Ja likums atļauj kaut ko stulbu, ar paša galvu vairs domāt nevajag. 2. daļa
Pietiek lasītājs18.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Runājot par mobilo telefonu lietošanu pie stūres, vēlreiz jāatkārto, ka saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 25.pantu pie stūres to darīt ir aizliegts, ja vien tālrunis tiek izmantots brīvroku režīmā. Bet ko tas nozīmē reālajā dzīvē?
Tas nozīmē, ka, ja tālrunis tiek izmantots brīvroku režīmā, tad pa ceļam uz darbu varat noskatīties “Ozark” pēdējās sezonas pāris sērijas. Tas nozīmē, ka, ja zināt, kā lietot balss komandas, tad Tinderī varat pameklēt sev kompāniju aizraujošai naktij. Tas nozīmē, ka, ja kontakts atbildēja ar savstarpēju simpātiju, tad varat, braucot mašīnā, uzreiz papļāpāt ar viņu video čatā. Kamēr jūs to visu darāt brīvroku režīmā, Iekšlietu ministrijai pret jums pretenziju nav.
Es domāju, ka nav vērts ilgi skaidrot, kāpēc šo nāvējošo likumu apstiprināt varēja tikai banāli kaitēkļi. Un tas ir, ļoti maigi izsakoties, ņemot vērā, cik daudz cilvēku Latvijā iet bojā uz ceļiem, tostarp autovadītāju mobilo tālruņu lietošanas dēļ. Bet, lai apsūdzības nebūtu nepamatotas, salīdzinājumam tomēr minēšu piemēru, kā izskatās likums par mobilajiem telefoniem valstī, kur likumus neraksta paģiraini traktoristi.
Piemēram, Lielbritānijā braukšanas laikā tālrunis nedrīkst darboties, kā arī vadītājs braucot nedrīkst pieskarties tam, pat ja tālrunis ir izslēgts. Nav nozīmes tam, vai gribējāt no tālruņa noslaukāt putekļus vai uzlādēt to. Jo pēc britu likumiem, tiklīdz vadītājs pieskaras jebkurai rokas ierīcei, kas var nosūtīt vai saņemt datus kaut uz sekundi, viņš pārkāpj likumu.
Vienīgi izņēmumi ir tālruņa izmantošana bezkontakta norēķiniem par pasūtījumiem drive-through restorānos, navigācijai brīvroku režīmā un balss zvaniem brīvroku režīmā.
Turklāt Lielbritānijā soda punktu skaits par telefona lietošanu (6) ir divreiz lielāks par punktu skaitu par ātruma pārsniegšanu līdz 30 km/h (3) ārpus pilsētas robežām. Un, lai uzreiz uz 6 mēnešiem zaudētu tiesības, pietiek, ja policists redz, ka auto vadītājs pieskaras telefonam tikai divas reizes gada laikā.
Likumsakarīgi, ka stulbs britu konservatīvisms progresīvajai Latvijas Iekšlietu ministrijai nav paraugs, un tāpēc par telefona lietošanu Latvijā paredzēts viens simbolisks punkts, kuru sāka piešķirt tikai no 2019. gada. Taču pat šīs punkts tiks piešķirts tikai, ja policistam izdodas jūs notvert tieši tajā brīdī, kad iebakstāt ar pirkstu ekrānā, lai ieslēgtu nākamo seriāla sēriju.
Un, lai pilnībā parakstītos par savu impotenci, valdība atļāva policijai par telefona lietošanu piemērot vienu no bargākajiem sodiem cilvēces vēsturē - brīdinājumu.
Diemžēl ar to Latvijas likumdevēju degradācija nebeidzas. Pirms 2019. gadā veiktajiem grozījumiem likumdošanā autovadītājam bija tiesības lietot mobilo tālruni brīvroku režīmā, bet nebija tiesību lietot planšetdatorus braucošā automašīnā. Citiem vārdiem sakot, planšetdatoru lietot bija aizliegts.
Tad 2019. gadā ministrijas darbinieki (un tie, kas uzrauga ministrijas darbu aizkulisēs) pakasīja savas ne pārāk gaišās galvas un nolēma, ka planšetdatoru aizliegums ir jāatceļ. Šīs garīgi atpalikušās iniciatīvas rezultātā tagad varat pa vieniem no bīstamākajiem ceļiem Eiropā braukt un vienlaikus sava iPad lielajā ekrānā skatīties politiskās uzrunas. Galvenais, lai brīvroku režīmā, saka ministrija.
Pilnīgi skaidrs, ka daži lasītāji, svētulīgi bolot acis, domā, ka es sava ārkārtīgā stulbuma dēļ aizmirsu pastāstīt par to, kā valdība nesen iztērēja daudz pūļu un vēl vairāk naudu sociālajai kampaņai “Stūrē? Izkāp no telefona!”, kuras mērķis bija samazināt autovadītāju iesaistīšanos mobilajos tālruņos pie stūres. Tiem, kas neatceras, kampaņa sastāvēja no reklāmas medijos, āra baneriem un mājaslapas. Un droši vien, raugoties uz visiem centieniem, lai šo kampaņu īstenotu, nebūtu godīgi, ja es ierēdņiem pārmestu vienaldzību satiksmes drošības jautājumā.
Taču, ja runājam par centieniem (un iztērēto naudu), tad droši vien būtu saprātīgi parunāt arī par efektivitāti. Man personīgi grūti spriest, kādus rezultātus ir sasniegusi šī kampaņa, jo atklātos avotos valdība šādu informāciju nesniedz. Bet, lai novērtētu šī pasākuma efektivitāti, varam izmantot netiešos informācijas avotus. Tā, piemēram, viens, kurš uzskata, ka kampaņa ar kaunu izgāzās, ir tas pats EUROSTAT mirstības uz ceļiem reitings un Latvijas otrā vieta tajā.
No otras puses, ir kāds cits avots, kurš uzskata gluži pretējo un ir pārliecināts, ka kampaņai ir bijusi milzīga ietekme uz Latvijas ceļu drošību un tā ievērojami samazināja laiku, ko autovadītāji pavada pie telefoniem. Šis avots ir pati Iekšlietu ministrija. Turklāt ministrijas darbinieki bija tik pārliecināti par kampaņas efektivitāti, ka nolēma no kampaņas mājaslapas izņemt satiksmes drošības padomus un tos aizstāt ar padomiem … kā vienā dienā nopelnīt 100 eiro.
Taisnība, ņemot vērā to, cik daudz naudas Latvijas pilsoņi ik gadu tērē nevērīgo autovadītāju upuru bērēs, padomi vieglas naudas pelnīšanai tiešām ir daudz noderīgāki par ceļu satiksmes drošības padomiem.
Iemeslu, kāpēc Iekšlietu ministrija par nodokļu maksātāju naudu reklamē krāpnieciskas mājaslapas, var būt daudz, taču visdrīzāk tas ir saistīts vai nu ar hostinga tarifa stulbo izvēli, vai arī ar ministrijas un hostinga nodrošinātāja stulbām attiecībām. Starp citu, šī kolhoza nolaidība, par kuru vismaz dažus valsts kalpus vajadzētu atlaist, tiek reklamēta, tajā skaitā arī pašas Iekšlietu ministrijas mājaslapā.
Pats par sevi saprotams, ka šī konkrētā kampaņa bija kārtējā budžeta naudas izšķērdēšana. Galu galā uz likuma fona, kas ļauj autovadītājiem sazināties ar tūkstošiem skatītāju, vadot automašīnu, un skatīties filmas planšetdatoros, stāvot sastrēgumā uz Vanšu tilta, visas šīs kampaņas izskatās pēc nežēlīga joka. Pēc nežēlīga joka, ar kuru valdība ņirgājas par latviešiem, kuru ģimenes locekļi gājuši bojā autovadītāju tālruņu lietošanas dēļ.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
