Īpatna tiesas rīcība liek domāt par dokumentu viltošanu

Neapmierinātie dzīvokļu īpašnieki, nespēdami no DzĪB Pleskodāle saņemt dokumentus par to, kā tiek izlietoti dzīvokļu saimnieku veidotie uzkrājumi mājas remontiem, vērsušies tiesā pret DzĪB , taču tiesas rīcība šīs lietas izskatīšanā bijusi vairāk nekā dīvaina, turklāt dzīvokļu īpašniekiem radušās aizdomas, ka notikusi dokumentu viltošana.

Aizdomīgās darbības sākušās, kad dzīvokļa īpašnieki tiesā iesnieguši pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu, jo uzskatījuši, ka atbildētāja sniegtie paskaidrojumi ir apšaubāmas ticamības, pretrunīgi vai pat maldinoši.

Tiesas sēdē, kas notikusi pērnā gada 11.maijā, tiesa skatījusi tieši šo pieteikumu, iztaujājusi par tā nepieciešamību prasītājus, taču pēc tam sekojis septiņu mēnešu ilgs klusums. Nekādus ziņojumus vai lēmumus prasītāji no tiesas nav saņēmuši.

Tieši tiesas bezdarbība pierādījumu nodrošināšanas jautājumā likusi prasītājiem apšaubīt tās godprātību, tādēļ nākamajā tiesas sēdē, kas notika jau septiņus mēnešus vēlāk - novembrī, prasītāji pieteikuši tai noraidījumu.

Prasītāji arī vēlējušies iepazīties ar lietas materiāliem, taču tiesa to liegusi, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 229.pantu, kas nosaka, ka lēmuma pieņemšana notiek apspriežu istabā, tomēr nenoteic, ka šajā laika posmā tiek ierobežotas lietu dalībnieku procesuālās tiesības.

Prasītājiem par lielu brīnumu dažas dienas pēc tiesas sēdes novembrī, kurā izteikts noraidījums, viņi saņēmuši tiesas lēmuma norakstu, kas datēts jau ar 17.aprīli, tātad jau pirms iepriekšējās tiesas sēdes 11.maijā, kad ne ar vārdu nav ticis pieminēts, ka pieņemts kāds lēmums saistībā ar pierādījumu nodrošināšanu.

Arī 9.novembra sēdē tiesa neko nav minējusi, ka būtu pieņēmusi kādu lēmumu par pierādījumu nodrošināšanu, turklāt paziņojusi, ka jautājumu par pierādījumu nodrošināšanu plāno izskatīt nākamajā sēdē pie lietas izskatīšanas pēc būtības.

Taču 17.novembrī, jau pēc tiesas sēdes, kurā tika izteikts noraidījums, un laikā, ko tiesnese bija noteikusi lēmumam pieņemt vai nepieņemt noraidījumu, izsūtītais tiesas lēmuma noraksts melns uz balta liecina, ka lēmums pieņemts jau 17.aprīlī.

Tajā nolemts daļēji apmierināt pieteikumu nevis par pierādījumu nodrošināšanu, bet gan pierādījumu izprasīšanu. Pēc saviem ieskatiem interpretējot prasītāju pieteikumā minēto “nodrošināt pierādījumus”, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 98.pantu, un nomainot to uz Civilprocesa likuma 93.pantu par “pierādījumu izprasīšanu”, tiesa faktiski nomaskējusi Civilprocesa likuma 101.panta pārkāpumu, kas prasa pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu izskatīt tiesas sēdē. Taču šādas tiesas sēdes vispār nav bijis.

Vēl interesantāk, ka tieši “17.aprīļa” lēmuma izsūtīšanas datumā – 17.novembrī – atbildētāja - DzĪB pārstāve iesniegusi it kā jau pirms septiņiem mēnešiem izprasītos pierādījumus. Turklāt likums nosaka, ka izprasītie pierādījumi jāiesniedz ne vēlāk kā 14 dienu laikā pirms tiesas sēdes, kas nozīmē, ka tiem jau bija jābūt tiesas rīcībā gan maija, gan novembra sēdēs.

