Izeja - izprast šo spēli reizi par visām reizēm un beigt kaut ko mūžīgi gaidīt no malas
Ainārs Ērglis11.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiek dibinātas aizvien jaunas partijas, kuras visas vieno vēlme savest kārtībā valsti. Tas, protams, ir lieliski. Valsti savest kārtībā derētu. Pat vajadzētu. Un to aizvien jaunas partijas sola jau vairākus gadu desmitus - tūlīt, tūlīt gan beidzot uzvarēsim korupciju un visi dzīvos turīgi un laimīgi. Kāpēc līdz šim nesanāca - nebija īstās partijas nodibinātas vēl laikam.
Līdz šim viss Latvijā notiekošais vismaz man atgādina savulaik veiktu eksperimentu, kur pētījuma dalībniekus sadalīja iedomātos cietumsargos un ieslodzītos ar visām izrietošajām pilnvarām un tiesībām - pēc dažām dienām visi jau bija tā iejutušies lomās, ka pat nesenie cietumnieki, kad tika iecelti par sargiem, sāka tāpat pazemot pārējos ieslodzītos kā kolēģi.
Kur analoģija? Izveidot partiju un tikt ievēlētam ir uzdevums, ar kuru daudzi politiķi šajos gadījumos ir veiksmīgi tikuši galā, jo tautas vēlme pēc jaunā Baltā Bruņinieka vai Laimes Lāča ir saprotama.
Diemžēl, tiekot ievēlētiem un nokļūstot pie varas, pēc kāda laika vēlētāji – ieslodzītie - pamana, ka nesenie cīnītāji par visu vēlētāju tiesībām ir pārvērtušies par tādiem pašiem cietumsargiem kā iepriekšējie. Vai, Orvela vārdiem runājot, cūkas sāk tik ļoti atgādināt cilvēkus, ka vairs grūti saprast, kas cūkas, kas cilvēki..
Izeja? Vai tāda ir? Manuprāt, jā. Proti, izprast šo spēli reizi par visām reizēm un beigt kaut ko mūžīgi gaidīt. Gaidīt no malas. Ka kāds kaut ko sakārtos manā vietā, pašam līdz tam risinot nebeidzamās inteliģences iecienītas "virtuves sarunas" – ak, Dievs, cik valstī viss slikti un cik cilvēki sašķelti un agresīvi.
Sākam darīt paši. Beidzam kurnēt soctīklos un kauties ar iedomātiem pretininiekiem, - vai tie būtu pro vai anti vakseri, geji vai stabiņu mazgātāji. Tā vietā mēģinām saprast, ko tad es (katrs no mums) konkrēti sagaidu no šīs valsts. Vai ir politiskie spēki, kuri ir skaidri noformulējuši pozīciju man interesējošos jautājumos? Ja nav, vai varu atrast līdzīgi domājošos sev un izstrādāt savas idejas tādā līmenī, lai ar tām var dalīties publiski? Un varbūt atrastos domubiedri, ar kuriem kopā idejas varētu noslīpēt un pat īstenot?
Ja pie šī strādātu katrs, kas Facebook ver vaļā muti (kustina pirkstus), lai kārtējo reizi pateiktu, ka visi muļki, ka plauktiņi tukši un ka neviens nesteidzas tos pildīt viņa paša vietā, jau drīzumā situācija mainītos.
Mūsu tautas vai pareizāk tautību, kas apdzīvo mūsu valsts teritoriju, attīstības līmenis ir pietiekami augsts, esam pietiekami dzīves gudri par spīti valdošo politiķu nicīgajām piezīmēm par tautas saprātu. Tiem, kas iedomājas sevi pārgudru politiski zinātnisko guru lomās, var atgādināt - tā paaudze, kam pašlaik ir ap 50 un kas reāli pārvalda šo valsti (teiksim tā, "tur kasi"), ir pārdzīvojusi PSRS sabrukumu, Atmodu, Tautas Frontes dibināšanu un grandiozās manifestācijās, Baltijas ceļu, pučus, barikādes.
Tam sekojošo mežonīgo kapitāla uzkrāšanas laiku ar bandītiem, no kuriem baidījās visi, pirmajiem bankrotiem, slepkavībām un pašnāvībām.. Taloni ziepēm, deficīts veikala plauktos un Godmaņa krāsniņas mums ir labā atmiņā, tāpat kā mūsu vecvecākiem mūžīgā atmiņā bija karš (veco ļaužu teiciens "ka tik karš nebūtu" daudziem jauniešiem var šķist neizprotams, ja kara šausmas nav piedzīvotas).
Pašlaik, runājot ar daudziem šajā vecuma grupā (kas ir arī mana), pārņem sajūta, ka valdošais noskaņojums ir labvēlīgs fundamentālām pārmaiņām. Pat tādām kā pilnīga esošas sistēmas maiņa. Bezpartejiski, labi apmaksāti ministri, kas ir savas jomas profesionāļi, nevis politiski ierēdņi, kas runā stiklainās frāzēs. Ministru algas piesaistītas IKP pieaugumam vai, piemēram, laimes indeksa pieaugumam.
Zaļa, bezpesticīdu vide ar tīru gaisu, zemi un ūdeņiem; moderna izglītības un medicīnas sistēma, pilnībā reformējot esošo, kuras remontam nauda uzturēšanai nekad nepietiks.
Skaidrība, kā Latvija nopelnīs naudu, lai atdotu 10 miljardus ārējā parāda, kas visdrīzāk turpinās augt. Skaidrība, kā saimniekot jaunajā nenoteiktībā, kas valdīs pasaulē tuvākajos gados. Sapratne, ka esošajā ģeopolitiskajā sistēmā jāsāk skatīties no savas valsts izdevīguma prizmas, nevis ASV, Ķīnas vai Krievijas prizmas, piemēram.
Jo, kā redzams, Putins ar Baidenu, Merkeli un Makronu vienmēr mācēs vienoties, jo esošajā Rietumu demokrātijas modelī Nauda vienmēr ir virs Cilvēktiesībām. Un, ja kopā ar Putinu var nopelnīt vairāk naudas, cilvēktiesības tiek paliktas malā - tā ir bijis vienmēr, un tā ir arī tagad.
Pārmaiņu laiki ir iespēju laiki. Tos var izmantot prātīgi vai notrallināt. Ko izvēlēsimies mēs kā tauta, kā vēlētāji, - tas arī noteiks mūsu valsts nākotni. Un nevis tas, ko mums solīs vieni vai otri politiķi, pasaules glābēji.
Lai top!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
