Ja likums atļauj kaut ko stulbu, ar paša galvu vairs domāt nevajag. 1. daļa
Pietiek lasītājs17.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ne tik sen Eiropas Savienības statistikas pārvalde (EUROSTAT) publicēja kārtējo traģisko reitingu, kurā mūsu valsts pēc vecās labās tradīcijas atkal ir līderu sarakstā. Šajā gadījumā runa ir par ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo uz Eiropas ceļiem 2020. gadā reitingu, kurā Latvija ieņem 2.vietu. Šīs informācijas rezultātā var izdarīt secinājumu, ka ceļi Latvijā ir bīstami un ka mūsu dzimtenē iespēja iet bojā zem automašīnas riteņiem ir daudz lielāka nekā citās Eiropas valstīs.
Interesanti ka atšķirībā no muļķiem EUROSTATā mūsu valstī daudzi ceļus neuzskata par tik bīstamiem un vēl jo vairāk neuzskata, ka viņi kaut kādā veidā ietekmē satiksmes drošību. Šie cilvēki uzskata, ka ceļi kļūst bīstami vai nu paši par sevi vai sliktākajā gadījumā citu autovadītāju dēļ.
Kā liecina prakse, ļoti bieži šie cilvēki ir Latvijas elite, kas šo savu pārliecību akcentē, rīkojot nepārtrauktas video pārraides, vadot savas automašīnas.
Dabiski, ka moralizēšana par telefona lietošanu pie stūres uz katastrofālas ekonomikas lejupslīdes, korupcijas un sociālā spriedzes fona izklausās sausi un garlaicīgi. Tāpēc, lai šī teksta lasīšanu padarītu kaut nedaudz aizraujošāku, piedāvāju paskatīties nevis uz to, kā, telefonu braucot, lieto nevis kāds celtnieks vai oficiante, bet sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuriem, šķiet, vajadzētu mums visiem rādīt piemēru.
Savā 50 sekunžu garajā video daudzsološais politiķis Viktors Ščerbatihs, lai ieskatītos savas videokameras objektīvā, aptuveni 19 reizes novērsa acis no ceļa. Faktiski varam teikt, ka videoklipa 50 sekundēs Viktors uz ceļu neskatās aptuveni 25 sekundes. Viktoram ir maza meita, kura bieži brauc ar tēvu mašīnā.
Šlesera kungs nofilmēja video, sēžot pie automašīnas stūres, un līdz galam nav skaidrs, vai viņš stāv stāvvietā, pie slēgtas dzelzceļa pārbrauktuves vai sastrēgumā. Bet, lai kā arī būtu, es nesaprotu, kāpēc šāda līmeņa politiķim vajag uzrunāt vēlētājus, sēdot mašīnā pie pārtikas veikala? Ainār, vai tu tiešām domā, ka Latvijā ir par maz deģenerātu, kuri reklamē mobilo telefonu lietošanu pie stūres, un tāpēc nolēmi pievienoties viņu pulkam?
Brīdis, kurā politiskā blogere Maija Armaņeva ir redzama, vadot mašīnu, sākas 1.05 minūtē un ilgst 55 sekundes. Šajā laikā Maija, stāstot saviem sekotājiem par matu gludekli, 14 reizes novērš skatienu no ceļa un neskatās, kur brauc, kopā apmēram 30 sekundes. Ja pieņemam, ka gludekļu speciāliste pārvietojās pilsētā ar ātrumu 60 km/h, tad attālums, ko viņa nobrauca, neskatoties uz ceļu, ir aptuveni 500 metri. Diemžēl šis nebūt nav vienīgais video, kurā Maija stāsta par matu kopšanas noslēpumiem, vadot automašīnu un neskatoties uz ceļu.
Acīmredzot ne visai prātīgais bijušais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens nolēma dot savu ieguldījumu Latvijas ceļu drošības mazināšanā un ierakstīja 7 minūšu garu video, braucot pie stūres, visticamāk, ārpus pilsētas robežām. Sandis, protams, visu laiku atrauj acis no ceļa, lai ieskatītos kameras objektīvā, un neskatās uz ceļu kopā apmēram divas minūtes. Ja pieņemam, ka tiesību zinātnes bakalaurs Sandis pārvietojās ārpus pilsētas ar ātrumu 100 km/h, tad attālums, ko viņš nobrauca divās minūtēs, nepaskatoties uz ceļu, ir aptuveni 3 kilometri.
Automašīnā kopā ar Sandi ir vēl divi cilvēki (ieskaitot viņa brāli - Saeimas deputātu), un abi absolūti nav samulsuši, ka Sandis ieraksta septiņu minūšu garu videoklipu, pastāvīgi novēršot uzmanību no ceļa, braucot lielā ātrumā.
Video, kurā kāds cits prominents jurists brauc pie dzeltenā luksofora signāla, neieslēdz pagrieziena rādītāju un to visu ieraksta video, turot rokā telefonu, sīkāk ir aprakstīts šeit. Esmu pārliecināts, ka, ja kāds cilvēks agri vai vēlu nomirs zem Alda automašīnas riteņiem, viņam negadījuma vietā būs gatavs juridiski pamatots paskaidrojums, kāpēc nelaiķa nāvē ir vainojams pats nelaiķis. Cita izskaidrojuma, kāpēc Gobzems visai valstij lepojas ar rupju ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu, man nav.
