Intervija ar Raiti Kononovu, otrā daļa: „Viss kontrabandas ļaunums ir Rīgā!”

- Jūs tagad sakāt, ka ar kontrabandu vairs nenodarbojaties...

- Nē.

- Kāpēc?

- Agrāk nodarbojos, tagad ne. Man iespēju, pirmkārt, nav. Uz mani ir kādas trīs vai četras krimināllietas. Par vienu man jau iedots termiņš – trīsarpus gadi par kontrabandu. 2006. gadā es atrados Jēkabpils atklātajā cietumā. Tur pāri laukam ir firma viena. Viņiem atvests spirts - 31 tonna. Atbrauc uz Jēkabpils cietumu un mani arestē. Es saku – a par ko jūs mani arestējat. Nu, mums ir tiesības tevi turēt aizdomās. Aizveda mani no Jēkabpils cietuma uz Rīgas centrālcietumu. Es ta zinu, ka es to spirtu ne acīs redzējis neesmu. Atnāca izmeklētājs Višņevskis pie manis no Drošības policijas. Un tieši Drošības policija ar to nodarbojas. Un saka – vai, atvaino, mēs zinām, ka tas nav tavs spirts. A no sākuma viņš uz mani tā zobus grieza. Veda uz Rīgu. Tu paņem uz sevi spirtu, iedos tev divi gadi. Nepaņemsi, dabūsi pieci. Es saku – ej tu d... Nu viņš ta bija pārliecināts, ka mans. Jo viņš nebija kursā, kas ko dara. Tad viņš sāka kaut kā rakāties, laikam viņam par mani piesolīja - vai pakāpi iedos vai vēl kādu dolžnostj labu. To es nezinu. Un viņš atrada, ka dotais spirts ir izvests no valsts materiālajām rezervēm, kurš ir konfiscēts 2002.gadā Bauskā kādā noliktavā. Un tas bija pierādīts, un viņš pats tiesā to teica.

Bija tāds tiesnesis Vīgants. Viņš saka – es Kononovu laidīšu atpakaļ uz Jēkabpils atklāto cietumu. Tur reizi mēnesī uz mājām var braukt. Man vēl vajag viņu turēt, es atmaskoju augstas amatpersonas. Viņš pats to teica, to visi dzirdēja. Tad bija Saulvedis Vārpiņš, advokāts. Es atmaskoju augstas amatpersonas, tas ir pierādīts ar ekspertīzi. Mūsu marķējumiem, atzīšanās, arestēja trīs darbiniekus no valsts materiālajām rezervēm. Ekonomiskās policijas vecāko inspektoru.  Viņi atzinās, viss. Ka viņi norakstīja spirtu, bet nav iznīcinājuši un izdeva operatīvām vajadzībām. Operatīvās - tas bija mani neitralizēt. Atpakaļ uz cietumu aizsūtīt. Jo atklātajā cietumā vienu reizi mēnesī laiž uz mājām uz divām dienām. A tā atļauts strādāt. Pa dienu tu šur tur vari būt bez kontroles. Bet tikai Jēkabpils teritorijā. Viņiem ļoti nepatika, ka es tur atrados. Mani tur pieteica viens Vaškeviča draugs. Samaksāja par mani naudiņu. Un tāpēc bija izdarīta tā kombinācija.

- Bet kāpēc jūs viņam traucējāt?

- Mēs seni paziņas esam.

- Ar Vaškeviču?

