Iesaki rakstu: 
Brīdinājums: patiesība mēdz būt skaudra, un šis raksts var izraisīt diskomforta sajūtu. Pirms pāris gadiem man izraisījās interesanta saruna ar kādu uzņēmēju. "Man pieder viesu māja šeit pie upes, man pieder autoserviss tur, pilsētā," viņš lielījās. "Tev pieder?" es atjautāju. "Pamēģini pāris gadus nemaksāt nekustamā īpašuma nodokļus, un tu redzēsi, kam pieder tava viesu māja un tavs serviss!" "Nemaz nevajag pāris gadus," šis uzņēmējs bija attapīgs un saprata momentā. "Pietiks ar dažiem mēnešiem..."
Tā es sāku pārdomāt jautājumu - KAM PATIESĪBĀ PIEDER TAS, KAS MAN PIEDER?
Privātīpašnieka instinkts ir viens no spēcīgākajiem un mūsu sabiedrībā vairāk kultivētajiem instinktiem. Arī man tas piemīt. Bet arvien vairāk es sāku saprast, ka tiek kultivēts... blefs. Mūsu sabiedrībā nevienai privātpersonai nepieder nekustamais īpašums. Savām zemēm un savām uzbūvētajām/nopirktajām mājām mēs esam tikai pārvaldnieki, nomnieki, un tādi paliksim tikai tik ilgi, kamēr cītīgi maksāsim nomas maksu (kura nosaukta par nekustamā īpašuma nodokli).
Dažus gadus pēc Latvijas “neatkarības” (lieku pēdiņās, jo šodien saukt Latviju par “neatkarīgu” nudien ir vismaz smieklīgi) atgūšanas es atguvu (faktiski atguva mana māte, no kuras es vēlāk mantoju) zemes īpašumu laukos. 90. gadu beigās visa ģimene pārcēlāmies no pilsētas uz dzīvi laukos. Nebija viegli, jo laukos maizei vienmēr ir bijusi “garoziņa”, bet ienākumu pieticīgumu pārpārim atsvēra daudzās “ekstras” mums un mūsu četriem dēliem - apkārt mežs, tīrs gaiss, tuvumā upe ar lielisku pludmali, pašražota, ekoloģiski tīra un veselīga pārtika.
Dzīvojām pašpietiekamu dzīvi un nevienam neko neprasījām. Bet - ak vai! - izrādās, ka tu vari kļūt par “parādnieku” arī tad, ja neko ne no viena neesi ņēmis! Sāka krāties NĪN “parāds” + soda nauda par nesamaksāšanu laikā. Saskrēja jau ievērojama summa, kuras nomaksu ģimenes budžets vairs nevarēja “pacelt”. Kādā finansiāli labvēlīgākā brīdī es piedāvāju pašvaldības ierēdnim visa zemes nodokļa parāda nomaksu, bet bez papildu pieskaitītās soda naudas. Ierēdnis nepiekrita... Dīvaini gan, jo iepriekš pašvaldībā man skaidroja, ka soda naudas mērķis ir panākt nodokļu samaksu. Te nu bija...
Tā mans “parāds” turpināja augt, kamēr... Nesen saņēmu brīdinājuma vēstuli. Ja es nesamaksāšot NĪN, tad tikšot iesaistīti tiesu izpildītāji, un tad mani izdevumi “būtiski pieaugšot”! Nu ko, vecmāmiņai no brunču apakšas sāka līst ārā aste! (Atceraties pasaku par Sarkangalvīti un Vilku.) Pēc sarunas ar pašvaldības amatpersonu kļuva redzama ne tikai “vecmāmiņas” aste, bet arī atņirgtie ilkņi - amatpersona paskaidroja, ka tad, kad NĪN + soda naudas summa sasniegs īpašuma kadastra vērtību, ĪPAŠUMS TIKS ATSAVINĀTS (lasi - atņemts!)
