Ja tici halucinācijām, tad balso par 'Vienotību", "Attīstībai/Par!", "Progresīvajiem"
Bens Latkovskis02.01.2022.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Jaunais, 2022. gads Latvijai būs ļoti būtisks, jo 1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas, kuras noteiks mūsu valsts attīstības kursu turpmākos četrus gadus – līdz pat 2027. gadam.
Pirms runājam par šo vēlēšanu nozīmi, jānorāda, ka visam, par ko tagad runājam, būs jēga vien tad, ja Eiropā nesāksies kaut kādas lielākas jukas. Taču, ja Eiropā saglabāsies daudzmaz stabils miers, tad šī gadsimta trešā desmitgade iezīmēsies ar epohālu uzskatu sadursmi starp halucinācijām un realitāti. Starp arvien pieaugošiem meliem un patiesību. Starp absurdu un veselo saprātu.
Aizvadītā desmitgade Eiropā jau izgaisināja (tiesa, ne līdz galam) vienu paprāvu halucināciju - multikulturālismu kā vēlamu un visādi veicināmu Eiropas nākotnes modeli. 2015./2016. gada migrantu krīze deva pamatīgu triecienu šai halucinācijai. Arvien vairāk cilvēku sāk atjēgties no ilgus gadus publiskajā telpā uzturētas halucinācijas un ierauga, ka liels skaits pilnīgi citas kultūras ļaužu visapkārt nemaz nav tik jauki, kā tika sludināts. Automašīnu dedzināšanas tradīcija Jaungada naktī valstīs, kur šī halucinācija bija īpaši populāra, ir šī “jaukuma” skaidrākā izpausme.
Taču, ja vienas halucinācijas pazūd, tad to vietā rodas citas. Ja liela daļa no šīm halucinācijām mūs tieši neskar - piemēram, ideja, ka nav vis divi dzimumi, bet gan plašs, nepārtraukts genderu spektrs, kurā katrs var atrast savu “patieso” identitāti, tad citas halucinācijas mūsu ikdienu skar ļoti tieši. Piemēram, tā dēvētais zaļais kurss, kura ietvaros parādās arvien jaunas, no realitātes atrautas “idejas”. Piemēram, priekšlikums aizliegt krāsns apkuri vai tagad vēl “progresīvākā” Rīgas domes ideja - aizliegums mājoklī ierīkot gāzes apkuri.
Lai šo “zaļā kursa” halucināciju izgaisinātu, būs ilgi un smagi jācīnās, jo šobrīd, vismaz Rietumeiropā, sabiedrības vairākums to uztver nevis kā halucināciju, bet gan kā visīstāko realitāti. Vēl vairāk, Rietumeiropā tā ir galvenā ideja. “Lielais stāsts”.
Vācijas jaunās koalīcijas līguma 177 lapaspusēs divas trešdaļas teksta ir tieši par to. Par šo “zaļo kursu”. Viss pārējais skaitās maznozīmīgs. Daudzviet Rietumeiropā līdzīgi priekšlikumi, kādus Jaungada priekšvakarā pieņēma Rīgas dome, tiktu uzņemti ar sapratni. Kā ļoti moderni un savlaicīgi. Var rasties jautājums - kāpēc?
Atbilde slēpjas sociālajā psiholoģijā. Cilvēkiem ir vitāli nepieciešams kāds augstāks mērķis. Dzīves jēga, kura nebūtu tikai naudā izmērojama. Tas cilvēkiem nepieciešams pat tad, ja viņi paši to neapzinās. Tā Latvijas politiskās vides kvalitātes kritumu daudzi skaidro ar to, ka pēc iestāšanās NATO, ES, eiro ieviešanas nav bijuši lielāki valstiski mērķi un šo mērķu trūkums dezorientējis vēlētājus, kas savukārt ļāvis dažādiem klauniem nonākt politikā. “Progresīvo” panākumus Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās un viņu līdz šim augošos (nez, kā būs pēc šīs ziemas) reitingus arī nodrošināja prasme laikus piesmērēties šim “lielajam stāstam”.
