Iesaki rakstu: 
Esmu jau tajā vecumā, kad kalpošana Dzimtenei ir noslēguma fāzē, un liekas, ka pēdējais patriotiskais solis, ko tā no manis vēl gaida, ir valdības nolemto vismaz trīs kovidpošu saņemšana.
Īsinu laiku, pārskatot worldometers.info/c mājaslapu, kur pārskatāmi attēlota kovidsērgas izplatība pasaulē un atsevišķi katrā valstī. Neesmu ne infektologs, ne virusologs, taču, aplūkojot publicētās saslimstības izplatības diagrammas, var iegūt pietiekamu vispārinātu priekšstatu.
Nu jau divu gadu laikposmā kovids ir plosījies pasaules mērogā ar aptuveni trīs mēnešu ilgām atplūdu fāzēm, sasniedzot kārtējo maksimuma vilni arvien iepriekšējā līmenī. Šajā laikā būs iztērēti aptuveni trīs miljardi vakcīnas devu deviņi simti kubikmetru tilpumā, bet nav samanāms, ka vīruss grasītos kapitulēt. Tiesa, ar katru uzplūdu vilni samazinājies mirušo skaits. Kad vētra uzklūp mežam, no pirmā lielā brāziena krīt visvairāk veco koku, nākamie brāzieni ir mazāk postoši. Taču būšu optimists – šis fakts lai runā par pozitīvo izpausmi veltītajām pūlēm vispasaules vakcinācijā.
Interesanti pavērot saslimstības dinamiku pa atsevišķām valstīm. Vienas no pirmajām, kurās tika ar uzviju nodrošināta “pūļa imunitāte”, vakcinācijai pārsniedzot 90% robežu, bija Izraēla un Islande. Izraēlā sākās straujš saslimstības uzliesmojums, pēc trešās potes kampaņas uzliesmojums gan noplaka, bet nu atkal strauji palielinās. Islandē slimo divreiz vairāk nekā pirms vakcinēšanās. Smags aplauziens sagaidīja mongoļus - bezmaz visi paguva preventīvi sapotēties, un tad kovids viņus skarbi paņēma priekšā.
Uz šo brīdi faktiski lielākajā Eiropas daļā vakcinācijas apjoms ir tuvu 80-90%, un tieši tur kovids svin lielākās dzīres (Īrija, Portugāle, Vācija, Spānija, Lielbritānija, Beļģija, Dānija, Nīderlande u.c.). Relatīvs miers iestājies Brazīlijā, kurā no sākta gala tika ignorēti PVO priekšraksti un vakcīnu vietā izmantas veterinārijā pielietojamās parazītu zāles.
Vakcīna jeb aizsargpote ir medikaments, ar kuru veic slimību profilaksi (Vikipēdija). Šis kovidam paredzētais sintezētais eksperimentālais medikaments (runāšu par Comirnaty) līdz šim prezentēts visai dīvaini. Strikti noteikta uzglabāšanas temperatūra – mīnus 60-90 grādu režīmā, taču turpmākās prasības manipulācijām ar to līdz parasta ledusskapja temperatūrai ir tik detalizētas līdz pat minūtēm, ka vien jāpabrīnās, kā to var nodrošināt izbraukuma vakcināciju laikā.
Viens flakons iesākumā bija paredzēts piecām devām, bet nu varot izspiest arī sešas. Otrā deva jāsaņem pēc trim nedēļām, bet var arī vēlāk. Piedevām otro devu iespējams aizstāt ar jebkuru citu kovidvakcīnu. Devas lielums manai sievai, kuras svars ap piecdesmit kilogramiem, tāds pats kā man, svarā virs simt. Vakcīnas derīguma termiņu iespējams pagarināt par vairākiem mēnešiem (nez ko domāt, ja aptiekā man “iesmērētu” sirds pilienus ar labotu derīguma termiņu?).
Piedevām nekas netiek uzskatīts par iemeslu, lai nevakcinētos: ja tev ir hroniska slimība vai kaut trīs, alcheimeru neskaitot, esi stāvoklī vai nupat dzemdējusi, Jehovas liecinieks vai prokurors.
Ja tādā garā savus pacientus aprūpētu veterinārsts, nešaubos, ka drīz vien viņš paliktu bez darba un licences. Bet, ja jau vakcīna eksperimentāla, tad viss ir piedodami, pat tas, ka cilvēkus var vakcinēt tam visnepiemērotākajās vietās.