Hmm... Te es sāku kaut ko nesaprast. Vai viņi (valsts) man kaut ko iedeva, ka grasās atņemt? Varbūt viņi stādīja, kopa un audzēja mežu, ko man grasās atņemt? Varbūt viņi man uzdāvināja laukus, ko tagad grasās atņemt? Bet varbūt valsts uzbūvēja vai izremontēja māju, kuru man grasās atņemt? Bet, ja neko no tā visa valsts nav darījusi, kāpēc tā uzvedas kā manu īpašumu īpašniece?
Vēl viena, pēdējā, ilustrācija. Iedomājieties sevi (varbūt jau esat) tāda cilvēka vietā, kura mūža sapnis ir personiskā māja. Šis cilvēks noskata kādu neiekoptu, bet potenciāli skaistu “čūkslāju”. Viņš uzbūvē ceļu, attīra no brikšņiem, ievelk elektrību un uzbūvē visa cita veida infrastruktūru. Varbūt šis cilvēks ir paņēmis kredītu, varbūt viņam ir labi apmaksāts darbs, varbūt saņēmis mantojumu. Bet viņam izdodas realizēt savu sapni – beidzot skaistā māja ir gatava! Ar to gan viņa resursi ir izsīkuši – veselība, laiks, nauda ir ieguldīti “sapņu namā”. Beidzot! Tagad varēs mierīgi dzīvot un rāmi vadīt vecumdienas savā mājā! Stop! Aizsapņojies! Jo...
Tiklīdz tava māja būs gatava, ieradīsies ierēdnis ar mapīti padusē (virtuāli, protams) un teiks: “Un tagad – sāc mums maksāt! Un, ja tu negribēsi vai nevarēsi samaksāt par savas mājas lietošanu, mēs tev to LIKUMĪGI atņemsim, un šeit dzīvos tie, kas mums maksās!”
Kad tu sašutumā mēģināsi paskaidrot, ka tā ir TAVA māja, ka TU to uzbūvēji par SAVIEM līdzekļiem, ka pirms tam šeit nekā vērtīga nebija, ierēdnis tevi vīzdegunīgi apklusinās ar burvju vārdiem - “TĀDS IR LIKUMS”, un ne es to izdomāju. Hei, ierēdni, vai tu zini, ka caur tādiem kā tu Hitlers varēja realizēt savas ieceres?! Viņš pārstāvēja leģitīmu varu, bet neviena vara neko nespēj darīt bez cilvēkiem. Un vairums cilvēku bija “likumpaklausīgi” un, atsaucoties uz “pavēli no augšas”, darīja visnejēdzīgākās lietas. Tātad “likumīgs” dažreiz mēdz būt noziedzīgs?! Ko tu darīsi, kad tā saucamais “likums” pieprasīs darīt vēl lielāku netaisnību? Un vai tā nav vislielākā netaisnība - otram atņemt to, kas viņam pieder? Un ja tas (tā saucamais “likums”) vērsīsies pret tevi pašu?...
Šodien mums Latvijā jau ir precedenti šai situācijai. Vairums cilvēku ir dzirdējuši par Jūrmalas pamatiedzīvotāju likstām, kad daudzi vairs nespēj samaksāt par dzīvošanu tēvu, vectēvu vai pašu celtajos/pirktajos/mantotajos namos un ir spiesti tos pārdot/pamest. Un – paradokss – jo vairāk tu būsi iztērējis/ieguldījis savā mājā, jo vairāk tev būs jāmaksā par tās lietošanu. Bet šī maksa neapturami aug... Latīņu valodā ir spārnots teiciens “Taurum tollet qui vitulum sustulerit” - "Tas, kas paņēmis teļu, paņems arī vērsi”.
Vai tiešām neapturami? Protams, ne. Mēs rakstām vēsturi, un mēs esam par to atbildīgi. Bet “mēs” sastāv no daudziem, daudziem “es”, tātad es un tu rakstām vēsturi. Es ar sevis rakstītās vēstures lappusi padalījos un tajā rakstu trekniem burtiem - NETAISNĪBAI NEPIEKRĪTU! -, bet kādu vēsturi raksti tu?... Bet varbūt tavas tautas un tavu vēsturi raksta citi?... Un viņi saka: ”Kušššš, tur neko nevar darīt." Vai tiešām-neko? Un kā tu domā?...
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
