Histēriskā histērija

Tā tas notiek arī pašlaik mūsu unikālajā pārejas laikmetā. Īstenības procesu vēsturisko likumsakarību nomenklatūra nav mainījusies. Novērojamas visas klasiskās likumsakarības, kuras regulāri par sevi atgādina cilvēces eksistenciālajā trajektorijā.

Tagad tāpat kā senāk izmirstošā („baltā”) rase pati ēdina savu deģenerāciju. Izmirstošās rases civilizācija deģenerācijā vaino citas civilizācijas. Deģenerācijas fanu mentalitātē dominē amorālisms, iracionālisms, hedonisms, alkatība. Pilsoniskās sabiedrības vietā rušinās politiski apātiski un sociāli bezatbildīgi radījumi. Vara ir nonākusi idiotu ķetnās. Varas racionālisma vietā kūņojās varas iracionāla idiotija. Vara lavīnveidīgi zaudē autoritāti un reputāciju. Intuitīvi apzinoties savu bezspēcību un nevērtību, vara kļūst histēriska. Varas histēriskuma dinamikā valdnieku kaprīzes, nenosvērtība, untumainība, uzbudinājuma lēkmes kļūst ikdienišķa parādība. Sabiedrība tiek šķindinoši dāsni aplaimota ar histērisku histēriju. Sabiedrība pierod peldēt histērijas plūdos. Histēriķiem tāpēc liekas, ka viņi sabiedrībai piedāvā lielisku materiālu. To masas bez iebildēm akceptē. Histēriķu idiotija kļūst valstisko risinājumu kanoniska nasta.

Latvijā vēsturisko likumsakarību radikālās izpausmes sprēgā visā to spožumā un postā. Pārejas laikmeta radikālisms pilnā mērā attiecās uz latviešu etnosu. Etnoss dzīvē kārpās atbilstoši vēsturiskajām likumsakarībām rases un civilizācijas bojāejas apstākļos. Etnoss ir novedis valsti līdz kraham. Etnosa cilvēciskais kapitāls ir nepietiekams valsts spirdzinošai pastāvēšanai. Pat tik lielā mērā nepietiekams, ka paškritiski nerodas kolektīvās vainas apziņa par valsts novešanu līdz kraham. Primitīvajos cilvēkos kurkstošie dēmoni tiek projicēti uz ārējo pasauli, nepārtraukti vainu uzveļot „krieviem”, „hibrīdkaram”, „ģeopolitiskajai situācijai”. Etnosa ārstēšana nav iespējama, jo etnoss neatzīst kolektīvo vainu. Tāpēc psihiskā situācija ir bezcerīga. Etnoss tāpat kā visa „baltā” rase ir līdzīgs pašai sevi aprijošajai čūskai (skat. ilustrācijā).

Pašlaik latviešu inteliģences karstākā rūpe ir vienā šķirā saduļķot „sieviešu šķiru” un „vīriešu šķiru”. Tāpēc etnosa inteliģence ir gatava ignorēt Satversmi. Lai panāktu odiozās Stambulas konvencijas ratifikāciju, pseidofeminisma un „genderisma” apsēstie tautieši nevēlās neko dzirdēt par LR Satversmes pantiem. Acīmredzot, izjūtot vainas apziņu pret sievu un sievietēm, Stambulas konvenciju kategoriski pieprasa ratificēt arī mūsu cienījamākais laulības pārkāpējs Valsts prezidents. Arī viņam Satversme nav dārga nacionālā vērtība, lai kaut kādā veidā izpirktu savus grēkus pret sievu un sievietēm vispār. Savu attieksmi pret Satversmi viņš kā lupata pirmo reizi parādīja valsts apvērsuma laikā.

Varas krēslos iesvētīto neadekvāto tipu histēriskums ir kļuvis latviešu politisko džungļu  modernākais atribūts. Par to liecināja nesenais valsts apvērsums (hibrīdapvērsums). Turpretī valdošās kliķes visjaunākais histērijas paraugs ir grozījumi Nacionālās drošības likumā. Drīz sekos varas jauns idiotijas priekšnesums. Un tas nebūs negaidīts pārsteigums. Histēriskuma dinamika arī ir sava veida likumsakarība. Histēriskuma spraigums (dinamika) nākotnē nemazināsies, bet pieaugs.

Histēriskumam tāpat kā jebkurai psihiskai novirzei ir ciets iemesls. Viens no tādiem iemesliem ir nespēja kontrolēt sociāli svarīgo informāciju un tās ietekmi uz sabiedrisko domu. Latvijas „politiķiem” galvassāpes sagādā informācija par viņu nelietībām, muļķībām, idiotismu.

