai tad, kad viņai paprasa konkrētas lietas, viņa pareizi atbild. Tu taču zini, kā tas strādā?

– Okei, okei. Kas vēl?

– Tad tā vecā karga Reija no FTK. No Atbilstības departamenta, tu taču zini.

– Zinu, protams, zinu, Ilm… Rimēviča kungs.

– Tātad par Reiju. Principā jāstāsta tas pats. Viņa īsti pati nav tēmā, bet kaut kādā brīdī vajadzēs arī tava priekšnieka Puntiņa viedokli. Viņš mums, protams, tāds neatkarīgs palicis, visādus viedokļus sāk izteikt… Nekas, ko amerikāņi pateiks… vai arī daži no amerikāņiem, to viņš arī atkārtos.

– Tad ko ar to Reiju? To pašu, ko Rasānei?

– Jā, apmēram to pašu. Ka stratēģiskais partneris ir neapmierināts. Viss iet pārāk lēni. Viss neiet tā, kā vajadzīgs. Iecietība pret naudas atmazgātājiem un atbalstītājiem. Korupcija, noteikti korupcija – amerikāņiem ļoti patīk runas par Austrumeiropas korupciju, un te visi zina, ka viņiem ir šāda fiška.

– Labi… Vēl kas?

– Vēl… Ka vēstniecībā tika gaidīta stingra un izlēmīga rīcība. Jau tuvākajos mēnešos pēc “Fincena”. Ka banku likvidēs visstingrākajā veidā. Ka visu naudu izvētīs pa dolāram vien…

– Rimēviča kungs, bet jūs taču labi zināt, ka tā gluži nebija…

– Bija, nebija… Arni, nav tev ko līst stratēģiskās lietās, ko tu nesaproti. Izdari savu darbu, un tas viss, kas no tevis ir vajadzīgs. Savelc drūmu ģīmi – tu taču to labi māki! – un pastāsti tām zosīm, kas jāpastāsta. Viņas norīs. Droši. Viņas turklāt kopā pusdieno un pēc tam Vecrīgā bulciņas teš māgā – taisni varēs apmainīties ar autentisku informāciju, hahaha.

– Labi… labi… droši vien…

– Tad vēl Notiņa no Kontrolēšanas dienesta… Tur – tieši to pašu. Viņa tikai izskatās gudra un ar banku audita pieredzi, un tā visādi. Patiesībā viņa ir vēl viena zoss – turklāt uzpūtīga zoss. Un labā ziņa – viņai amerikāņi ir vienkārši dievi. Ja viņi Notiņai pateiks rīt darbā ierasties bikini, viņa tā arī izdarīs. Droši! Pat nepaprasīs, kāpēc…

– Labi, bet… – Lezdiņa balsī skanēja deviņdesmit deviņi procenti paklausības un viens procents bažu. – Bet vai amerikāņi… Viņiem taču kādā brīdī kāds kaut ko pajautās. Vienalga, oficiāli vai neoficiāli… Nu, pieņemsim, Vašingtonā Pidkēvičs neuzdrīkstēsies nevienu traucēt… nu jā, viņam savu problēmu pašlaik pietiek… Tur vēl labi atceras… nu, nav svarīgi. Bet vēstniecībā – pajautās taču, vienalga, oficiāli vai neoficiāli…

– Neuztraucies, Arni, par Pidkēviču ir padomāts, un arī par vēstniecību ir padomāts. – Diemžēl pagaidām par vēstniecību tiešām bija tikai padomāts, nedzirdami nopūtās Rimēvičs. Tas bija viens no iemesliem, kuru dēļ Lezdiņš bija šeit. Bet viņam nevajadzēja to zināt. – Ir nodota informācija, ir signāli. Un arī tev te būs darbiņš.

– Ilmār… Rimēviča kungs!… – Lezdiņš noelsās vien.

– Zini, Arni, kā tur bija – neba maize pati nāca… Bet nekas sarežģīts. Tu taču “AmČama” pasākumos to tur pilsoni Dibuā esi saticis, vai ne?

– Nu…

– Vai tev arī viņš ir lielījies ar bildīti, kur viņš ir Vašingtonā, Baltajā namā, ar Abamu un vēl tur visādiem lieliem cilvēkiem? Nu apmēram tā, kā mūsu Pidkēvičam patīk pie slavenu cilvēku zārkiem pozēt? Nē? Dīvaini, tad tu esi vienīgais tāds palicis… Nu, nav svarīgi. Redzi, pilsonis Dibuā ir tāds cilvēks, un man vajadzētu ar viņu tikšanos. Vienkārši tikšanos. Neko vairāk no tevis. Tikai sarunāt, un viss.

– Klau, bet kā… Atvainojiet, Rimēviča kungs, bet jūsu… statuss. Dibuā, viņš tomēr ir nozīmīgs cilvēks vēstniecībā… Es pat nezinu, kā es varētu viņam ko tādu piedāvāt… Reputācija un…

– Reputācija… Arni, ja mēs visu neizdarīsim, kā pienākas, tu par reputāciju vairs varēsi neuztraukties. Tu nezināsi, kas tā tāda. Un otrādi. Tā ka vienkārši sarunā – un miers. Saki – ir svarīga informācija. Viņam ir pienākums to uzzināt, man – nodot! Skaidrs?

Šķiet, Lezdiņam bija pārgājusi vēlēšanās mēģināt jelko iebilst.

– Un tad vēl divas lietas, Arni. Viena vairāk uz priekšdienām. Redzi, rudens nav aiz kalniem. Centrālajai bankai jāizvēl jauns prezidents. Tu saproti, ka es tas nebūšu. Es to saprotu. Bet kāds tas būs, vai ne?…

– Nu…

– Nekas, nekas, tas pagaidām tā – vienkārši zināšanai. Paies vēl daži mēneši, un sāksies tirgus. Bet tirgū ir tā, ka ir jābūt precei. Un par to, no kurienes tiks ņemta prece… Labi, par to pēc tam. Bet ir steidzamāka lieta.

Lezdiņš mēmi māja ar galvu.

– Steidzamāka lieta… Tie nekauņas no “Austrumu bankas”… Tikko kā man notika… tas, tā viņi pazuda kā… Kaut labi zināja, ko ir parādā. Tiem viltīgajiem līkdegunu purniem vajadzētu likt manīt, ka pasaule nav pilnībā sagriezusies ar kājām gaisā… Ka… nu, tu taču saproti, vai ne, Lezdiņa kungs, ja?

Jā, un vēl viena lieta, Arni. Vajadzētu arī ar mūsu dārgo Bebrovska kungu sazināties viņa tālajā, ērtajā Briselē. Arī viņam kāds mazs parādiņš būtu atgādināms. Tu nezini, par ko runa, bet tā arī labāk. Jā, jā, Arni, neskaties tik drūmi, mums beidzot jāsāk aktīvi rīkoties.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...