Ir tik pierasts, ka vakcinācijas procesu pavada visaptveroša šoka terapija ar iebiedēšanu: cilvēkiem tiek dzīts paurī, ka nav briesmīgākas nāves kā vien nāve no kovida. Diendienā nav pasaulē nekā aktuālāka kā ziņas par kovidslimnieku un kovidmiroņu skaitu, kuri gādīgi sadalīti vecumu grupās, nediskriminējot pa dzimumiem, pēc etniskās piederības un ādas krāsas miršanas brīdī.
Nāve ir tuvu! Tu mirdams mirsi! Vakcinējies! Glābies ar vakcīnu! Ar tādu fanātismu tuvu vājprātam kādreiz dzirdēti vien Pastarās dienas sludinātāji. Vai sagaidīsim ar likumu noteiktu valsts svinamo dienu, kad būsim sasnieguši 100% vakcināciju, kara orķestra pavadībā sašpricējot pēdējos meža bunkuros uzietos antivakcerus?
Tā izskatās, ka šī laika dižākie pasaules “virusologi”, kuru idejas dzīvo un uzvar, ir Geitss, Švābs un Fauči. Man ir kauns, un, šķiet, šobrīd sarkstu, pieļaujot, ka liela daļa mūsu cienījamo ārstu pēkšņi aizmirsuši, kas tiem savulaik mācīts par imunitāti, vīrusiem, epidēmijām, un nu tik vien spēj kā piebalsot visā pasaulē apnicīgajām vakcīnmantrām. Jo tā vajag. Tas var tikt atalgots.
Viņiem jau paguvis pievienoties jaunais un enerģiskais kovidpētnieks Trojanskis, kurš jau paguvis uz februāri slimnīcās aizteikt visas gultasvietas omikrona slimniekiem. Dienvidāfrikā šī vīrusa “bums” jau noplacis, daudzi ierobežojumi atcelti, jo omikrons izrādījies par 70-80 % mazāk bīstams par delta paveidu. Vai ir tik sarežģīti speciālistam noskaidrot, cik no tur konstatētajiem gadījumiem bija bezsimptomu, cik inficēto tikuši hospitalizēti? Nāves gadījumi vispār nav konstatēti.
Bet šādi fakti var nosist uz leju uzkurināto baiļu temperatūru. Rodas pārliecība, ka runa vairs nav par cīņu ar vīrusu, bet gan par vakcīnu izlietojumu (lasi: naudas “apgūšanu”) – nākamajam gadam Latvijā to ir sarūpēti teju pieci miljoni.
Masu mediji, iespējams, apzināti apiet “tabu” tēmu par konstatētajām vakcīnu blaknēm. Vien no ASV pētniekiem biežāk saņemama šāda informācija. Ir izsekoti atsevišķi konkrēti vakcīnu iepakojumi pēc to partiju un sēriju numuriem, no kuriem biežāk konstatēti letāli gadījumi, dažādi nopietni paliekoši veselības traucējumi. Tas norāda, ka visa safasētās vakcīnas substance nav homogēna vai nu ražošanā pieļauta brāķa dēļ, vai arī…notiek eksperimenti ar pašu vakcīnu. Bail domāt, ja tā.
Te nu jāpiemin mūsu acīgās re-čekistes, kuras apšauba šo pētījumu patiesīgumu, jo… izmantotā ASV datubāze par vakcīnu blaknēm nav reprezentatīva tā iemesla dēļ, ka tajā var veikt ierakstus faktiski jebkurš valsts pilsonis. Cita lieta ir pie mums, Latvijā, kur katru blaknes konstatāciju izvērtē, tātad rediģē, ja ne cenzē, bet nāves gadījumi, kas saistīti ar vakcināciju, principā vispār nav iespējami, jo, ja cilvēks mirst tajā pašā vai nākamajās dienās pēc pirmās potes, vai vēl divu nedēļu laikā pēc otrās potes, viņš statistikā uzrādās kā miris nevakcinēts…
Pieņemsim, ka manipulācijas ar vakcīnu blakņu statistiku nenotiek un to tiešām ir tik maz, cik ir. Ražotāji par savām vakcīnām atbildību neuzņemas. Kāpēc? Izplatītāji ne tik. Kālab atbildību neuzņemties Zāļu valsts aģentūrai un vēl Pavļuta komandai? Kāda gan problēma šiem dažiem cietušajiem izmaksāt pienākošās kompensācijas, pierādot, ka mūsu valstī tomēr tiek cienīts tiesiskums?
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