- Nē, nē, ar citu cilvēku. Seni paziņas. Nu, kāpēc traucēju? Nu, griezos, bija šādi tādi jautājumi. Laikam negribēja ar mani neko imetj. Un tādā veidā nolēma mani neitralizēt. Uztaisīja mākslīgi krimināllietu, kaut kādas tur telefonsarunas. Kādas tur telefonsarunas. Mēs te savā starpā sarunājamies. Tam slikto, kādu tur paņēma ar soļarku. Nu visādas sarunas mums ir. Un tagad tās sarunas grib pasniegt kaut kādām struktūrām. Man māja kurinās ar bezakcīzes dīzeļdegvielu. Tieši pirms tā spirta ievešanas es pirku bezakcīzes dīzeļdegvielu. Kādas 10-12 tonnas. Atveda to dīzeļdegvielu, manis paša nebija mājās. Sargs saka – man neieiet. Mums tur datčiks laikam neprecīzs, nevari uz aci pateikt. I viņš, mans apsargs, aizveda uz šito teritoriju, kur vēl no padomju laikiem taisīja traktorus, un viņiem vecais benzīna tanks bija. I, vot, ielēja manu soļarku. A tā ir krāsota. I man pazvana pa telefonu. Nākošā dienā tur bija VID, muita, no Rīgas saskrēja, johaidī, dēļ 4 tonnām. A tas firmas pārstāvis nodarbojas ar zemnieku saimniecību. Viņam arī bezakcīzes dīzeļdegviela. Savu viņš bija iztērējis, un viņam bija dokumenti vēl uz 4 tonnām. I ta viņš viņiem parāda dokumentus, bet viņi slinki. Paņemtu kausiņu, ielīstu mucā, paņemtu soļarku un palaistu. Viņu taču redz, ka viņa sarkana. A viņiem slinkums, i tā viņi aizbrauca projām. I viņi grib to mūsu sarunu. Mēs par soļarku šifrā runājam, a tā, johaidī, vairs vispār nevar runāt. Te no vilcieniem var soļarku nopirkt normālās dozās. Bet viņā ir daudz parafīna. Jo vilciens, nedod dievs, ziemā apstāsies. Bet viņam ir forsunkas lielas. Bet mums tas parafīns aizsitīs mašīnai ciet, mums nav tik lieli tie caurumi. Tāpēc to vajag peregnaķ. Mums tur savas sarunas tādas, bet viņi grib „piedzīt” zem tā spirta. Iedeva man trīsarpus gadus reāla cietuma. Es iedevu apelāciju. Viņi tādi dusmīgi, es saku, vai es varu jums vienreiz iedot pip... iekost. Ko es vairs varu. Nenormāli. Sēdēju, klusēju, bet vajag pastāstīt par viņiem arī.

- Nu, tad stāstiet!

- Es jau stāstu. Augustinovičs, Savickis. Es stāstu to, kas ir uz doto brīdi. Es jau nestāstu to, kas bija.

- Bet to, kas bija, to nevar stāstīt?

- Redz, tā publika nav mainījusies. Burijs bija visu laiku, Vaškeviča vietā kas bija, Burijs. Viss tas pats notika. Visa kontrabanda, visa nauda gāja caur viņiem. Savickim Rīgā ir savs cilvēks, jo šitā, kā viņš ņem atklāti naudu. Un cik viņš ir dedzis, un to, kā viņi tur brauc zeļonku, pa zaļo joslu saņemt cigaretes, to zina daudzi, ne tikai es. Tas jau nav tāds liels noslēpums.

- Cik daudz cigarešu dienā ienāk Latvijā?

- Redz, tas ir dažādi. Krievijā ir četras maiņas. Man ir divas, jums viena, jūs vēl neesat attīstījusies, jums tas nebija vajadzīgs. Jūs nedēļā reizi ieejiet. Es, piemēram, divas reizes. Viņš mēnesī reizi. Viņam tas nav vajadzīgs, pietiek viņam. Bet mēs esam vairāki grupējumi.

- Bet te uz vietas var nopirkt kontrabandas preces?

- Šite? Šite es šaubos. Varbūt kādu bloku. Es šaubos, ka kāds kaut ko vairāk ievedis. Jūs varat to visu nopirkt apmēram jau Rēzeknē, it ta’ viss nāk no Rīgas ar pievešanu. Cik gribi. Tur ir speciāli apmācīti cilvēki. Ar pievešanu no Rīgas visa kontrabanda aiziet. Visi pārējie ir izgriezti. Aizved ar fūri uz Rīgu, aizved ar vagonu uz Rīgu, ar konteineri caur ostu iet. Bet jūs esat reāls pircējs, jums vajag 100 kastes. Man te jūs točno nenopirksiet. Es atbildu par vārdiem. A Rīgā es zinu, pie kā griezties, tiks nogādātas 100 kastes šeit. Tur būs uz santīmu dārgāk. Tur nevajag ne braukt, ne galvu lauzt pa ceļu, ka iekritīs. Un tā pa visu Latviju.

- Jūs pirms intervijas teicāt, ka esat pieķēris melos Vladimiru Vaškeviču...

- Lasu vakar Playboy [interviju], nu pilnīga dezinformācija. Es zinu, kā viņu noķēra. Uz ko. Kāpēc Kravalis uz viņu liecības deva. Visu laiku ar Kravali kopā bija. Visu laiku no robežām saņēma naudu. Kravalis pats saņēma naudu. Visu laiku tas bija. Kā Kravalis varēja uz Vaškeviču parakstīties!? Uz provokāciju? Tas man ir liels brīnums. Nu, es zinu, kāpēc viņš to izdarīja. Bet to es pašreiz nevaru pateikt. (Rāda nepiedienīgu žestu.) Uzķēra Kravali uz tā. Vot, tāpēc viņu tur. Viņi tur mīl tos puišeļus. Uz tā pamata viņš tikai parakstījās.