„Āboltiņas labojumi” bija mēģinājums maksimāli ierobežot informāciju par Lielās Bandas astoņkāji. Lielajai Bandai nepatīk, ka izplatās informācija par tās noziegumiem. Šī informācija noskaņo cilvēkus pret Lielo Bandu. Tāpēc jāaptur Lielajai Bandai kaitīgās informācijas izplatīšana. Lielā Banda atzīst tikai vienu formulu: „Latvijas Republika, tie esam mēs – Lielā Banda”. Tāpēc „Āboltiņas labojumos” kaitīgās informācijas izplatītājus sabiedrībai pasniedza kā potenciālos valsts grāvējus.

Grozījumi Nacionālās drošības likumā dziļākajā būtībā arī ir centieni vērsties pret informāciju un tās ietekmi uz sabiedrisko domu. Tikai šoreiz Lielā Banda dūri ir pavērsusi pret ārējiem draudiem savai noziedzīgajai labklājībai. Lielā Banda baidās no tiem pavalstniekiem, kurus var ārzemēs samācīt cīnīties pret noziegumu brīvību, astoņkāji u.tml. Šīs samācīšanas procesu un rezultātu grozījumu autori ir nosaukuši par radikalizācijas un ekstrēmisma izplatīšanos. Kā parasti, Lielā Banda sevi vienādo ar valsti, kuras „viens no līdzekļiem minētā novēršanai ir ierobežot personas tiesības ceļot uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, Šengenas līguma dalībvalstīm un trešajām valstīm”. 

Sociāli nozīmīgas informācijas ierobežošana vienmēr ir uzskatīta par valstiski un politiski necienīgu darbību. Tādai necienīgai darbībai parasti pievēršas valstiski un politiski nekompetenti indivīdi. Viņu atrašanās varas krēslos ir milzīgs pārpratums. Sociāli nozīmīgas informācijas slēpšana visbiežāk ir noziegumu slēpšana un izvairīšanās no politiskās, kriminālās atbildības.

Nav pārāk liela bēda, ja sociāli nozīmīgas informācijas slēpšana ir tikai savas muļķības slēpšana, lai sevi neapkaunotu sabiedrības acīs. Muļķiem nepatīk, ka viņus uzskata par muļķiem. Tāpēc viņi slēpj savas muļķības. Ne reti slēpj ļoti rūpīgi un ļoti veiksmīgi. Panākumi ir atkarīgi no sabiedrības modrības. Pārstāt būt muļķiem ir daudz grūtāk nekā kļūt gudriem. Muļķi pirmie pamana, ka pārāk daudz gudro saradušies. Muļķiem tas nepatīk. Viņi sāk nervozēt, kļūst histēriski. Gudrie vēlas mācīties. Muļķi vēlas mācīt. Ja tas neizdodas, sākās histēriska panika.

Vērtējot latviešu „politiķu” histēriskumu, jāņem vērā oriģināli reibinošs moments. Pie mums histēriskums ir politiskās karjeras nosacījums. Proti, histēriskā lamāšanās ir kļuvusi priekšnosacījums tikt ievēlētam parlamentā, sēdēt valsts amatkrēslā. Kā zināms, prāts, zināšanas, talants, godīgums latviešiem nav cieņā. Toties cieņā ir histēriskums. Mūsu „naciķu” politiskā karjera vispār nav iedomājama bez histēriskas lamāšanās par „okupāciju”, „krieviem”. Visjaunākajā laikā par „teroristiem”, „migrantiem”, „hibrīdraudiem”.

Histēriskums ir latviešu politiskā kuļmašīna. Bez histēriskuma nevar tikt pie graudiem. Bet bez graudiem nav samaļami politiskie milti un izcepama politiskā maize. Bez politiskās maizes pat vienotā vienotība neprot eksistēt. Turklāt tai ir sātīgi jābarojas. Vienotā vienotība tagad ir galvenā histēriķe latviešu politiskajā palātā. Savukārt no vienotās vienotības priekšgalā ir izrāvies Kozlovska kungs ar savām gudrajām spleisēm „Satversmē neparedzētā veidā” un „izceļošanas aizliegumu”. Viņš pašlaik ir latviešu politiskās palātas Lāčplēsis. Viņš ir jābaro ar īpaši sātīgu maizi. Viņš to ir terorizējoši pelnījis.

Novērtē šo rakstu: