Kā ģenerālprokurors Kalnmeiers samelojās

2009.gada 12.martā VP GKrPP Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē tika ierosināts kriminālprocess Nr.11810008209, bet 30.05.2012 VP GKrPP Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde ar rīkojumu Nr.20/2-3-14291 procesu izbeidza, bet lietā esošos lietiskos pierādījumus nosūtīja iznīcināšanai.

Saņemot informāciju par kriminālprocesā esošajiem pierādījumiem pēc kriminālprocesa izbeigšanas, bija skaidri redzams, ka kriminālprocess atbilda visām pasūtījuma kriminālprocesa pazīmēm. Procesā aizdomās turētajiem bez tam atbilstoša pamatojuma tika pieprasīti un piemēroti tādi drošības līdzekļi, lai viņiem nodarītu maksimāli iespējamo kaitējumu.

Tāpēc prokuratūrai tika lūgts, atsākot kriminālprocesu Nr.11810008209, veikt lietisko pierādījumu atkārtotu ekspertīzi ar mērķi gūt skaidri noformulētu ekspertu atzinumu par iespējām izņemtos priekšmetus izmantot noziedzīgu nodarījumu veikšanai un sodīt procesa virzītāju un uzraugošo prokuroru par to, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 389.panta nosacījumiem pēc 22 mēnešu termiņa iztecēšanas aizdomās turamajiem netika atdotas izņemtās mantas, kurām nebija piešķirts lietisko pierādījumu statuss. Bet ne par to ir šis stāsts.

Tālāk būs aprakstīts veids, kādā Latvijas Republikas Prokuratūra izvairās no zaudējumu atlīdzināšanas kriminālprocesos, atjaunojot izbeigtos kriminālprocesus uzreiz pēc zaudējumu atlīdzības pieprasījumu iesniegšanas un neņemot vērā pat to, ka pēc lietas izbeigšanas lietiskie pierādījumi tika nosūtīti iznīcināšanai.

Ģenerālprokurors Kalnmeiers savā pēdējā nepārsūdzamajā atbildē raksta: "Iepazīstoties ar Jūsu sūdzību un iesniegumu pārbaudes lietas materiāliem, pretēji sūdzībā apgalvotajam nekonstatēju, ka Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas virsprokurore jebkad būtu vērtējusi lēmumu par kriminālprocesa Nr.11810008209 izbeigšanas likumību un pamatotību."

Tomēr faktiski apskatot sūdzībā minētos iepriekšējos virsprokuroru lēmumus mēs redzam pavisam kaut ko citu: 2012.gada 9.oktobrī virsprokurors A.Černišovs tika pārbaudījis ar kriminālprocesaNr.11810008209 izmeklēšanu un izbeigšanu pieņemtos lēmumus un netika konstatējis nekādus pārkāpumus un 2012.gada 9.oktobrī lēmumā Nr.4/4261-2012 rakstīja:

„Tādējādi pārbaudot izbeigto kriminālprocesu Nr.11810008209 un tajā pieņemtos lēmumus, nav konstatēta procesa virzītājas vai uzraugošās prokurores darbība vai bezdarbība, kas būtu par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai pēc Krimināllikuma 291.panta, 319.panta, un pamatojoties uz 373.panta pirmo daļu 2012.gada 9.oktobrī pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu."

2012.gada 10.novembrī lēmumā Nr.4/5118-2012 3/572-2012 tas pats virsprokurors A.Černišovs pēc virsprokurores V.Opincānes rīkojuma atkārtoti pārbaudīja kriminālprocesa Nr.11810008209 materiālus un nolēmumus un atkārtoti nekonstatēja nekādas pretlikumības procesa virzītāja pieņemtajos lēmumos, paziņojot: „Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 337.panta 3.daļu šinī atbildē ietvertais nolēmums, kas attiecas uz kriminālprocesa Nr. 11810008209 izmeklēšanu un izbeigšanu nav pārsūdzams."

2012.gada 19.decembrī lēmumā Nr.3/2-71-09/2463 virsprokurore V.Opincāne norāda: „Vēršu Jūsu uzmanību uz to, ka Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurora A.Černišova 2012.gada 10.novembra atbildē ietvertais nolēmums, kas skar kriminālprocesa Nr.11810008209 izmeklēšanu un pabeigšanas veidu, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 337.panta trešo daļu ir galīgs un Jūsu sūdzība šajā daļā netiek izskatīta.".

Ar to savā lēmumā Nr.3/2-71-09/2463 virsprokurore V.Opincāne paziņoja, ka prasību veikt lietisko pierādījumu atkārtotu ekspertīzi un atsākt kriminālprocesu kategoriski noraida.

2012. gada 20.novembrī, saprotot, ka lietisko pierādījumu atkārtotu ekspertīzi panākt neizdosies, jo tās saskaņā ar procesa virzītājas lēmumu izbeigt kriminālprocesu jau ir nosūtītas iznīcināšanai, saskaņā ar likumu Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu prokuratūrā tika iesniegts zaudējumu atlīdzināšanas pieprasījums.

