Iesaki rakstu: 
Šogad maijs atnesis gan tradicionālās hokeja kaislības, gan arī valsts prezidenta vēlēšanu intrigu. Reportāžās no ledus laukumiem parasti kāds bijušais hokejists gari stāsta, kāpēc rezultāts tāds vai citāds - vairāk vajadzēja mest pa vārtiem, ātrāk slidot, labāk aizsargāt savu zonu... Kā bijušais politiskā laukuma spēlētājs, kas šajos mačos aizvadījis vairākus gadu desmitus, gribu dalīties savā pieredzē par to, kā to lietu vajadzētu darīt Saeimas redzamajās vai neredzamajās cīņās.
Nesen medijos pamanīju eksprezidenta Zatlera vēlēšanu stratēģijas konceptu, kas acīmredzami balstās viņa paša pieredzē. Kandidātam vajagot salasīt visas balsis, kuras vien var dabūt, bet tūlīt pēc ievēlēšanas to aizmirst un būt "pilnīgi neatkarīgam".
Manuprāt, šī formula der, ja ir runa par neatkarīgu prezidentu ironiskā nozīmē - par tādu, no kura nekas nav atkarīgs. Bet, ja prezidenta amats vajadzīgs ne tikai, lai zīmētos, tad jārēķinās ar atbalstītājiem. Līdzšinējā vēsture rāda, ka neviens prezidents nevar izdarīt neko būtisku, ja viņam nav atbalsta valdošajā koalīcijā. Pat Vīķe - Freiberga nav izņēmums. Viņa gan ar to atšķirību, ka sev un savām iecerēm vajadzīgo koalīciju izmīcīja pati kā pakļāvīgu mālu.
Ja balsošanas rezultātu noteiks opozīcijas balsis, tas neizbēgami atstās politisku iespaidu, radot turbulenci valdošajā koalīcijā, līdz pat izjukšanas draudiem. Tāpēc es domāju, ka balstīties uz "dziļās opozīcijas" atbalstu ir iespējami, bet tas netiks darīts, jo nav racionāli ilgtermiņā. Politiskā aritmētika prasa nodrošināt Saeimā 51 balsi, bet politiskā ģeometrija - nesagāzt pastāvošo valdības konstrukciju. Kā to panākt?
Atliek lūkoties uz opozīcijas "light" sektoru - Zaļo un Zemnieku savienību un "Progresīvajiem".
Ja "Jaunās vienotības" (JV) kandidāts Rinkēvičs tiek ievēlēts ar "Progresīvo" balsīm, valdības partnerim "Apvienotajam sarakstam" (AS) paliks slikta pēcgarša. Savukārt "Progresīvajiem" būs slikta pēcgarša, ja viņus valdībā nepaņems, jo tieši uz to vērsti visi viņu manevri, tostarp savas kandidātes izvirzīšana.
Ar ZZS "zelta akciju" ir sarežģītāk. To iegūt Rinkēvičam ir reālāk nekā Pīlēnam - ņemot vērā ZZS un AS neseno vēsturi un to, ko priekšvēlēšanu laikā viņi viens otram sarunāja. Tomēr samainīt šīs partijas vietām būs grūti pat tādam rūdītam politšahistam kā Rinkēvičs. Bet varbūt ZZS kā partiju, kas cauri gadiem un visām grūtībām glabā uzticību saviem labdariem, varētu interesēt viena no prezidenta ekskluzīvajām funkcijām - tiesības apžēlot notiesātos?..
Līdz ar to arī manevri "vieglās opozīcijas" aprindās droši negarantē panākumus ne JV, ne AS. Turklāt vajadzētu rēķināties, ka otrās kārtas uzgaidāmajā telpā ir kandidāti, tostarp vismaz divas amatu kāras dāmas, kas varētu būt kompromiss pēc principa - ja netika man, lai nav arī tev.
Secinu, ka "Apvienotais saraksts" ir nopietnas dilemmas priekšā - cīnīties par savu kandidātu, riskējot ar pozīcijām varas koalīcijā, ir bīstami. Zaudējums radītu nopietnas sūces partijas iekšienē. Tāpēc būtiskākais jautājums "Apvienotajam sarakstam" ir par sava idejiskā tēva Ulda Pīlēna ambīcijām. Vai viņam patiesi galvenais dzinulis ir sapratne par nepieļaujamo stagnāciju un apņemšanās situāciju radikāli mainīt? Vai arī dominē vēlme ļauties godkāres kārdinājumam un savu visnotaļ veiksmīgo karjeru vainagot ar valsts prezidenta amatu?
Ja pareizs ir pirmais variants, tad vajadzētu spēlēt šahu, nevis boksēties ar "Jauno vienotību". Piekāpties par labu Rinkēvičam apmaiņā pret premjera amatu savai partijai. Tas ļautu saglabāt seju un iegūt patiešām reālu sviru pozitīvu pārmaiņu panākšanai, par ko tik daudz runā Pīlēns. Savukārt Rinkēvičs šādā gadījumā var dabūt aptuveni 70 balsu, koalīcija stabila, un visiem labi.
"Jaunā vienotība" uzvarēja vēlēšanas, pozicionējoties kā stabilitātes garants, kas glābj valsti krīzēs - pandēmijā un kara apstākļos. Vairs šis stāsts neder. Nekādu panākumu nav, pret valdību pretenzijas ir visiem, sākot no mediķiem un pedagogiem, beidzot ar dažāda kalibra investoriem. Īstais laiks galveno atbildību novirzīt uz citiem, tajā pašā laikā paliekot par noteicošo spēku varas koalīcijā.
Tāpat kā hokejā arī politikā komentētāji no malas vienmēr piedāvā savu izvērtējumu, kā būtu jānotiek. Taču kā Arēnā, tā Saeimā, protams, viss ir pašu spēlētāju rokās. Ceram uz godīgu spēli un labu rezultātu Latvijai.
P.S. Starp citu, uzņemos atbildību prognozēt, ka mūsu valsts pēc 2.decembra neveiks nekādus cilvēku masveida izraidīšanas pasākumus.
Seko mums 
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