Pārtikušajai vidusšķirai Rietumos un daļēji arī pie mums mantiskie labumi kļuvuši neinteresanti. Kā viss ikdienišķais, it kā pašsaprotamais. Tāpēc dažādi “pasaules glābšanas” plāni, klimatneitralitāte un citas “progresīvās” idejas kļūst populāras, tās uzbudina, saviļņo ļaužu prātus.
Jāsaprot, ka šeit nerunājam par tādām pašsaprotamām un gluži reālām lietām kā mazāks piesārņojums, vides tīrība, dabas saglabāšana, humāna un sociāli atbildīga iekārta. Runa ir par atsevišķām himerām, halucinācijām, kuras liek mazapdzīvotajā un mežiem bagātajā Latvijā ieviest neadekvātus individuālās apkures ierobežojumus.
Taču atgriezīsimies pie 14. Saeimas vēlēšanām. Var rasties jautājums, kāpēc pie halucināciju mīļotāju partijām esmu pieskatījis ne tikai “Progresīvos”, bet arī tādu it kā pragmatisku politisko spēku kā “Vienotība” un pavļutiešus/jaunupiešus. Tāpēc, ka cīņa starp “Grētas lieciniekiem” un reālistiem notiks tieši Briselē, bet “Vienotība”, tāpat kā “AzartspēlēmPar” vienmēr rūpīgi seko, lai neviens viņiem nevarētu pārmest, ka viņi neiet ar Briseli kopsolī. Tā kā tuvākajos gados Briselē (Berlīnē un Parīzē) diriģēt parādi turpinās tūnbergieši, arī mūsu vējrādītāju partijas maršēs viņiem līdzi.
Lai arī pašreizējās gāzes cenas un citu ikdienas preču gaidāmais cenu lēciens daudziem liks kritiskāk paraudzīties uz tūnbergiešu sektas darbību, pagaidām nekāds būtisks lūzums masu apziņā vēl nav vērojams. Rietumeiropa apgarotā pārliecībā turpina iet tālāk savu pašu halucināciju pavadā. Trīs Vācijas atomelektrostaciju slēgšana aizvadītā gada nogalē un atlikušo trīs darbības apturēšana līdz šā gada beigām diez vai uzlabos enerģētisko situāciju Eiropā turpmākajos gados.
Jaunie enerģijas tarifi jāuztver kā kārtējais rēķins par šī “lielā stāsta” realizāciju, bet nekas neatvēsina apstulbotus prātus pārliecinošāk par nepieciešamība vērt vaļā makus. Īpaši, ja tas jādara nevis vienreiz, bet gan katru dienu un ar katru nākamo reizi jāmaksā arvien vairāk. Tā vēlētājos var ātri vien atgriezties interese par materiālām vērtībām, kas arī ir pamatā manai prognozei par Grētas halucinācijas pakāpenisku izgaišanu nākamajās desmitgadēs.
Lai arī Latvijas politiķiem nav diez cik liels svars Eiropas politiskajās arēnās, Latvijas premjeram Eiropas Padomē ir nomināli tikpat nozīmīga balss kā Vācijas kancleram vai jebkuras citas valsts premjeram. Tas nozīmē, ka būs ļoti svarīgi, kurai nometnei viņš piesliesies. Vai tai, kura ar pārgrieztām acīm gatava sekot savām halucinācijām “līdz galam”, tai, kura izliekas, ka tic “ģenerālajai līnijai”, bet praksē realizē pozīciju “nav kur steigties”, vai arī tai, kura pirmā skaļi pateiks - beidzam reiz māžoties. Karalis taču ir kails.
Tā kā “Vienotība” un tās kloni visā cenšas līdzināties “stiprākajiem”, bet pagaidām toni nosaka tūnbergieši, tad, šā gada 1. oktobrī balsojot par viņiem, tiks nobalsots arī par arvien pieaugošām izmaksām, lai nodrošinātu “zaļā kursa” himeras neremdinošās apetītes apmierināšanu. Tāpēc ieteikums vienkāršs - ja tici halucinācijām, ja esi gatavs par tām maksāt, tad balso par “Vienotību” & Co.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