- Bet par tiem Vaškeviča meliem…

- Kas jums tur interesē. Te viņš runā par Mangaļsalas gaļas kombinātu. Par Tarakanovu tādu. Viņš personīgi no Tarakanova saņēma naudu par visu to gaļu. No rokas rokā saņēma. No Tarakanova. Es ar viņu sēdēju kopā. Atklāšana!? Tur nekāda atklāšana nebija. Tur sakarā ar Liscova slepkavību Valsts ieņēmumu dienestā viss tas notika. Un Tarakanovs prasīja, lai atļauj izvest gaļu. Vienīgais, ko viņam neatļāva, saka, mēs sadegsim. Tarakanovs aizgāja, kā saka, pa miskastes maisu. Viņš personīgi visu saņēma un piesedza to Mangaļsalu. Visas gaļas tur bija, Un visa gaļa, visa akcīze bija Sebežā. Uz šitā robežas punkta 97.vai 98. Augustinovičs ar Kravali aiztaisīja visu akcīzi, gāja tikai caur Sebežu. Te viņi kaut kā balstījās, lai benzīnu netērētu, tādu sviestu tur. Un tad visa nauda gāja tikai caur turieni. Visu naudu bija paņēmuši zem kontroles visas struktūras. SABi un visa p...braķija, Bogdanova ONABs tas. Tie bija tipiskas bandītiskas struktūras. Cilvēkus sēdināja par naudu uz pieteikuma cietumā, slepkavoja.

- Bet kāpēc tad īsti Kravalis liecināja pret Vaškeviču?

- Piespieda. Viņam nebija izejas. Viņš bija noķerts uz tāda kompromata, ka viņš liecināja. Jo viņi ir draugi. Es ļoti brīnos, kā viņš varēja uz viņu liecināt.

- Kā jūs zināt, ka viņi ir draugi?

- Zinu, zinu, kā es nezināšu? Viņi kopā jau no veciem laikiem.

- Bet kā jūs visu tik labi zināt?

- Oooooo, es pats apgrozījos tanīs rindās. Kāpēc man nezināt. Svēts jau es neesmu. Bet no valsts es neesmu nozadzis neko. Un uz Latvijas valsti es nekad ar kontrabandu neesmu nodarbojies. Es esmu uz Krieviju nodarbojies. Kaut vadāju es metālu. Man nebija krimināla. Tur izvedmuita bija par tonnu vara 900 dolāri, nu, kur tu, b..., maksāsi. Es samaksāju muitai no tonnas 200 dolāru, krievu muitai. Latvijā mēs ejam oficiāli, mums dokumenti ir, te liek konvojā un viss brauc uz noliktavu jeb brauc pats uz Vāciju. Nav problēmu. Nodarbojos es ar spirtu. Ar šņabi. Tranzītā no Beļģijas ņēmu, pirku šņabi, tranzītā caur ostu, caur muitu ar konvoju atnāk līdz muitai, Latvijā oficiāli es izeju, aiztaisu ciet papīrus, Krievijā es ieeju pa tumšo. Vot, tur Krievijā man ir kontrabanda. Latvijā neesmu neko pārkāpis, un nekad nepārkāpšu. Es te dzīvoju. Šitādas kombinācijas… I visi to darīja.

(Zvana telefons.)

A nekur, pa māju… Nav nekā… Pa šiem te vēl te skraida, neko viņi tev nedos. Viņi no tevis atkratīsies. Ko tu tur ar tiem klauniem… nedos viņi tev ne cigaretes, neko. Neklausi, viņi visi melo. Viņiem viss ir labi pašiem. Kam viņiem jauns cilvēks vajadzīgs… Da neko es neturu… Viņiem tur viss labi iet, visu laiku… Klausies, man te ciemiņi, reportieri atbraukuši. Tāpēc es drusku aizņemts.)

Vēl viens cigaretes… Izgāja no cietuma, grib cigaretes tirgot. Atbraucis te meklēt. Kas tev dos?!

- Jā, mēs arī domājām, ka te var viegli nopirkt lētas kontrabandas cigaretes, bet laikam Rīgā to ir vienkāršāk izdarīt.

- Es kaut kā šaubos. Rīgā ir vienkāršāk un lētāk. Ko es te - biksēs bloku ienesīšu? Tikai dārgāk var pārdot kā Rīgā. Nu, nav, nav. Viss kontrabandas ļaunums ir Rīgā.

Novērtē šo rakstu: