Jo vairāk atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas, jo dedzīgāk jāslavē valdība

Iekšzemes kopprodukta, preču un pakalpojumu eksporta, rūpnieciskās ražošanas rādītāji liecina, ka Vitenbergs nenodarbojas ar sevis un tās valdības, kurā pats atrodas, apmelošanu. Latvija patiešām arvien vairāk atpaliek no saviem kaimiņiem. Arī LTV raidījums “De facto” vēstīja to pašu.

Tajā pašā laikā ietekmīgi viedokļu līderi nenogurstoši atkārto, ka Kariņa valdība ir ja ne labākā mūsu valsts vēsturē, tad vismaz viena no labākajām. Kā tad tā? Arvien vairāk atpaliekam, bet valdība labu labā un labāku grūti pat iedomāties.

Paradoksāla šī situācija izskatās tikai pirmajā brīdī, kamēr neesam nonākuši līdz šī “labuma” kritērijiem šo slavinātāju aprindās. Tie jau sen vairs nav ekonomiskie rādītāji. Galvenais valdības “labuma” kritērijs ir paklausība valdošajai politiskajai šķirai. Jaunajai brahmaņu/priesteru kastai, kuras pārstāvju skaits palielinās eksponenciāli un kura vaiga sviedros “strādā” pie “pareizo viedokļu” un “morāles standartu” ražošanas.

Ja kāds atļaujas kritiski vērtēt šo valdību un koalīciju, tad tas riskē nonākt “no baznīcas izslēdzamo” sarakstā. Pat Jānim Domburam jātaisnojas, ka atļāvies novirzīties no svēto rakstu kanoniem. Lūk, daži raksturīgākie pārmetumi pēc “Kas notiek Latvijā?” 9. februāra raidījuma.

Ance Pētersone: “Vienkārši “KNL?” uzvelk. Tik ļoti gribam visu atcelt. Domburs kā antivakseris darbojas. Viss, kas ir koalīcijā, ir slikti, sviests.”; Klāvs Sedlenieks: “Bauda skatīties, kā šovakar pie Dombura desmit kompetenti infektologi spriež par to, kas būtu saprātīga un kas nebūtu saprātīga rīcība, lai risinātu esošo krīzi no veselības viedokļa (sarkasms, jo klāt šoreiz nav pat viena cilvēka, kas orientētos jautājumos).”

Ievērojiet, uzmanība tiek vērsta nevis uz ātro Covid-19 testu iepirkumiem, kuri, kā raidījumā atklāj Domburs, Vācijā ir izņemti no apgrozības kā absolūti neuzticami, bet gan uz to, ka studijā nav pulcējušies dedzīgi ierobežojumu turpināšanas fanātiķi.

Ko “nepareizu” izdarījis Domburs? Atļaujoties pret valdošās koalīcijas pārstāvjiem izturēties ar nepietiekamu bijību, viņš ir izrādījis necieņu visam augstmaņu slānim. Viņš nav iekļāvies “pareizajā” gultnē un tādējādi zaimojis augsto priesteru varu. Cienījamā sabiedrībā pieklājas Kariņa valdību vienīgi atbalstīt, bet, ja arī mazliet to drīkst pakritizēt, tad tikai par atsevišķiem, nenozīmīgiem sīkumiem vai atsevišķiem ministriem, kuri nav pietiekami labi apguvuši pareizrunas mākslu. Vienīgais pieļaujamais vēstījums sabiedrībai ir - esam “par!” un gribam redzēt šīs politiskās šķiras valdīšanu mūžīgi mūžos.

To, cik iebaidīti jūtas žurnālisti (pat ja viņi paši to neapzinās), liecina Vitas Dreijeres taisnošanās (!) par to, ka viņa portālā “Delfi” intervējusi, nē, ne jau tādus ķecerus kā Pēteri Apini vai Ilzi Aizsilnieci, bet gan valdībai visnotaļ tuvo Juriju Perevoščikovu. “Es zinu, ka Jurijs Perevoščikovs manā burbulī neskaitās tik stilīgs kā Ņikita Trojanskis, bet gribēju ar viņu parunāties, un ar zināmu neatlaidību tas izdevās.”