2013.gada  18.janvārī virsprokurores V.Opincāne, izskatot tos pašus 3(!) reizes jau izskatītos procesa virzītājas lēmumus, konstatēja ka lēmums izbeigt kriminālprocesu Nr.11810008209 ir bijis pretlikumīgs, un pieņēma lēmumu atkal atjaunot kriminālprocesu, tādējādi automātiski atceļot kriminālprocesa rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas procesa uzsākšanu.

Neskatoties jau uz trīsreizēju (!) lietas materiālu izskatīšanu un lietisko pierādījumu nosūtīšanu iznīcināšanai, pēkšņi tika konstatēts, ka procesa virzītājas lēmums izbeigt krimināllietu ir bijis pretlikumīgs. Par to gan nekas neliecina, jo pret it kā pretlikumīgo lēmumu pieņēmušo amatpersonu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 2.nodaļas 6.pantu netika ierosināts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 291.panta par pretlikumīgu lēmumu taisīšanu.

Vēl vairāk, par to pat nav uzsākta dienesta izmeklēšana, tomēr tas neliedz ģenerālprokurora kungam savā nepārsūdzamajā lēmumā minēt to, ka tikai un vienīgi pēc iesniedzēja domām tam, ka lēmums ir pretlikumīgs, ir jābūt pamatotam.

Ģenerālprokurors Kalnmeiers uzskata, ka, ja kriminālprocesa izbeigšanas lēmums ir atzīts par pretlikumīgu, tas var būt izteikts tikai deklaratīvā formā bez tam atbilstoša pamatojuma un tas ir normāli.

Tāpat Kalnmeiera kungs pauž uzskatu, ka procesa virzītāji var pieņemt pretlikumīgus lēmumus, izbeigt kriminālprocesus, un viņiem par to nekas nebūs - pat ne dienesta izmeklēšanai vai visos citos gadījumos obligātais kriminālprocess par pretlikumīgu lēmumu taisīšanu.

Acīmredzot cienījamais ģenerālprokurora kungs, pieņemot savu nepārsūdzamo lēmumu Nr.3/2-71-09 /264, ir izskatījis pavisam citus virsprokuroru nolēmumus, nevis tos, kurus virsprokurori A.Černišovs un virsprokurore V.Opincāne tika izdevuši pirms zaudējumu atlīdzības pieprasījumu iesniegšanas.

Pretējā gadījumā iznāk, ka ģenerālprokurors savu lēmumu ir apzināti pamatojis ar meliem un ir saucams pie Krimināllikumā paredzētās atbildības par valsts amatpersonas bezdarbību (KL 319.p.).

Par šo situāciju, kad samelojas Latvijas galvenais prokurors, tika rakstīts iesniegums gan iekšlietu ministram Kozlovskim, gan toreizējam tieslietu ministram Bordānam, tomēr vienmēr šie iesniegumi tika nosūtīti uz to pašu Ģenerālprokuratūru, kura aprobežojās ar atbildi, ka atbildēts netiks, jo atbilde jau ir sniegta.

Nobeigumā Tiesībsargam tika nosūtīts iesniegums ar lūgumu ierosināt lietu un sniegt vērtējumu Ģenerālprokurora meliem, tomēr tiesībsargājošas iestādes kategoriski atteicās sniegt Tiesībsargam manu iesniegumu un Ģenerālprokuratūras atbildes, līdz ar ko Tiesībsarga birojs lietu izbeidza nedodot nekādu atzinumu.

Tiesībsarga birojs lietas izbeigšanu pamatoja ar to, ka neesot iespējams veikt pārbaudi, jo... iestādes atsakās sniegt informāciju Tiesībsargam par saraksti ar Ģenerālprokuratūru.

Jāpiezīmē, ka arī Tiesībsargs uzsvēra, ka viņu neinteresē krimināllietas saturs, bet gan sarakste ar Ģenerālprokuratūru un Ģenerālprokuratūras atbildes, tomēr arī uzraugošā prokurore S.Pendere uzskatīja procesa virzītājas lēmumu nesniegt šo informāciju Tiesībsargam par tiesisku.

Šī pati uzraugošā prokurore šajā krimināllietā tāpat iepriekš tika atzinusi, ka izņemto mantu, kurām nav noteikts lietisko pierādījumu statuss, aizturēšana ilgāk par 22 mēnešiem atbilst Kriminālprocesa likumu 389. panta nosacījumiem (tiesa gan, šo lēmumu virsprokurors A.Ulmis vēlāk atcēla un pretlikumīgi aizturētās mantas atgrieza).

Tā tas notiek mūsu "tiesiskajā valstī". Atvainojos, ja kādam notikušā būtība nav kļuvusi pilnīgi skaidra, - diemžēl tāda ir mūsu "tiesībsargāšanas iestāžu" pārstāvju "sakārtotā" murgainā realitāte.

Novērtē šo rakstu: