Ja ne KNAB īpatna "steiga", būtu pārbaudīta Kalnmeiera attieksme pret 5000 eiro kukuli
PIETIEK26.05.2014.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Ja ne Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) īpatna un neparasta steiga, metoties aizturēt kukuļa nodošanas varbūtējo starpnieku vēl pirms iespējamās kukuļa nodošanas tālāk, būtu pārbaudīta ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera attieksme pret 5000 eiro kukuli, - tā liecina Pietiek rīcībā esošā informācija no bijušā Saeimas deputāta Anda Kāposta kukuļa piesavināšanās kriminālprocesa materiāliem.
Kā zināms, 26. maijā KNAB paziņoja, ka nosūtījis Ģenerālprokuratūrai šā gada martā sākta kriminālprocesa materiālus saistībā ar bijuša Saeimas deputāta iespējamām prettiesiskām darbībām, kas saistītas ar kukuļa piesavināšanos. Otrdien kļuva zināms, ka šis bijušais deputāts ir ZZS pārstāvis Andis Kāposts.
KNAB ziņoja, ka izmeklēšanā iegūtie pierādījumi liecinot - bijusī amatpersona esot piesavinājusies kukuli 5000 EUR apmērā, apgalvojot, ka tas paredzēts "nodošanai valsts amatpersonai par labvēlīga lēmuma pieņemšanu attiecībā uz kādas personas apžēlošanu".
Kukuļošanas starpniekam, kurš rīkojies notiesātās personas interesēs, esot ticis apgalvots, ka kukulis tiks nodots valsts amatpersonai, kura atbildīga par apžēlošanas lūguma izskatīšanu, lai notiesātais tiktu atbrīvots no soda izciešanas. Uz šī pamata virkne mediju izteica pieņēmumu, ka kukuļa adresāts varētu būt bijis kāds no Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem.
Taču, kā noskaidrojis Pietiek, patiesībā kukulis bijis domāts citai amatpersonai - LR ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, un tikai Jutas Strīķes vadītā KNAB "apkarošanas bloka" darbinieku neierastā rīcība ir ļāvusi izvairīties no pārbaudes praksē - kāda īsti ir Kalnmeiera attieksme pret saņemamu 5000 eiro kukuli.
KNAB operatīvo darbinieku vispārējā nostādne jau daudzus gadus ir bijusi - mēģināt noķert pēc iespējas lielāku "zivi", kā vārdā kukuļošanas starpnieki tiek "saudzēti" līdz brīdim, kad kukulis tiek nodots īstajam "adresātam".
Šajā gadījumā īstais adresāts būtu bijis LR ģenerālprokurors, taču nezināmu iemeslu dēļ šoreiz KNAB darbinieki ir rīkojušies citādi. Viņi nav pat mēģinājuši pārliecināties, vai Kalnmeiers kukuli pieņems, bet tā vietā nekavējoties aizturējuši Kāpostu, kam lūdzējs vai viņa advokāts nodevuši KNAB iezīmēto naudu.
Turklāt, kā liecina Pietiek rīcībā esošā informācija, KNAB aizturēšanas laikā tā arī nav izdevies atrast iezīmēto naudu, kura mistiski "pazudusi".
Kāds KNAB darbinieks, kas atrodas Strīķei "pretējā" nometnē, Pietiek otrdien neoficiāli atzina - šādā situācijā varot rasties nopietnas aizdomas, ka Kalnmeieram simpatizējošie un viņa atbalstītie biroja "apkarošanas bloka" darbinieki tīšām nav pieļāvuši kukuļdošanas mēģinājumu ģenerālprokuroram, kam varētu būt neprognozējamas sekas.
Kā zināms, šī nav pirmā reize, kad Kalnmeieram būtu nācies saskarties ar kādu "dāvanu": Pietiek jau informējis, ka bijušā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja Ziedoņa Strazda lietā KNAB Kalnmeieru pratinājis liecinieka statusā un cita starpā ieguvis ziņas arī par abu amatpersonu draudzīgu pasēdēšanu Kalnmeiera mājās pie Strazda atnestas viskija pudeles, kuras saturu ģenerālprokuroram gan nācies tukšot vienatnē.
2012. gada oktobra sākumā Kalnmeiers KNAB liecinājis, ka pirms diviem mēnešiem Strazds negaidīti ieradies pie viņa mājās Jūrmalā un ģimenes locekļiem pieteicies, ka vēloties ar viņu tikties. Ģenerālprokurors mājās bijis, taču ģimenes locekļiem uzdevis Strazdam paziņot, ka mājās neesot un arī nebūšot. Tobrīd viņam jau bijis zināms, ka pret Strazdu sākts kriminālprocess par "mirušo dvēseļu" nodarbināšanu viņa vadītajā tiesā.
Taču tālāk Kalnmeiers, kā apliecina avoti prokuratūrā, balstoties uz viņa sniegtajām liecībām, rīkojies nedaudz dīvaini - viņš pēkšņi atcerējies, ka ir personiski pazīstams ar Strazdu un ka "ilgus gadus starp viņiem ir labas kolēģu attiecības". Lai "neradītu aizdomas, ka izvairos tikties", viņš jau tās pašas dienas vakarā tomēr piezvanījis Strazdam uz mobilo telefonu, kā rezultātā abi tomēr vienojušies par tikšanos. Kalnmeiera skaidrojums bijis - "atteikums radītu aizdomas par kādiem veicamiem pasākumiem pret Strazdu".
Jau nākamās dienas vakarā ģenerālprokurors savās mājās ticies ar Strazdu, kurš ieradies ar viskija The Famous Grouse pudeli (Kalnmeiers savās liecībās pat esot speciāli norādījis - tā bijusi tikai 0,7 litru pudele), no kuras pats gan stundu ilgušās sarunas laikā neesot uzcienājies.
Kā liecinājis Kalnmeiers, apmēram piecas minūtes no šīs sarunas pagājušas, apspriežot Strazda "problēmas". Ģenerālprokuroram esot radies priekšstats, ka Strazds ieradies pie viņa, lai "iztaustītu", ko Kalnmeiers, iespējams, zina par viņa "problēmām", nevis lai konsultētos par to, kas būtu darāms šajā situācijā.
Taču Kalnmeiers esot turējies kā vīrs un neko no viņam zināmās slepenās informācijas neesot atklājis, tā vietā Strazdam norādot, ka "mazums kādas sūdzības tiek iesniegtas, tās tiks izskatītas un fakti pārbaudīti". Kalnmeieram esot arī radies priekšstats, ka Strazds esot rūpīgi pētījis ģenerālprokurora uzvedību, lai mēģinātu saprast, vai pret viņu netiek veiktas kādas operatīvās darbības. Strazdam aizejot, pudele tā arī palikusi pie Kalnmeiera un jau pēcāk nodota KNAB.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