Nākamais īpaši apdāvinātais un no visur dzīts politiķis Aleksejs Rosļikovs, braucot ar automašīnu, nolēma sarīkot videokonferenci ar veseliem trīs dalībniekiem. Turklāt šī brīnišķīga ideja viņam ienāca prātā, acīmredzami braucot ārpus pilsētas robežām pa apledojušu ziemas ceļu.
45 sekunžu laikā Rosļikovs 14 reizes novērš uzmanību no ceļa un apmēram 25 sekundes brauc, uz to neskatoties. Protams, nevienu no Rosļikova pasažieriem šī situācija nesamulsina, un viņi turpina runāt ar šoferi, kurš neskatās uz ceļu, braucot visticamāk ar 100 km/h ātrumu. Aptuvenais attālums, ko Rosļikovs nobrauca, skatoties uz telefona kameru un sarunu biedriem, ir 700 metri.
Vēl viens Darvina balvas kandidāts ir daudziem labi pazīstamais Kiviča kungs. Iemesls tam – 5 minūšu garais video, kuru Kivičs ierakstījis, sēžot sievas vadītās automašīnas pasažiera sēdeklī. Kivičs Latvijas ceļus noteikti uzskata par pārāk drošiem un tāpēc visas piecas minūtes lūdz sievu atbildēt uz viņa jautājumiem un skatīties nevis uz ceļu, bet gan uz viņa videokameru. Kiviča sievai, dabiski, nebija nekas pret šādiem vīra lūgumiem, un viņa daudzas reizes novērsa uzmanību no braukšanas, lai plati pasmaidītu blakus sēdeklī esošā telefona kamerai.
Renāra Zeltiņa sieva, laikam ņemot piemēru no Kiviča, arī nolēma, ka viņas vīram nevajadzētu sevi apgrūtināt ar tādiem sīkumiem kā koncentrēšanās uz ceļa, un tāpēc lūgusi viņu nopozēt nelielai fotosesijai, kamēr Renārs brauca ar automašīnu. Jo laikam braucoša automašīna ir tā vienīgā vieta mūsu valstī, kurā Zeltiņu ģimenei pēc likuma ir atļauts uzņemt kopīgas fotogrāfijas.
Niklāvs, sēžot kādas dāmas vadītā kvadracikla aizmugurējā sēdeklī, neko labāku neizdomā, kā sākt bloķēt ceļa redzamību, iebāžot viņai sejā savu telefonu. Nedaudz vēlāk Niklāvs nolemj, ka ar vienu izklaidīgu vadītāju ir par maz un nolemj novērst nu jau otra kvadracikla vadītāja uzmanību, aicinot viņu pavicināt rokas kamerā brīdī, kad vadītājs tuvojas gājēju pārejai.
Tādi sīkumi kā ceļu satiksmes drošība nedrīkst uztraukt tāda mēroga zvaigznes kā Kristaps Porziņģis. Mēs taču visi zinām, ka Amerikas līgu superatlēti nav nonākuši cietumā par daudz smagākiem noziegumiem nekā letālie ceļu satiksmes negadījumi. Bet, ja nepārspīlēt un runāt pēc būtības, tad Porziņģis, braucot ar mašīnu, tur rokās telefonu, kas ir Latvijas ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums. Porziņģim Instagramā ir 1,5 miljoni sekotāju, un acīmredzot sportists uzskata par savu pienākumu ik pa laikam viņiem visiem parādīt, cik ļoti viņam ir uzspļauties uz ceļu satiksmes noteikumiem.
Un, protams, atkal sāka trokšņot klaviatūras tiem komentētājiem, kuri, pirmkārt, man pārmetīs skaudību un sīkumainību un, otrkārt, atgādinās man, ka saskaņā ar Latvijas likumiem autovadītājam ir tiesības lietot tālruņus, ja tas ir brīvroku režīmā, kā tas tika darīts gandrīz visiem manas hītu parādes varoņiem.
Tiesību aktus, kuri regulē mobilo tālruņu lietošanu braukšanas laikā, varēsim apspriest šīs publikācijas otrajā daļā. Bet prasīgiem komentētājiem uzdot jautājumu gribētos jau tagad - kā jums šķiet, cik stundas un kilometrus gadā Latvijas autovadītāji nobrauc, skatoties nevis uz ceļu, bet uz saviem telefoniem?
Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša. Ja tikai 100 000 autovadītāju gada laikā tikai 10 sekundes dienā brauks ar ātrumu 60 km/h, novēršot uzmanību no satiksmes, tad kopā viņi visi telefonos pavadīs 101 000 stundu (apmēram 11 gadi) un, neskatoties uz ceļu, nobrauks aptuveni 6 000 000 kilometru. Es šo vienkārši atstāšu šeit.
Gribu uzrunāt mūsu valsts eliti - draugi, uz jums sociālajos tīklos skatās simtiem tūkstošu un dažreiz miljonu cilvēku, no kuriem desmitiem tūkstošu ir automašīnu vadītāji. Ja jūs, mūsu nācijas role models, turpināsiet braukt kā 47. hromosomas īpašnieki, tad jau pavisam drīz mūsu valsts (ne tikai, bet arī jūsu dēļ) uz ceļiem bojāgājušo reitingā noteikti ieņems godpilno pirmo vietu.
Nobeigums sekos.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