Žurnāliste faktiski taisnojas, ka intervējusi nevis “stilīgo” (tātad pareizo un atzinības punktus nesošo) Trojanski, bet gan mazāk kareivīgo un ne tik kvēlas ticības pārņemto Perevoščikovu. Laipni lūgti jaunajā pareizības pasaulē!

Saeimas deputāts, partijas “Par cilvēcīgu Latviju” līderis Māris Možvillo ceturtdien Saeimas sēdes laikā tviterī ierakstīja: “Šodien lieliskajam četriniekam [valdošajai koalīcijai] medīga diena. A/Par+JKP ierāva nāsīs 40 milj. Tūlīt JKP dabūs Rīgas un Ventspils ostas. Gaidu brīdi, kad NA pievāks LVM un Latvenergo. JKP dzelzceļu jau nolaiduši līdz kliņķim - drīz pārdos. Tā kā ir laiks šos mest laukā no Saeimas. Oktobrī.”

Šajā Možvillo ierakstā var saskatīt (atkarībā no tā, ko grib saskatīt) gan politiskas konkurences radītu nenovīdību, gan arī zinātāja ironisku vērtējumu. Nevajadzētu aizmirst, ka Možvillo ilgu laiku bija šīs pašas koalīcijas vienas partijas frakcijas vadītājs un lieliski no iekšienes pārzina tās tikumus un likumus. Tāpēc viņa vērtējumu par Saeimā notiekošo nevajadzētu novērtēt par zemu.

Taču šo Možvillo ierakstu pieminu ne tikai tāpēc, lai norādītu, ko kāds “ieraus nāsīs”, “dabūs” vai “pievāks”. Gribu vēlreiz atgādināt, ka šo lēmumu ekonomiskās sekas tikpat kā nevienu neinteresē. Ne jau kādas tautsaimniecības struktūras efektivitātes uzlabošana ir politisko lēmumu pamatā. Šo lēmumu motīvi ir citi: 1) ieriebt politiskajiem un ideoloģiskajiem pretiniekiem; 2) pozicionēt sevi kā uzticīgu jaunajai “baznīcai”; 3) piesedzoties ar šo uzticību, “ieraut nāsīs”, “dabūt” un “pievākt”.

Tas, ka pieaug mūsu atpalicība no Igaunijas un Lietuvas, Latvijas politiskajā sistēmā neskaitās relevants jautājums. Daudz svarīgāki ir ideoloģiski uzlādēti ticības jautājumi - vai tici “zinātnei”? Vai tici cilvēka iespējām izmanīt klimatu? Vai tici neskaitāmiem dzimumiem un dažnedažādu ģimeņu modeļiem? Vai tici, ka cilvēka rase ir sociāls konstrukts? Vai tici, ka pie arvien pieaugošas atpalicības no kaimiņiem vainīgi ir “oligarhi” un pirmās Godmaņa valdības 1992. gada lēmumi?

Pat, ja Latvijas iedzīvotāju absolūto vairākumu šie jautājumi neinteresē vispār, tad tas vēl nenozīmē, ka tiem nebūs izšķirošas nozīmes 1. oktobra Saeimas vēlēšanās. Līdz tam un arī pēc tam no visām kancelēm 7/24 režīmā skanēs sprediķi, kuros politiskie spēki tiks šķiroti labajos un sliktajos. Ne jau pēc to spējām samazināt atpalicību no kaimiņiem, bet gan pēc jau minētajiem ticības un paklausības kritērijiem. Pēc tā, vai esi gatavs vienmēr un visur atbalstīt jauno, pašiecelto brahmaņu kastu.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Novērtē šo rakstu: