Iesaki rakstu: 
Pārcilājot prātā raidījumu "Tieša runa" (skatāms šeit), man radās aizdomas, ka skatītājiem šis varēja izskatīties pēc "seši vīri strīdas, bet nevar saprast, par ko". Lielākā daļa raidījuma dalībnieku par šiem noteikumu grozījumiem diskutējuši jau vairākus gadus, tāpēc tiem, kas šim jautājumam rūpīgi neseko līdzi, tiešām varētu šķist, ka viņi pieslēgušies sarunai, kas sākusies jau pirms raidījuma. Tāpēc šoreiz nolēmu mazliet pakāpties atpakaļ un atgādināt, par ko īsti ir stāsts.
Pašlaik mežus galvenajā cirtē (kas lielākoties izpaužas kā kailcirte) var nocirst divos gadījumos - ja mežs sasniedzis Meža likumā noteikto vecumu vai ja koki sasnieguši Noteikumos par koku ciršanu noteikto caurmēru (koku stumbra diametru). Turklāt šis sasniedzamais caurmērs noteikts tikai priežu, egļu un bērzu mežiem. Tātad tikai šos mežus var nocirst "pēc caurmēra", bet pārējiem - apšu, melnalkšņu, ozolu utt. - mežiem ir tikai viens galvenās cirtes kritērijs - vecums.
Mežus pēc ražīguma (koku augšanas ātruma) dala bonitātēs, kur I ir augstākā, bet V zemākā, t.i., noteiktā vecumā koks I bonitātes mežā būs augstāks nekā II bonitātes mežā, II bonitātes mežā augošs koks būs augstāks nekā III bonitātes mežā utt.
Tā kā savulaik galvenās cirtes caurmērs noteikts tā, lai aptuveni atbilstu galvenās cirtes vecumam (t.i., resnumam, kādu koks šajā vecumā sasniedz), pašlaik tas ir atšķirīgs dažādām bonitātēm - augstākas bonitātes mežos tas ir lielāks, zemākas bonitātes - mazāks. Tātad kokiem, kas aug ātrāk, jāļauj izaugt lielākiem, bet kokus, kas aug lēni, drīkst nocirst tievākus.
Te gan vēlreiz vietā atgādināt, ka runa ir par galveno cirti, kas visbiežāk ir kailcirte, t.i., audzes vidējam (!) caurmēram sasniedzot noteikto slieksni, nocirst var visus kokus (izņemot obligāti atstājamos ekoloģiskos kokus), ne tikai tos, kas atbilst noteiktajam caurmēram.
Zemkopības ministrija pašlaik rosina mainīt galvenās cirtes caurmēru, vienādojot to visu bonitāšu mežiem, nosakot, ka priedei tas ir
Taču šeit jāatceras sākumā minētais, ka kritēriji meža nociršanai ir divi - ne tikai caurmērs, bet arī vecums. Tātad nevienam nebūs jāgaida, kad zemāko bonitāšu mežos koki pieņemsies resnumā, jo tos tāpat kā līdz šim varēs nocirst, kad tie būs sasnieguši Meža likumā noteikto vecumu.
Rezultātā iznāk, ka ražīgākos priežu, egļu un bērzu mežus drīkstēs nocirst ātrāk nekā līdz šim, bet mazāk ražīgos mežus un citu koku mežus varēs cirst tāpat kā līdz šim.
Lai gan tiek apgalvots, ka šie grozījumi tiek virzīti privāto meža īpašnieku interesēs, faktiski tie attieksies gan uz privātajiem, gan valsts mežiem.
Zemkopības ministrija laiku pa laikam piesauc faktu, ka valsts mežos maksimāli pieļaujamos ciršanas apjomus uz pieciem gadiem nosaka Ministru kabineta rīkojums, taču tas nekādā mērā nemaina to, ka, ja tiktu pieņemti šie grozījumi, arī valsts mežos ražīgākos priežu, egļu un bērzu mežus drīkstēs cirst ātrāk nekā līdz šim. Turklāt pieļaujamais ciršanas apjoms valsts mežos tiek noteikts tikai uz pieciem gadiem. Kā to rēķinās pēc pieciem gadiem un kāds tas būs, nav zināms.
Protams, tas, ka kaut ko ir atļauts darīt (šajā gadījumā - nocirst kailcirtē tievākus kokus), teorētiski nenozīmē, ka tas arī tiks darīts. Šādā teorētiskā pasaulē būtu iespējams, ka mežos pēc noteikumu grozījumu pieņemšanas nemainās pilnīgi nekas.
Taču ir skaidrs, ka jebkuru noteikumu grozījumu mērķis ir kaut ko mainīt. Ja tiešām nekas nemainītos, šādiem grozījumiem nebūtu jēgas. Reālajā dzīvē tas, ka tiek atļauts cirst mežus, kādus pašlaik cirst nav atļauts, nozīmē, ka tie arī tiks cirsti.
Tātad ir skaidrs, ka, palielinoties ciršanai pieejamo mežu platībai, arī reāli izcirstās platības palielināsies. Par cik palielināsies? To var tikai prognozēt, tāpēc šeit atkal paveras iespēja demagoģijai.
Pašas Zemkopības ministrijas izmantotās prognozes par ciršanas pieaugumu privātajos mežos variē robežās no "nebūtiski" līdz vairāk nekā 30%. Zīmīgi, ka, runājot par ietekmi uz dabu, ministrija turas pie versijas "nebūtiski", lai gan ekonomiskais pamatojums, kāpēc vispār grozījumi nepieciešami, balstās uz otru galējību - pieņēmumu, ka ciršanas apjomi augs par vairāk nekā 30%.
Mūsu aicinājums ministrijai turēties pie viena pieņēmuma visu aspektu vērtēšanai nav sadzirdēts. Iespējamais ciršanas apjomu pieaugums valsts mežos nav vērtēts vispār.
Šis arī viens no iemesliem, kāpēc dabas aizsardzības organizācijas un institūcijas norāda uz riskiem, ko dabai radīs koku ciršanas noteikumu grozījumi. Vismaz tuvākajās desmitgadēs augs mežu ciršanas apjomi, līdz ar to palielinoties kailciršu platībām un mežu fragmentācijai.
Turklāt jāņem vērā, ka šiem grozījumiem ir ilglaicīga ietekme, un, no šī viedokļa raugoties, nav tik būtiski, vai ciršanas intensitāte pieaugs tieši nākamgad vai pēc pieciem gadiem (piecus gadus pēc meža nociršanas izcirtums ļoti maz atšķiras no svaiga izcirtuma).
Taču ciršanas intensitātes pieaugums visticamāk būs salīdzinoši īslaicīgs - dažas desmitgades (kas meža attīstības mērogos ir īss laiks). Pēc tam (vismaz saskaņā ar aprēķiniem, uz kuru pamata noteikumi tiek grozīti) ciršanas kritērijus sasniegušu mežu būs mazāk, un līdz ar to arī ciršanas apjomi kritīsies.
Taču atļaujai nocirst galvenajā cirtē tievākus kokus būtu ne tikai nosacīti īstermiņa (minētās dažas desmitgades), bet arī ilgtermiņa ietekme, kas pārvērstu Latvijas mežu ainavu neatgriezeniski vai vismaz līdz brīdim, kad noteikumi tiktu grozīti atpakaļ.
Ja kokus drīkst nocirst ātrāk, nekā to varēja līdz šim, tad ir skaidrs, ka vidējais mežu vecums samazināsies. Piemēram, ja tagad priežu mežu ciršanas vecums ir 101 gads, bet
Šī paša iemesla dēļ arī resnu koku mežos būs mazāk. Protams, ne jau visi ciršanas kritērijus sasniegušie koki tiks nocirsti (arī šobrīd netiek), taču loģiski, ka, ļaujot cirst kokus tievākus, mazāk būs to mežu apsaimniekotāju, kas kokiem ļaus izaugt resniem.
Kā šķietamu pretargumentu vides organizāciju bažām Zemkopības ministrija liek to, ka līdz ar grozījumiem koku ciršanas noteikumos tiek plānots grozīt arī meža atjaunošanas noteikumus. Šie noteikumi paredzētu, ka meži, kas nocirsti pēc caurmēra, ir obligāti atjaunojami mākslīgi ar augstvērtīgiem stādiem.
Šeit gan vērts paturēt prātā, ka augstvērtīgi šie stādi ir tikai no koksnes viedokļa, bet no dabas daudzveidības saglabāšanas (un arī mežkopības loģikas) nereti prātīgāk tomēr mežam atļaut atjaunoties dabiski. Turklāt šīs atjaunošanas prasības nemaina to, ka arī šos atjaunotos mežus varēs nocirst atbilstoši jaunajiem nosacījumiem, tātad vecu mežu un resnu koku būs mazāk šā vai tā.
Lai gan vides organizācijas, norādot uz iepriekš minētajiem riskiem - ciršanas apjomu palielināšanās, vecu mežu platības samazināšanās, resnu koku sastopamības samazināšanās (no šī visa izriet, ka samazināsies daudzām meža sugām pieejamo dzīvotņu platības) - jau 2017. gadā aicināja veikt šo grozījumu ietekmes uz vidi izvērtējumu, lai varētu spriest par nepieciešamajiem pasākumiem risku mazināšanai, Zemkopības ministrija tā arī nav to izdarījusi.
Dažus aspektus negribīgi un līdz ar to nepilnīgi izvērtējis vien tas pats meža ekonomikas speciālists, kas gatavojis ekonomisko pamatojumu noteikumu grozīšanai. Pat šis nepilnīgais vērtējums rāda, ka vecu mežu un resnu koku tiešām būs mazāk.
Jā... galu galā tik īss šis stāsts nesanāca, taču šīs ir galvenās lietas, kuras jūs varētu būt palaiduši garām, ja par plānotajiem koku ciršanas noteikumu grozījumiem uzzinājāt tikai tagad, ieslēdzot raidījumu "Tieša runa".
Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