Prasītājiem tas radījis aizdomas, ka patiesībā lēmums pieņemts ar atpakaļejošu datumu, un šīs aizdomas vēl vairāk pastiprinājis fakts, ka lēmums parādījās gaismā tieši tiesneses noraidīšanas periodā, kad tiesnese liedza iepazīties ar lietas materiāliem. Turklāt prasītāji konstatējuši, ka lēmums lietā, visticamākais, ielikts jau vēlāk, jo, caurskatot lietu, prasītāji konstatējuši, ka mainīta visa lietas materiālu numerācija pēc “17.aprīļa lēmuma”, turklāt diezgan rupji - izlabota ar roku.

Prasītāji sūdzējušies gan tiesas priekšsēdētājai, gan Tieslietu ministrijā (TM) un Augstākajā tiesā, taču neviena no tām disciplinārlietu neierosināja, faktiski formāli atrakstoties.

Lietas materiālu numerācijas maiņu Augstākā tiesa izskaidrojusi šādi: “Attiecībā uz sūdzībā norādīto par lietas materiālu numerācijas labošanu konstatējams, ka minētais pats par sevi nevar būt par pamatu lēmuma pieņemšanas datuma apšaubīšanai, jo no lietas materiāliem izriet, ka numerācija mainīta kā pēc, tā arī pirms 2015.gada 17. aprīļa lēmuma.” Tādējādi liekts saprast, ka tiesas lietas numerācijas maiņa ir uzskatāma par normu. 

 Tāpat Augstākās tiesas atbildē atrodams šāds ieraksts: “Sūdzībā lūgts novērtēt uzziņas lapā veikto ierakstu par to, ka atbildētājas pārstāve 2015.gada 11.maijā saņēmusi 2015.gada 17.aprīļa lēmuma norakstu. Nav saskatāms pamats ieraksta patiesuma apšaubīšanai, jo no lietas materiāliem neizriet, ka atbildētājas pārstāve lēmuma saņemšanu būtu apstrīdējusi.” 

Faktā, ka “17.aprīļa lēmums” tiesas sēdes dienā, 11.maijā, bija izsniegts tikai vienai lietas dalībnieku pusei – atbildētājai DzĪB, nevienlīdzīgu tiesneses attieksmi Augstākās tiesas Civillietu departaments nesaskatīja.

Turklāt sarakstes laikā iestājies noilgums disciplinārlietas ierosināšanai, jo Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 4. pants par disciplinārsoda uzlikšanas un disciplinārlietas izskatīšanas termiņu nosaka, ka disciplinārsodu tiesnesim var uzlikt ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc disciplinārā vai administratīvā pārkāpuma atklāšanas dienas. Zīmīgi, ka neviena sūdzība portālā www.tiesas.lv , kur jāreģistrē ar lietas virzību saistītus dokumentus, nav reģistrēta, kaut gan Augstākas tiesas pieprasījums iesniegt lietas materiālus ir Civillietas neatņemama sastāvdaļa.

Ģenerālprokurors prasītāju sūdzību pārsūtījis prokuratūrai, kura to pārsūtījusi KNAB, kas pēc mēneša sniedzis atbildi par pārkāpumu neesamību, tomēr, pamatojoties uz sūdzību, kas bija uzrakstīta pēc iepazīšanas ar lietas materiāliem, ierosināta resoriskā pārbaude.

Tikmēr prasītājiem ir aizdomas, ka tiesas dīvainā rīcība ir saistīta ar faktu, ka DzĪB Pleskodāle divas valdes locekles, kas piedalās sēdēs, ir bijušās policistes. Turklāt viņas ne reizi vien minējušas, ka sakārtos visas lietas “no augšas”. Prasītāji vēl divas reizes pieteica tiesnesei noraidījumu, ko tiesa nav pieņēmusi. Civilprasības izskatīšana pret pārvaldniekiem - pensionētajām policistēm – tās pašas tiesas sastāvā turpinās.

Novērtē šo rakstu: