Iesaki rakstu: 
Šķiet, ja aizvadītajā nedēļā tvitertelpā arī bija kāds personāžs, kas mērķētās ironijas un izsmiekla ziņā varēja sacensties ar Eiroparlamenta kandidāti Ivetu Griguli, tad - ja nu vienīgi savu inkognito saglabājušais fotošopa lietpratējs, kura prasmīgās rokas Zaļo un zemnieku savienības pārstāvi bija pārveidojušas ārkārtīgi līdzīgu tieslietu ministrei Baibai Brokai.
Tas patiešām arī ir pirmais, otrais un arī trešais impulss - pabrīnīties, pasmieties un censties mēģināt sacerēt kādu vēl neizskanējušu jociņu par uzprasošos tēmu "Grigule māk visu un ir visur": viņa gan ada, gan jāj ar baltiem zirgiem, gan gatavo, gan stāda, gan no mikriņu dibeniem un plakātiem apgalvo, ka zina vissvarīgāko cilvēku.
Tikpat dabisks ir arī šiem impulsiem sekojošais secinājums - garām, garām, šī kampaņa ir pilnīgi un neglābjami garām kā viss, kas izraisa tik masveidīgu izsmiekla vētru. Nauda ir izmesta, bet gribētais efekts nepārdomātu pārspīlējumu dēļ pārvērties par defektu.
Taču mana pieredze gan laikā, kad vēl strādāju presē, gan arī nu jau vairāk nekā desmit gadu ilgā praktiskā pieredze sabiedrisko attiecību jomā pret šādiem steidzīgiem, "pašsaprotamiem" secinājumiem liek izturēties vismaz piesardzīgi. Paskaidrošu - kāpēc.
Vēlēšanu kampaņas var vērtēt pēc skaistuma, oriģinalitātes, idejām, komiskuma un vēl desmitiem dažādu līdzīgu kritēriju. Protams, var, un to mēs arī pirms katrām vēlēšanām novērojam. Tas ir jauks izklaides veids, taču no praktiskā viedokļa šiem vērtējumiem ir nulles nozīmē.
Patiesībā svarīgs jebkurai vēlēšanu kampaņai ir tikai viens vienīgs kritērijs, kas ir vienkārši izmērāms, ja runa ir par vienu konkrētu personu. Ievēlēja vai neievēlēja - tas ir viss, kam ir kāda jēga. Vismaz no kampaņas pasūtītāja viedokļa.
Neievēlēja - tātad visām kampaņas rīkotāja oriģinālajām idejām un skaistumam nebija ne mazākās jēgas. Ievēlēja - viss, uzvara noraksta aizmirstībā visas kļūdas un sastrādātās pārgalvības.
Attiecībā uz Ivetas Grigules kampaņu vienkāršākā atbilde, protams, būtu - tad jau laiks rādīs, pašlaik par agru ko spriest. Tā, protams, ir, taču, balstoties uz savu praktisko pieredzi, atļaušos uz vairākiem "tviterpublikas" ignorētiem faktoriem norādīt jau tagad.
Pirmais no tiem ir - "tviterpublikai" vajadzētu atcerēties, ka arī interneta uzvaras gājiena laikmetā tā ir un paliek tikai neliela vēlētāju daļa, un fakts, ka šī daļa ir, iespējams, viena no politiski izglītotākajām un domājošākajām, ir ne tikai tās milzīgs pluss, bet arī Ahilleja papēdis.
Kāpēc? Tāpēc, ka krietni lielāka vēlētāju daļa nav ne tik politiski izglītota, ne tik politiski domājoša, - tai ir citas aktualitātes un krietni cita ikdiena. Šī daļa nav ne labāka, ne sliktāka - vienkārši citāda, ar citādu zināšanu bagāžu un attiecīgi citādu uztveri.
Politizglītotajai tviterpublikai totālā un anekdotiskā "Ivetas Gribules" politiskā izgāšanās - tā nu tai šķiet - ir neskaitāmu asprātību objekts, kas jau gandrīz šķiet iešķindinām kampaņas vienīgā personāža politiskos kapu zvanus, politiski mazākizglītotajai.
Toties krietni vairāk "pie zemes" stāvošā publika var pat nesaprast - kas nu te smieklīgs? Rau, ir viens cilvēks, kurš ir tiešām motivēts kļūt par Eiroparlamenta deputātu. Pat, ja desmitā daļa no šīs publikas saskata Ivetas Grigules brīnumainās pārvērtības uz mikriņu pēcpusēm, neko smieklīgu viņi tur nesaskatīs. Ir ļoti jāpacenšas, lai kļūtu smieklīgi uzbāzīgs un bezgaumīgi neciešams šīs publikas acīs (protams, tas ir paveicams - Latvijas mūslaiku vēsture zina arī šādus piemērus).
Otra lieta - Iveta Grigule ir bijusi faktiski vienīgā Eiroparlamenta kandidāte, par kuru nav iespējams teikt - re, re, pamodās mēnesi pirms vēlēšanām un nu tik kaisa no sveša naudas maka.
Par naudas makiem, protams, grūti spriest, taču uzcītīgs, teiksim, Latvijas Radio I klausītājs var apliecināt - jau kādu pusgadu, ja ne ilgāk, vai ik nedēļu radio sludinājumos ir izskanējuši Ivetas Grigules aicinājumi uz tikšanos dažādās Latvijas malās.
Un, visbeidzot, trešais. Kā zināms, bieži vien visprecīzāko - un nesaudzīgāko - raksturojumu Pirmās Formulas bolīdu pilotu stratēģijai un brauciena taktikai dod viņu pašu komandas biedri.
"Tviterpublikai" garām faktiski nepamanīts palika kāds Ivetas Grigules saraksta kolēģa Kārļa Seržanta izteikums turpat tviterī, ko nevar nosaukt citādi kā par politiķa dvēseles kliedzienu.
"Pirms parasti vēlēšanām ir cerības - būs jāsacenšas ar cilvēkiem, bet katru reizi uzrodas kāds ar lielu naudas maisu un vnk nomētā ar reklāmām," 22. aprīlī pavēstīja deputāts, skaidri mērķējot tieši uz savas kolēģes reklāmu.
Kā jūs domājat - kāpēc tik dramatiska uztvere? Tāpēc, ka Ivetas Grigules kolēģi skumdina viņas kampaņas bezgaumība un naudas šķiešana vējā? Vai tāpēc, ka labāk par "tviterpubliku" viņš - arī pats mērķējot uz vietu Eiroparlamentā - saskata šīs kampaņas patieso efektu un gaidāmos rezultātus?
* SIA "P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības" direktore
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
